- Viņš varētu būt tas, ko sauca par Zaķi... bija tāds laikdaris pirātam Egrem. Tie bija pazīstami laupītāji. Ei, uzmanies, Arren! - Kāds vīrietis, skriedams pilnā ātrumā no tirgus būdu puses, gandrīz uzdrāzās viņiem virsu Garām streipuļoja otrs, stiepdams smagu paplāti ar tau-vām, virvēm un auklām. Viena no būdām ar troksni sa-bruka; tirgotāji steigšus vāca nost audekla sauljumus; tifr-gus laukumā izcēlās cīniņš, atskanēja saucieni un kliedzieni. Visam pāri skanēja vizuļu galvasrotas īpašnie-ces spalgie brēcieni. Arrens pamanīja, ka viņa paķer nūju
vai mietu un plašiem vēzieniem, gluži kā cīnīdamās ar zobenu, atvaira bariņu vīru. Kas zina, vai tā bija ķilda, kura izvērtusies plašā kautiņā, vai zagļu bandas uzbru- kums, vai varbūt cīņa starp divām tirgotāju - sāncenšu grupām. Cilvēki steidzās projām, sagrābuši pilnas rokas ar precēm; tas varēja būt laupījums vai ari viņu pašu man- tība, kas glābjama no laupītājiem. Pa visu laukumu vīri kāvās gan ar nažiem, gan ar dūrēm; skanēja negantas klaigas. - Iesim turp! - Arrens teica, pamādams uz kādu
sānieliņu, kas netālu nogriezās no laukuma. Viņš sāka iet uz tās pusi, jo šķita skaidrs: pēc iespējas drīzāk jātiek projām, bet ceļabiedrs satvēra viņu aiz elkoņa. Arrens paskatījās atpakaļ un ieraudzīja, ka par Zaķi nosauktais vīrietis mēģina uzslieties kājās. Piecēlies viņš bridi stāvēja un grīļojās, tad, apkārt neskatīdamies, gar lau- kuma malu devās projām, vilkdams vienīgo plaukstu gar māju sienām, it kā taustīdams ceļu vai meklēdams atbalstu. - Paturi viņu acīs! - Zvirbuļvanags teica, un abi sāka iet vīrietim pakaļ. Neviens neaiztika ne viņus, ne vīrieti, un drīz visi bija izkļuvuši no tirgus laukuma un pa šauru, līkumotu taciņu devās lejup no kalna.
Māju bēniņi virs galvas gandrīz vai saskārās, aizsegdami gaismu; akmeņi zem kājām bija slideni no ūdens un atkritumiem. Kaut gan Zaķis joprojām vilka roku gar sienu kā aklais, viņš gāja diezgan ātri. Sekotājiem vaja- dzēja turēties netālu, lai kādā šķērsielā viņu nepazaudētu.
Arrenu spēji pārņēma pēddziņa pacilātība; visi viņa ju- tekļi bija modri un saspringti kā briežu medībās Enladas mežos; viņš skaidri redzēja katru seju, kas paslīdēja garām, un ieelpoja pilsētas salkano dvaku: atkritumu, vī- raka, puvekļu un puķu smaržu un dvingu sajaukumu. Šķērsojot kādu platu, ļaužu pilnu ielu, Arrens izdzirda bungu troksni un īsu mirkli ieraudzīja virkni kailu vīriešu
un sieviešu, kuri bija saķēdēti cits pie cita aiz rokām, un vidukļiem; savēlusies mati aizsedza sejas; nākamajā brīdī tie bija pazuduši, un Arrens, sekodams Zaķim, nostei-dzās pa kāpnēm lejā nelielā laukumiņā, kurā pie strūk-akas, dīki sarunādamās savā starpā, sēdēja tikai da|j sievietes.
Tur Zvirbuļvanags paātrināja soli un, panācis Zaķi uzlika viņam roku uz pleca; Zaķis sarāvās gluži kā apde-dzinājies un vairīdamies atkāpās kādas mājas masīvi durvju ailē. Tur viņš palika stāvam un drebēdams raudzi! jās sekotājos ar vajāta radījuma neredzošo skatienu.
- Vai tevi sauc Zaķis? - jautāja Zvirbuļvanags, runādams savā agrākajā balsī, kuras tembrs bija skarbs, bet tonis laipns. Vīrietis neko neatbildēja, itin kā nedzirdēdams vai nevēlēdamies dzirdēt. - Es kaut ko gribu no tevis, - Zvirbuļvanags teica. Atbildes joprojām nebija
- Es tev samaksāšu.
Sekoja lēna reakcija. - Ziloņkaulā vai zeltā?
-Zeltā.
-Cik?
- Burvis zina, cik vērta ir burvju māksla.
