Zvirbuļvanags, neko neteicis, aizgriezās un kopā ar Arrenu devās projām. Drīz ļaužu pūlis kļuva retāksun veikaliņi bēdīgāki: nožēlojamas būdiņas, kas piedāvāja tikai pa saujai saliektu naglu, kādu salauztu piestu vai vecu kāršamo suku. Sī nabadzība Arrenu nomāca mazāk nekā viss iepriekšējais; ielas bagātajā galā, kur pārdevēji uzmācās ar neskaitāmām precēm un ausīs skanēja ne-mitīgi aicinājumi pirkt, pirkt, pirkt, viņam bija licies,ka tūlīt būs jānosmok. Turklāt viņu bija satriekusi pārdevēju zemošanās. Arrens atcerējās savas ziemeļu pilsētas vēsās gaišās ielas. Berilā neviens tā nebūtu zemojies svešinieku priekšā. - Kādi nepatīkami ļautiņi! - viņš teica.
- Uz šo pusi, brāļadēl, - ceļabiedrs tikai atbildēja Viņi iegriezās sānielā starp augstām, sarkanām bezlogu sienām; tā stiepās gar kalna malu, izveda cauri arkai kuru rotāja noskrandušu karogu virkne, un beidzās sau lainā klajumā uz stāvas nogāzes, kur atradās cits tirgus laukums - atkal pārblīvēts daudzām būdiņām un letēm starp kurām ņudzēja cilvēku un mušu bari.
Gar laukuma maļam nekustīgi sēdēja vai uz muguras gulēja daudzi vīrieši un sievietes. To mutes izskatījās dīvaini nomelnējušas, it kā zilumu apņemtas, un ap lūpām riņķoja mušas, kas vietām bija satupušās kamolos un zskatījās kā kaltētu upeņu ķekari.
- Tik daudzi! - klusa un satraukta atskanēja Zvirbuļvanaga balss; izklausījās, ka arī viņš ir satriekts, bet palūkodamies Arrens redzēja tikai aprobežoto, lādzīgo tirgoņa anaga seju, kurā nemanīja nekādu rūpju.
- Kas šiem cilvēkiem kait?
- Tā ir heizija. Tā nomierina un notrulina, atsvabina miesu no prāta. Un prāts var brīvi klejot apkārt. Bet, kad tas atgriežas miesā, vajag arvien vairāk heizijas... Tiek-sme aug aizvien lielāka, un dzīve ir īsa, jo šī viela ir in-de. Sākumā drebuļi, vēlāk paralīze, pēc tam nāve.
Arrens paskatījās uz sievieti, kura sēdēja, atspiedusi muguru pret sasilušo mūri; viņa bija pacēlusi roku, it kā gribēdama aizdzīt no sejas mušas, taču plauksta saraustīti Riņķoja gaisā, it kā viņa par to būtu pilnīgi aizmirsusi un tā kustētos triekas vai muskuļu raustīšanās iespaidā. Kustība atgādināja bezmērķīgu buršanos, ārēju burvības izpausmi bez satura un nozīmes.
Ari Vanags neizteiksmīgu seju lūkojās uz sievieti, - Ejam! - viņš noteica.
Viņš devās pāri tirgus laukumam un piegāja pie vienas no audekla nojumēm. Zaļas, oranžas, citrondzeltenas, tumšsarkanas un debeszilas gaismas svītras krita pār ap-skatei izliktajiem audumiem, lakatiem un jostām un zibi-nāja neskaitāmus atspulgus sīkajās spoguļveida drumslās uz pārdevējas augstās, spalvām greznotās galvasrotas, Lielā, druknā sieviete skaļā, dziedošā balsī skandēja: - Zīds, satīrīs, vadmala, filcs, vilna, zvērādas, Gontas kazu vilna, Soulas šķidrauti, Lorbanerijas zīdi! Ei, ziemeļnieki,
velciet nost savus biezos mēteļus, vai neredzat, ka spīd saule? Palūkojiet šurp, ko aizvest savām Havnoras mei-tenēm! Rau, dienvidu zīds, plāns kā mušas spārns! Ar veiklu kustību viņa bija atritinājusi sārta, sudraba diegiem caurausta zīda rituli.
- Nē, kundze, mūsu sievas nav karalienes, - teica Vanags, un sievietes balss kļuva vēl spalgāka: - Vai tad jūs savas sievietes ģērbjat maisa drēbē? Skopuļi tādi, nevar nopirkt ne galiņu zīda nabaga sievietei, kura sals mūžīgajos ziemeļu sniegos! Nu tad ņemiet šo Gontas vil-laini, lai viņai vismaz tiek kāds siltums ziemas naktīs!-Sieviete uzsvieda uz letes lielu brūnbalti raibu Četrstūri, kas bija austs no ziemeļaustrumu salās audzēto kazu zīdainās spalvas. Viltus tirgonis pastiepa roku, aptaustīja to un pasmaidīja.
- Vai tu esi no Gontas? - noprasīja spalgā balss, un, spoguļu galvasrotai sašūpojoties, pār nojumi un audumiem aizzibēja tūkstošiem krāsainu punktiņu.
