- Tas, ka viņš sūtīja šurp tevi, rāda, ka vajadzība ir steidzama, — sacīja arhimags. —Tu esi viņa vienīgais dēls, un attālums no Enladas līdz Roukai nav mazais. Vai tas ir viss tavs stāsts?
~ Viss, ja neņem vērā to, ko stāsta vecas sievas no kalnu apvidiem.
- Un ko stāsta šīs vecās sievas?
- Kā visi nākotnes paredzējumi, ko burves izlasot dūmos un atvaros, vēstot laimu, un viņu brūvētās mīlestības dziras iznākot aplamas. Bet tās nav īstenas burvju mākslas.
- Nākotnes paredzējumi un mīlestības dziras nav nekas nopietns, taču vecu sievu stāstos der ieklausīties. Labi, Roukas maģistri apspriedīs tavu vēsti. Tomēr es nezinu, Arren, kādu padomu viņi varēs dot tavam tēvam Jo Enlada nav pirmā zeme, no kuras nāk šādas ziņas.
Arrena ceļojums no ziemeļiem, garām lielajam Hav. noras salai un cauri Iekšjūrai līdz Roukai bija viņa pirmais tālais jūrasbrauciens. Tikai šo dažu pagājušo nedēļu laika viņš bija redzējis zemes ārpus savas dzimtās vietas robežām, apjautis attālumu un daudzveidības milzumu un sapratis, ka aiz skaistajiem Enladas kalniem ir plaša pasaule, kurā dzīvo ļoti daudz cilvēku. Viņš vēl nebija pieradis plaši domāt, tāpēc arhimaga teikto saprata tikai pēc laba brīža.
- No kurienes tad vēl? - viņš jautāja, juzdams zināmu sarūgtinājumu un vilšanos. Jo Arrens bija cerējis atgriezties Enladā ar drošu pretlīdzekli.
- Vispirms no Dienvidu robežsalām. Pēdējā laikā līdzīgi notikumi skāruši pat Vothortu Arhipelāga dienvidos. Cilvēki stāsta, ka Vothortā vairs neesot burvju mākslas. Grūti pasacīt, cik tur taisnības. Viņu zeme sen kļuvusi dumpīga un laupītkāra, un tirgonis no dienvidu zemēm jau iepriekš tiek uzskatīts par meli. Taču stāsts ir allaž tāds pats: burvības avoti ir izsīkuši.
- Bet Šeit, Roukā...
- Šeit, Roukā, mēs to neesam jutuši. Mēs šeit esam aizsargāti no vētrām, pārmaiņām un ļauniem spēkiem. Varbūt pat pārāk labi aizsargāti. Ko tu tagad darīsi, princi?
- Atgriezīšos Enladā - tad, kad varēšu aizvest tēvam skaidras ziņas par šī ļaunuma dabu un par to, kā tas uzveicams.
Arhimags vēlreiz palūkojās uz Arrenu, un šoreiz, pa spīti savai dižciltīgajai audzināšanai, zēns novērsa skatienu. Viņš nezināja, kāpēc, jo tumšās acis nebūt neraudzījās nelaipni. Tās bija bezkaislīgas, rāmas un saprotošas.
Enladā visi ar bijību uzlūkoja viņa tēvu, un Arrens bija sava tēva dēls. Neviens uz viņu nebija skatījies tā, it kā viņš būtu nevis Arrens, Enladas princis, valdnieka dēls, bet vienkārši Arrens pats. Puisim negribējās pieļaut domu, ka viņš baidās no arhimaga skatiena, taču lūkoties pretī viņš nespēja. Šis skatiens šķita vēl vairāk paplašinām pasauli viņam visapkārt, un tagad nenozīmīga tapa ne tikai Enlada, bet arī viņš pats - it kā arhimaga acīs viņš būtu tikai sīka, ļoti sīka būtne plašajā jūras apjozto zemju ainavā, virs kuras melnēja draudu mākonis.
Arrens bridi sēdēja, plūkādams košās sūnas starp akmens plāksnēm, tad izdzirda pats savu balsi, kas tikai pēdējo gadu laikā bija kļuvusi zemāka, piesmakušā Čukstā sakām: — Un rīkošos tā, kā tu man teiksi.
- Pienākums tev ir pret tēvu, nevis pret mani, - arhimags sacīja.
Viņa acis joprojām bija pievērstas Arrenam, un tagad zēns pacēla skatienu. Pakļaušanās brīdī viņš bija aizmirsis sevi un tagad redzēja īsteno arhimagu: izcilāko Jūrzemes burvi, cilvēku, kurš nosprostojis Fundauras Melno aku, atvedis no Atuanas kapenēm Erreta-Akbes gredzenu un uzbūvējis Nepas jūrassienu ar dziļiem pamatiem; jūrnieku, kurš pazīst visas jūras no Astovelas līdz Selidorai; vienīgo dzīvo pūķu valdnieku. Te viņš ir, nometies ceļos pie strūklakas, - neliela auguma cilvēks, ko vairs nevar saukt par jaunu; vīrietis ar rāmu balsi un novakares dziļumu acīs.
Arrens steigšus uz trausās no savas akmens sēdvietas un ceremoniāli nometās uz abiem ceļiem. — Valdniek, — virts stomīdamies teica, - ļauj man tev kalpot!