Zaķa seja noraustījās un pārvērtās; īsu mirkli tā atdzīvojās - tik ātri kā zibens atplaiksnījums -, tad atkal ap-mācās un kļuva tukša un trula. - Tas ir pagājis, - viņš teica, - pagājis un zudis. - Zaķim uznāca klepus lēkme un, saliecies līkumā, viņš kādu bridi spļāva melnu. Atkal iztaisnojies, vīrietis trīcēdams palika stāvam ar vien-aldzīgu izteiksmi sejā un šķita aizmirsis iesākto sarunu Arrens atkal vēroja viņu kā hipnotizēts. Durvju Aili kurā vīrietis stāvēja, veidoja divas milžu statujas; to gal-vas bija noliektas zem frontona svara, un mezglainie muskuļotie augumi daļēji saplūda ar sienu, it kā tie būtu centušies izkļūt no akmens dzīvē, bet līdz galam tas ne-
būtu izdevies. Durvis, kuras tie sargāja, tik tikko turējās eņģēs; māja, kas kādreiz, šķiet, bijusi pils, izskatījās pus- sabrukusi un pamesta. Milžu drūmās, izvelbtās acis bija
saplaisājušas un apsūnojušas. Starp to varenajiem augumiem trausls un nevarīgs stāvēja vīrietis, vārdā Zaķis, un viņa acis bija tikpat tumsas kā tukšās mājas logi. Pacēlis sakropļoto roku starp sevi un Zvirbuļvanagu, viņš gaudulīgi ierunājās: - Ziedo, kungs, kādu drusciņu nabaga kroplim...
Maga skatiens itin kā satumsa sāpēs vai kaunā; Arrens juta, ka īsu bridi zem maskas ir ieraudzījis sava ceļabiedra īsteno seju. Viņš vēlreiz uzlika roku Zaķim uz pleca un klusi sacīja dažus vārdus burvju mēlē, kuru Arrens ne-sprata.
Zaķis turpretī saprata. Ar vienīgo plaukstu iekrampējies Zvirbuļvanaga apmetnī, viņš izstomīja: - Tu vēl aizvien spēj runāt... runāt... Nāc man līdzi, nāc...
Mags paskatījās uz Arrenu, tad pamāja ar galvu.
Viņi devās lejup pa stāvu ielu, kura veda uz vienu no ieplakām starp trim Horttaunas kalniem. Kāpjot zemāk, takas kļuva arvien šaurākas, tumšākas un klusākas. Debesis starp cieši sablīvētajām jumtu dzegām izskatījās kā bāla strēmele, un māju sienas abās pusēs vēdīja drēgnumu. Pa ielejas gultni tecēja upīte, kas smirdēja kā vaļēja samazgu noteka; gar tās krastiem starp izliekto tiltu galiem cita pie citas drūzmējās mājas. Pie vienas no tumšajām ieejām Zaķis pagriezās un pazuda kā nopūsta svece.
Viņi tam sekoja.
Neapgaismotie pakāpieni zem kājām Čīkstēja un krak-tēja. Kāpņu augšgalā Zaķis atgrūda vaļā durvis, un ie- nācēji beidzot varēja saskatīt, kur atrodas: pa nestiklotu, aizslēģotu lodziņu ieplūda krēslains blāvums, apgaismodams tukšu telpu ar salmu matraci kaktā.
Zaķis pagriezās pret Zvirbuļvanagu un atkal ieķērās viņa elkonī. Beidzot viņš stomīdamies sacīja: -pūķi pūķi...
Zvirbuļvanags cieši un mierīgi un neko neteica.
- Es nevaru parunāt, - Zaķis teica un, atlaidis Zvirbļvanaga elkoni, raudādams saguma uz kailās grīdas.
Mags nometās uz ceļiem viņam blakus un sāka klusi runāt Senvalodā. Arrens stāvēja pie aizvērtajām durvim saspiedis plaukstā zobena spalu. Pelēkā gaisma, pu-tekļainā istaba, uz grīdas sakņupušie augumi, klusā, dī-vainā maga balss, kas runāja pūķu valodā, - tas viss šķita kā sapnis, kam nav nekā kopīga ar ārpasauli vai garām ritošo laiku.
Zaķis lēni piecēlās kājās. Ar vienīgo plaukstu nopuri-nājis ceļgalus, viņš paslēpa sakropļoto roku aiz mugurai Tad viņš palūkojās apkārt un paskatījās uz Arrenu - tagad viņš redzēja to, uz ko skatās. Pēc brīža vīrietis aizgrieza un apsēdās uz sava matrača. Arrens palika modri stāvam pie durvīm, bet Zvirbuļvanags, kājas sakrustojis, apmētā uz kailās grīdas ar tāda cilvēka dabisko vienkāršību, kuri uzaudzis, nepazīdams ikdienas ērtības. - Pastāsti, kā tu zaudēji savu prasmi un savas prasmes valodu! - viļcļ teica.
Zaķis labu bridi neatbildēja. Kādu laiku viņš ar sa-kropļoto roku nemierīgi, drudžaini sita sev pa augšstilbi tad saraustīti, it kā ar piespiešanos, izgrūda: - Man nocirta plaukstu. Es nevaru veikt burvības. Man nocirta plaukstu Asinis iztecēja, aizplūda projām.
- Bet tas notika pēc tam, kad tu biji zaudējis speku Zaķi, - citādi taču viņi to nebūtu darījuši.