Nākamajā rītā viņi turpināja ceļu uz ziemeļiem un rietumiem; to izlēma Arrens, nevis Geds, kurš teica: izvēlies mūsu ceļu, zēn, man visi celi ir vienādi. - Vini iesteidzās, jo nebija noteikta mērķa: vajadzēja gaidīt ziņu no Orma Embara. Viņi gāja pa zemāko, ārējo kalnu grēdu, kuras gandrīz visu laiku varēja pārredzēt okeānu. Zāle bija sausa un īsa un nemitīgi, mūžīgi šūpojās vējā. Labajā psē zeltaini un vientulīgi slējās kalni, bet pa kreisi pletās sāļie purvāji un rietumu jūra. Vienreiz viņi tālu dienvidos redzēja lidojam gulbjus. Visu pārējo dienu nebija manāma neviena dzīva radība. Todien Arrenā nemitīgi milza košs gurdums no bailēm, no visļaunākā gaidām. Arvi spēcīgāk brieda nepacietība un truls niknums. Pēc dzām klusuma stundām viņš teica: - Sī zeme ir tikpat mirusi kā nāves zeme!
-Tā nerunā! - mags skarbi atbildēja. Bridi soļojis priekšu, viņš turpināja saudzīgākā tonī: - Paskaties uz šo zemi, paskaties sev apkārt! Šī ir tava valstība: dzīves valstība. Sī ir tava nemirstība. Palūkojies uz kalniem, už mirstīgajiem kalniem! Tie nedzīvo mūžīgi. Kalni ar dzīvo zāli, upes, kurās plūst ūdens... Visā pasaulē, visās pasaulēs, visā laika bezgalībā nav otras tādas kā ikviena no šīm upēm, kas saltas iztek no zemes, nevienai acij nepieejamas vietas, un mirdzēdamas plūst caur saules gaismu un tumsu uz jūru. Dziļi ir esības avoti - dziļāki nekā dzīve, dziļāki nekā nāve...
Viņš apklusa, bet viņa acīs, kas lūkojās uz Arrenui uz saules apmirdzētajiem kalniem, dega liela, vārdos neizsakāma, skaudra mīlestība. Un Arrens to redzēja un, to redzēdams, pirmo reizi ieraudzīja Gedu visā veseluma-tādu, kāds viņš ir.
- Es neprotu pateikt, ko vēlos, - Geds nelaimīgs teica.
Bet Arrens domāja par pirmo tikšanos Strūklakas pagalmā, par cilvēku, kurš bija nometies ceļos pie strūklakas tekošā ūdens, un tikpat dzidrs kā šis atminu ūdens viņa uzbangoja prieks. Paskatījies uz savu ceļabiedru, vBl teica: - Es esmu atdevis savu mīlestību tam, kas ir
bas cienīgs. Vai tā nav karaļvalsts un mūžīgais pavasaris
- Tā ir, zēn, - Geds maigi atbildēja, un viņa balsī nēja sāpes.
Klusēdami viņi devās tālāk. Taču tagad Arrens redzēja pasauli ar ceļabiedra acīm; viņš redzēja dzīvības krāšņumu, kas pletās ap viņiem šai klusajā, pamestajā zemē,
itin kā vel nepieredzets burvju spēks būtu iegailējies ikvienā vēja liektās zāles stiebrā, ikvienā ēnā, ikvienā akmenī. Tā cilvēks, pēdējo reizi stāvēdams sirdij tuvā vietā pirms ceļojuma, no kura nav atpakaļceļa, ierauga to visā ķopumā, īstu un dārgu, kādu agrāk nekad nav redzējis un vairs neredzēs.
Kad pienāca vakars, spēcīgie jūras vēji no rietumiem padzina augšup blīvas mākoņu grēdas, kas lejupslīdošās :saules staros liesmoja arvien sarkanāk. Vākdams malku strauta ielejas sarkanajā gaismā, Arrens pacēla skatienu un pēdas desmit attālāk ieraudzīja kādu vīrieti. Viņa seja izskatījās savāda un neskaidra, taču Arrens viņu pazina: tas bija mirušais Sopli, Lorbanerijas krāsotājs.
Viņam aiz muguras stāvēja citi, un visiem bija skumjas, sastingušas sejas. Viņi šķita kaut ko runājam, taču Arrens nedzirdēja viņu vārdus, un rietumu vējā izskanēja tikai kaut kas līdzīgs savādiem Čukstiem. Daži no viņiem lēni tuvojās Arrenam.
Jauneklis brīdi stāvēja, raudzīdamies viņos, vēlreiz pameta skatienu uz Sopli, tad pagrieza viņiem muguru un noliecies pacēla vēl vienu sprunguli. Rokas viņam drebēja, taču viņš pievienoja to savai malkas nastai, tad pacēla vēl un vēl vienu. Pēc tam viņš izslējās taisni un paskatījās atpakaļ. Ielejā neviena nebija, tikai zāle gailēja sarkanajā gaismā. Arrens atgriezās pie Geda, nolika talkas klēpi zemē, bet neko par redzēto nesacīja.