Zēna pašpārliecinātība bija zudusi, seja pietvīkusi viņa balss drebēja.
Pie sāniem viņam karājās zobens jaunas ādas makstī ko rotāja sarkanzeltaini mozaīkas raksti, bet pats zobens bija vienkāršs, ar padilušu krustveida spalu no apsudra-botas bronzas. Arrens tikpat steidzīgi to izvilka un ar žestu, kas apliecina vasaļa padevību valdniekam, pavērsa spalu pret arhimagu.
Arhimags nepastiepa roku, lai pieskartos zobena spalam. Viņš paskatījās vispirms uz to un pēc tam un Arrenu
- Tas ir tavs, nevis mans, - viņš teica. - Un tu nevienan neesi kalps.
- Bet mans tēvs teica, ka es varot palikt Roukā, līdi uzzināšot, kas ir šis ļaunums, un varbūt apgūšot kādi prasmi, - es neprotu burvju mākslas un domāju, ka man nav tāda spēka, bet manu senču vidū ir bijuši magi - ja es kaut kā varētu iemācīties būt tev noderīgs...
- Pirms tavi senči bija magi, — arhimags teica, - viņi bija karaļi.
Viņš piecēlās un, klusā, naigā solī piegājis Arre nam klāt, saņēma zēna plaukstu un lika tam celties kājās.
- Es tev pateicos par piedāvājumu kalpot un, kaut gan šobrīd to nepieņemu, varbūt pieņemšu vēlāk, kad būsim kopīgi apspriedušies par šiem jautājumiem. Cēlas sirds piedāvājumu nevar atraidīt vieglu roku. Tāpat kā nevar vieglu roku atbīdīt malā Morredu dzimtas dēla zobenu. Bet tagad ej! Puisis, kurš atveda tevi šurp, gādās, lai vari paēst, nomazgāties un atpūsties. Ej nu! - Un arhimags viegli pastūma Arrenu no muguras; arī šādu vaļību līdz šim neviens nebija atļāvies, un jaunais princis to būtu ņēmis ļaunā ikvienam citam, taču arhimaga pieskāriens bija kā daļa no svinīgas norises.
Arrens bija aktīvs un darbīgs jauneklis ;viņš ar prieku piedalījās spēlēs, lepojās ar veiksmēm pasākumos, kas apliecināja miesas un gara spējas, prasmīgi veica savus pienākumus ceremoniju un pārvaldes jomās, un tie nebija nedz viegli, nedz vienkārši. Tomēr viņš nekad nebija visus spēkus pilnībā veltījis vienam mērķim Viss viņam bija padevies viegli, un visu viņš bija paveicis viegli; viss bija norisinājies kā spēle, un viņš to bija spēlējis ar lielu patiku. Turpretī tagad bija atmodināti viņa dvēseles dziļumi, un to bija paveikuši nevis spēle vai sapnis, bet gods, briesmas un gudrība, rētaina seja un klusa balss, un tumša plauksta, kas, nelepodamās ar savu spēku, turēja īves koka zizli ar melnajā kokā iespiestām sudraba zīmēm netālu no satvēriena vietas - Karaļu Pazudušo rūnu.
Pirmais solis projām no bērnības daždien tiek sperts uzreiz, neskatoties ne uz priekšu, ne atpakaļ, bez piesardzības un apdoma, neatstājot nekādu atkāpšanās ceļu.
Aizmirsis pieņemtos atvadvārdus, Arrens steidzās uz durvīm - samulsis, starojošs un pakļāvīgs. Un arhimags Geds pavadīja viņu ar dompilnu skatienu.
Geds brīdi stāvēja pie strūklakas zem pīlādža, tad pacēla seju pret saules pielietajām debesīm. - Izsmalcināts ziņnesis tik sliktām ziņām, - viņš pusbalsī teica, it kā runādams ar strūklaku. Tā neklausījās, bet turpināja pati runāt savā sudrabainajā valodā, un Geds brīdi klausījās tajā. Tad viņš devās uz citām durvīm, kuras Arrens nebija redzējis un kuras pat pēc rūpīgas pētīšanas būtu varējis ieraudzīt tikai retais, un teica: - Durvju maģistr!
Parādījās maza auguma vīrietis nenosakāmā vecumā. Jauns viņš nebija, tā ka pienāktos dēvēt viņu par vecu, taču šis vārds likās neatbilstošs. Viņam bija apvītusi seja
ziloņkaula krāsā un patīkams smaids, kas vaigos iezīmēji garas rievas. - Kas noticis, Ged? - viņš jautāja.
Jo šobrīd viņi te bija divi vien, un šis cilvēks bija viens no septiņiem, kas zināja arhimaga vardu. Pārējie seši bija Roukas Vārdu maģistrs ; Ogions Klusais - Re Albi burvis, kurš pirms daudziem gadiemGontas kalnā bija devis Gedam šo vārdu; Gontas Baltā dāma Tenara; kāds Ifišas sa* las ciemata burvis, vārdā Vīķis; turpat Ifišā kāda galdnieka sieva un triju meiteņu māte, kura neko nepieprata no burvībām, toties zināja daudz citu dzīvesgudribu, -sieviete, vārdā Dzelzszāle; un, visbeidzot, Jūrzemes viņā malā, vistālākajā rietumu pusē divi pūķi: Orms Embars un Kalesins.