- Šis ir Andradas darinājums. Redzi, te uz vienu pirksta platumu ir tikai četri velku pavedieni. Gontiešiem to ir seši vai vairāk. Bet pastāsti, kāpēc tu esi pametusi burvju mākslas, lai tirgotos ar košiem niekiem? Kad biju šeit pirms vairākiem gadiem, redzēju, kā tu vilki arā liesmas no vīru ausīm, tad pārvērti tās putnos un zelta zvanos, un tas bija krietni ienesīgāks amats.
- Tas vispār nebija nekāds amats, - lielā sieviete at-bildēja, un Arrens īsu brīdi redzēja, kā viņas acis zem kustīgo spalvu un mirdzošo vizuļu rotas bargi un cieši ieskatās viņam un Vanagam sejā.
- Bet tā uguns vilkšana no ausīm bija tik skaists nummurs! - Vanags sacīja īdzīgā, bet vientiesīgā tonī. - Gri-bēju to parādīt savam brāļadēlam.
- Nu tad zini, - sieviete drusku pielaidīgāk teica, at- spiezdama pret leti spēcīgās, brūnās rokas un varenās krūtis, - mēs ar tādiem trikiem vairs nenodarbojamies.
Cilvēki tos negrib. Viņi redz tiem cauri. Re, šie te spogulīši - es redzu, ka tu atceries manus spogulīšus, - un
sieviete atmeta galvu tā, ka krāsainās gaismas atspulgi
sagriezās apkārt ņirbošā virpulī, - ar tādiem zibšņiem var apmulsināt cilvēka prātu tāpat kā ar vārdiem un citiem trikiem, ko es tev nestāstīšu, un viņš sāk domāt, ka redz to, ko nemaz neredz un kā nemaz nav. Kā liesmas, zelta zvanus vai uzvalkus, kuros es ieģērbu jūrniekus... zeltā un dimantos es viņus ieģērbu, un viņi aizsoļoja lepni kā svešzemju karaļi... Bet tie bija triki un acu apmānīšana.
Cilvēkus var viegli apmānīt. Pacel tikai pirkstu, un viņi
sastinguši skatās kā čūskas noburti trusīši. Bet beigu beigās viņi tikpat saprot, ka ir piemuļķoti un izjokoti, sadusmojas un zaudē patiku pret tādām blēņām. Tāpēc es pievērsos šim te amatam, un var jau būt, ka ne visi zīdi ir īsti un ne visi kazu vilnas darinājumi ir no Gontas,
bet to visu var valkāt - to visu var valkāt! Tas viss ir īsts, nevis māņi un zils gaiss - kā tie zeltītie uzvalki.
- Ak tad tā, - Vanags novilka. - Vai tas nozīmē, ka tagad visā Horttaunā nav vairs neviena, kas vilktu lies-mas no ausīm vai nodarbotos ar citām agrākajām bur-vībām?
Pēc šiem vārdiem sieviete sarauca pieri, izslējās un sāka rūpīgi ritināt ciet izklāto villaini. - Tie, kuri grib melus un vīzijas, košļā heiziju, - viņa teica. - Ej runā ar tiem! - Un viņa pamāja uz nekustīgi sēdošajiem cilvēkiem laukuma malā. - Bet kādreiz taču bija zintnieki, kas gādāja kuģiem labu ceļavēju un apveltīja kravas ar veiksmes vārdiem. Vai tie visi tagad pievērsušies citiem amatiem?
Bet sieviete spējās dusmās viņu pārkliedza: - Re tur ir burvis, ja tev tādu vajag, - liels burvis, skolots zizli, vai redzi tur, pretī? Kādreiz viņš kuģoja kopā pašu Egri, stāstīja, ka esot apvārdojis vējus un noskatīji vispilnākās galeras, bet tie bija tīrie meli, un kapteinis Egre beidzot viņu atalgoja pēc nopelniem: nocirta viņam labo roku. Un tur nu viņš tagad sēž uzpūstu vēderu, pie-stūķējis muti ar heiziju. Māņi un zils gaiss! Māņi un zils gaiss! Tā ir visa tava maģija, kazu tirgoni!
- Būs jau labi, kundze, - Vanags ar stūrgalvīgu laip. nību atbildēja, - es tikai pajautāju. - Sieviete pagrieza viņiem savu plato muguru, gaisā uzzibsnīja žilbinošu vizuļu virpulis, un Vanags kopā ar Arrenu devās tālāk.
Tagad viņa gājienam bija noteikts mērķis. Drīz viņi atradās blakus norādītajam cilvēkam. Vīrietis sēdēja, atspiedis muguru pret sienu, un raudzījās tukšumā; varēja redzēt, ka tumšā, bārdainā seja kādreiz bijusi ļoti glīta. Krunkainais, nožēlojamais plaukstas locītavas stumbenis gulēja uz bruģa akmeņiem karstajā, spožajā saulē.
Tirgus būdās aiz muguras bija jaušama kaut kāda kņada, bet Arrens nespēja novērst acis no sēdošā vīra; drūmais skats viņu itin kā hipnotizēja. - Vai viņš tiešām ir bijis burvis? - puisis ļoti klusi vaicāja.