Visu nākamo nakti, gulēdams miglainajā tumsā, zemē, kur nemājoja neviena dzīva dvēsele, Arrens palaikam toodās no saraustītā miega un dzirdēja visapkārt mirušo dvēseļu čukstus. Sakopojis gribasspēku, viņš noslēdzās,neklausījās un gulēja tālāk.
Gan viņš, gan Geds pamodās vēlu, kad saule, beidzot izlauzusies no miglas, jau atradās plaukstas tiesu virs kalniem un apmirdzēja salto zemi. Kad viņi ēda savu pieticīgo brokastu maltīti, mezdams gaisā līkumus, pie viņiem atlidoja pūķis. No viņa žokļiem šāvās uguns,no sarkanajām nāsīm cēlās dūmi un dzirksteles; viņa zobi gailēja spokainajā gaismā kā ziloņkaula zobeni. Taču pūķis neko neteica arī tad, kad Geds viņu sveicināja un viņa valodā iesaucās: - Vai atradi, Orm Embar?
Pūķis atmeta galvu atpakaļ un dīvaini izlieca augumu, plosīdams vēju ar draudīgi asajiem nagiem. Tad viņš ap-sviedās apkārt un aiztraucās uz rietumiem, lidojumā vairākkārt atskatīdamies uz viņiem.
Satvēris zizli, Geds iesita ar to pa zemi. - Viņš nespēj runāt, - mags teica. - Viņš nespēj runāt! Viņam ir atņemti Radīšanas vārdi, nosprostota gudrība, un viņš padarīts par parastu rāpuli, par mēmu tārpu. Tomēr viņš spēj vadīt, un mēs spējam sekot! - Uzsvieduši mugurā vieglās ceļasomas, viņi devās pār kalniem rietumu virzienā, kurp bija aizlidojis Orms Embars.
Viņi nogāja apmēram astoņas jūdzes sākotnēji straujajā, vienmērīgajā solī. Tagad jūra pletās abās pusēs, jo viņi gāja pa garu, nolaidenu kalna grēdu, kas gar nokaltušu niedru puduriem un līkumotu strautu gultnēm aizveda līdz izliektam ziloņkaula krāsas smilšu krastam. Šis bija visu zemju tālākais rietumu izcilnis - pati zemes mala.
Šajās ziloņkaula smiltīs tupēja Orms Embars, zemu noliecis galvu kā saniknots kaķis, un viņa dvaša plūda ugunīgiem mutuļiem. Netālu no pūķa, starp viņu un garajiem, zemajiem jūras viļņiem, stāvēja kaut kas līdzīgs būdai vai nojumei; tā bija balta, it kā būvēta no sen izbalojušiem izskalotiem kokiem. Taču Šajā krastā, aiz kuras vairs nebija neviena cita krasta, nevarēja būt izskalojušiem , koku. Pienākot tuvāk, Arrens redzēja, ka greizās sienas, būvētas no lieliem kauliem; pirmajā bridi tie šķita vaļu kauli, bet ieskatījies viņš saprata, ka baltie trijstūri ar asām šķautnēm ir pūķu kauli.
Viņi pienāca būdai klāt. Saulesgaisma no jūras puses raucās pretī pa kaulu starpām. Durvju arku veidoja augšstilba kauls, kas bija garāks par cilvēka augumu. Uz tā stāvēja cilvēka galvaskauss, kura tukšie acu dobumi stingi raudzījās uz Selidoras kalniem.
Kamēr viņi apstājušies lūkojās galvaskausā, durvju ailē zem tā parādījās cilvēks. Viņš bija tērpies veclaicīgās īpzeltītas bronzas bruņās; vietām tās caurumoja tādas kā cirvja cirtienu pēdas, un dārgakmeņiem rotātā zobena maksts bija tukša. Pretī lūkojās skarba seja ar melniem [uzacu lokiem un plānu degunu; vīrieša acis bija tumšas, vērīgas un skumjas. Viņa rokas, kaklu un sānus klāja brūces, kuras vairs neasiņoja, taču bija nāvējošas. Vīrietis stāvēja stalts un nekustīgs, skatīdamies uz nācējiem.
Geds paspēra soli viņam pretī. Stāvēdami vaigu vaigā, abi viri izskatījās gandrīz līdzīgi.
-Tu esi Errets-Akbe, - sacīja Geds. Vīrietis cieši lūkojās viņā un vienreiz pamāja ar galvu, taču neatbildēja.
- Pat tev, pat tev jāseko viņa aicinājumam! - Geda balsī ieskanējās negants niknums. - Ak, mans valdniek, krietnākais un drosmīgākais no mums visiem, ej atdurties nāves mierā un pelnītajā godā! - Un, pacēlis rokas, Ģeds tās plati izpleta, sacīdams tos pašus vārdus, kurus bija teicis daudzajiem mirušo gariem. īsu mirkli viņa Plaukstas atstāja gaisā platu, spožu joslu. Kad tā bija paodusi, pazudis bija arī vīrietis bruņutērpā, un tikai saule spoži apspīdēja smiltis tukšajā vietā.
Geds trieca ar zizli pa kaulu būvi, un tā sagruva un jĶgaisa. No tās atlika tikai viens liels ribu kauls, kas slējās gaisā no smiltīm.