- Savu spēku...
- Savu varu pār vējiem, viļņiem un cilvekiem. Tu tos nosauci vārdos, un tie tev paklausīja.
- Jā, es atceros, ka biju dzīvs, - vīrietis piesmakušā,klusā balsī teica. - Es zināju burvju vārdus un lietu īstos vārdus...
- Vai tagad tu esi miris ?
- Nē. Es esmu dzīvs. Dzīvs. Bet kādreiz es biju pūķis...
Es neesmu miris. Es dažreiz guļu. Miegs ir ļoti tuvs nāvei, to zina visi. Tad viņi atdzīvojas un runā ar tevi. Viņi iznāk no nāves un ieiet sapnī. Ir tāds ceļš. Un, ja ej pietiekami tālu, visu laiku ir atpakaļceļš. Visu laiku. To var atrast, ja zina, kur meklēt. Un ja grib maksāt nolikto cenu.
- Kas tā ir par cenu? - Zvirbuļ vanaga balss klusi pāršalca puskrēslai kā krītošas lapas ēna.
- Dzīvība, kas gan cits? Ar ko gan citu var nopirkt dzīvību kā tikai ar dzīvību? - Zaķis šūpojās uz sava mat-rača turp un atpakaļ; tagad viņa acīs gailēja viltīgas, baisas uguntiņas. - Redzi, viņi var nocirst man roku, - viņš teica, - Viņi var nocirst man galvu. Bet tas nav svarīgi. Es spēju atrast ceļu atpakaļ. Es zinu, kur meklēt. Pa to var iet tikai tie, kuriem ir spēks.
- Tas ir, burvji?
-Jā, - Zaķis sastomījās, vairākas reizes mēģinādams izrunāt šo vārdu, bet tas neizdevās. - Tie, kuriem ir spēks, - viņš atkārtoja. - Un tas ir jāatdod. Jāmaksā. Pēc tam viņš drūmi apklusa, it kā vārds "jāmaksā"
beidzot būtu viņā izraisījis vēl kādas domas un licis ap-tvert, ka tagad viņš sniedz ziņas par velti, nevis par maksu. Vairāk neko no viņa nevarēja izdabūt, pat mājienus un stomīšanos par "atpakaļceļu" ne - tajos Zvirbuļvanags bija saklausījis slēptu nozīmi un mags drīz piecēlās. - Labi, ari pusvārdi ir vairāk nekā nekas, un ar
maksu ir tāpat, - viņš teica un ar žongliera veiklību nometa Zaķim priekšā uz matrača zelta gabalu.
Zaķis to pacēla. Viņš paskatījās vispirms uz to, tad uz Zvirbuļvanagu un Arrenu, pagriezdams galvu asām drudžainām kustībām. - Pagaidi! - viņš stomīgi teica Līdzko stāvoklis bija mainījies, viņš šķita zaudējis pamatu zem kājām un tagad nožēlojami taustījās pēc vārdiem ko gribējis sacīt. - Šovakar, - viņš beidzot teica. Pagaidi. Šovakar. Man ir heizija.
- Man to nevajag.
- Lai parādītu... lai parādītu tev ceļu. Šovakar. Es tevi aizvedīšu. Es tev parādīšu. Tu vari tur nokļūt, jo tu... tu esi... - Viņš atkal taustījās pēc vārda, līdz Zvirbuļvanags teica: - Es esmu burvis.
- Jā! Tāpēc mēs varam... mēs varam tur nokļūt. Uz tā ceļa. Kad es sapņoju. Sapnī. Saproti? Es tevi aizvedīšu Tu nāksi kopā ar mani uz... uz to ceļu.
Stalts un domīgs Zvirbuļvanags stāvēja krēslainās istabas vidū. - Varbūt, - viņš beidzot teica. — Ja nāksim pirms tumsas būsim šeit.
- Tad viņš pagriezās pret Arrenu. kurš tūlīt atvēra durvis, dedzīgi vēlēdamies iet projām
Drēgnā, ēnainā iela pēc Zaķa istabas šķita gaiša dārzs. Viņi devās augšup uz pilsētu pa īsāko ceļu - pa-stāvām akmens kāpnēm, ko ietvēra efejām apaugušai namu sienas. Arrens dziļi ievilka un izpūta elpu kā jūrai lauva. - Vai tu iesi tur atpakaļ?
- Iešu, ja neizdosies tās pašas ziņas iegūt no mazāk riskanta avota. Ļoti iespējams, ka viņš mums centīsies ierīkot lamatas.
- Bet vai tad tu neesi pasargāts no zagļiem un tamlī-dzīgiem draudiem?
- Pasargāts? - Zvirbuļvanags pārjautāja. - Ko tu ar to gribi teikt? Vai tu domā, ka es staigāju apkārt, ietinies
burvībās kā veca sieva, kas baidās no reimatisma? Tam man nav laika. Es slēpju savu seju, lai slēptu mūsu nolūku, un tas ir viss. Mēs varam uzmanīt viens otru. Bet skaidrs ir tas, ka drošībā no briesmām mēs šajā ceļojumā nebūsim.
- Skaidrs, ka ne, - Arrens dzedri un dusmīgi atbildēja, juzdamies aizskarts savā pašlepnumā. - To es nemaz ari negaidīju.
- Tad ir labi, - mags nelokāmi atbildēja, tomēr viņa balss skanēja labsirdīgi, un Arrena dusmas mazliet noplaka. Patiesībā tās viņu pat pārsteidza: Arrens nebija domājis jebkad tā runāt ar arhimagu. Bet šis galu galā gan bija, gan nebija arhimags - šis Vanags ar strupo degunu un stūrainajiem, nelīdzeni skūtajiem vaigiem, kura balss reizēm skanēja no viena, reizēm no otra cilvēka mutes: tas bija svešinieks, pret kuru grūti just paļāvību.
- Vai viņa teiktajā bija kāda jēga? - Arrens jautāja, jo viņam nemaz negribējās iet atpakaļ uz pustumšo istabu virs smirdīgās upes. - Visā tajā murgošanā par dzīvību un nāvi, par atpakaļceļu, pa kuru viņš nākšot ar nocirstu galvu?
- Es nezinu, vai tur ir jēga. Es gribēju aprunāties ar burvi, kurš zaudējis spēku. Viņš teica, ka neesot to zaudējis, bet atdevis - iztirgojis. Pret ko? Dzīvību pret dzīvību, viņš teica. Spēku pret spēku. Nē, es viņu nesaprotu, bet ir vērts viņā ieklausīties.
Zvirbuļvanaga rāmie, prātīgie vārdi lika Arrenam nokaunēties vēl vairāk. Viņš jutās nemierīgs un kaprīzs kā bērns. Zaķis bija saistījis viņa uzmanību, bet tagad, kad suģestējošais spēks bija beidzies, viņš juta šķebīgu pretīgumu, it kā būtu ieēdis kaut ko nelabu. Arrens nolēma vairs nerunāt, līdz nebūs savaldījis savu jūtu uzplūdu. Nākamajā brīdī viņš paslīdēja uz izdrupušā, slidenā
pakāpiena, pakrita un saskrambāja uz akmeņiem plaukstas. - Lai lāsts nāk pār šo pretīgo pilsētu! - puisis niknumā izgrūda. Mags sausi atbildēja: - Man šķiet, ka pēc tā vairs nav nekādas vajadzības.
Horttaunā patiesi kaut kas nebija tā, kā vajag, visā tās gaisotnē jautās kaut kas netīkams un nevēlams, tā kā gluži nopietni varēja noticēt, ka pār šo pilsētu nācis lāsts; tomēr vainojama tur, šķiet, bija nevis kāda ļaunuma klat-būtne, bet drīzāk kādu nenosakāmu īpašību prombūtne, visu īpašību pavājināšanās - kā slimība, kas drīz apsēdi ikviena iebraucēja garu. Pat pēcpusdienas saules siltumi šķita neveselīgs; martā tāds karstums bija pārāk spiedīgs un nomācošs. Laukumi un ielas bija rosības un dzīvības pilni, taču tajos nebija ne kārtības, ne pārticības. Preces bija sliktas, cenas augstas, tirgi nedroši gan pircējiem, gan pārdevējiem, jo visapkārt klejoja zagļi un klaidoņu bandas. Sieviešu ielās bija maz, un lielākoties viņas staigāja pulciņos. Šī bija pilsēta bez likumiem un bez pārvaldes. Aprunādamies ar cilvēkiem, Zvirbuļvanags un Arrens drīz uzzināja, ka Horttaunā vairs neesot nevienas padomes, vecākā vai pārvaldnieka. Daži agrākie pārvaldītāji esot miruši, citi atkāpušies no amata, citi nogalināti sazvērestībās; dažādus pilsētas rajonus pārvaldot dažādi saimnieki, ostas sargi kontrolējot ostu un piepildot savas kabatas, un tā tālāk.
Pilsētai vairs nebija nekāda centra. Par spīti drudžai-najai rosībai, cilvēki šķita darbojamies bezmērķīgi Amatniekiem trūka vēlēšanās strādāt labi, un pat laupitaji laupīja tikai tāpēc, ka neko citu neprata darīt. Virspuse valdīja lielas ostas pilsētas skaļums uii spožums, bet visapkārt gar malām sēdēja nekustīgi heizijas košļātāji. Un zem virskārtas, šķiet, nekas nebija īsts - pat sejas, skaņas un smaržas ne. Kamēr Zvirbuļvanags un Arrens šajā garajā, siltajā pēcpusdienā staigāja pa ielām, aprunā-
damies te ar vienu, te otru un trešo, viss ap viņiem šķita laiku pa laikam izbālējam un pagaistam. Pagaistam pilnīgi un pavisam. Svītrotie sauljumi, netīrie bruģakmeni, krāsainās sienas - viss esamības spilgtums kaut kur pazuda, atstājot tikai sapņu pilsētu, kas tukša un gurda gulēja dūmakainajā saulē.
Vienīgi pašā pilsētas augšā, kur viņi pavēlu pēcpus- dienā uzkāpa atpūsties, slimīgais nerealitātes iespaids uz brīdi pazuda. - Sī nav veiksmes pilsēta, - Zvirbuļvanags bija teicis pirms vairākām stundām, un tagad, pēc vairāku stundu bezmērķīgas klaiņošanas un neauglīgām sarunam ar svešiniekiem, viņš izskatījās noguris un drūms. Viņa maska šķita itin kā padilusi, un vientiesīgajai jūrnieka sejai cauri jautās kaut kāds tumšs skarbums. Arrenam nebija izdevies nokratīt šārīta aizkaitinājumu. Viņi ap- sēdās kalna virsotnē uz raupjas velēnas zem kokiem, kuru tumšajās lapotnēs rotājās sarkani pumpuri; daļa no tiem bija jau izplaukuši. No šejienes varēja redzēt vienīgi pilsētas neskaitāmos dakstiņu jumtus, kas stiepās lejup līdz pat jūrai. Tēraudzilais līcis, plati atpletis rokas, tinās pavasarīgā dūmakā un neredzami saplūda ar debesīm. Nebija nekādas līnijas, nekādas robežas. Viņi sēdēja, raudzīdamies milzīgajā, zilajā plašumā. Arrena domas noskaidrojās, un viņš atkal jutās atvērts pasaulei un priekam.