Geds pievērsās Ormam Embaram. - Vai tas ir šeit Orm Embar? Vai šī ir tā vieta?
Pūķis atpleta rīkli un izdvesa skaļu, gārdzošu šņācienu.
-Šeit, pasaules vistālākajā krastā! Tas ir labi! - Tad, turēdams melno īves nūju kreisajā rokā, Geds izpleta rokas aicinājuma žestā un sāka runāt. Kaut gan viņš runāja Radīšanas valodā, Arrens to beidzot saprata, kā jāsaprot ; visiem, kuri dzird šo aicinājumu, jo tam ir vara pār ikvienu: -Tagad es saucu tevi šurp, mans ienaidniek, manu acu priekšā un savā īstajā miesā un saistu tevi ar vārdu, kas netiks izrunāts līdz aizlaiku laikiem!
Bet tur, kur vajadzēja atskanēt aicināmā cilvēka vārdam, Geds sacīja tikai: - Mans ienaidniek!
Iestājās klusums, it kā pat jūra būtu kļuvusi mēma. Arrenam šķita, ka saule nobāl un satumst, kaut gan tā spoži spīdēja skaidrajās debesīs. Piekraste satumsa, it kā tiktu skatīta caur apkvēpinātu stiklu, un vistuvāk Gedam kļuva tik tumšs, ka nekas vairs nebija saredzams. Šķita, ka tur nav vispār nekā - nekā tāda, uz ko varētu krist gaisma, - tikai bezveida tumsa.
Piepeši no tās iznira cilvēks. Tas bija tas pats vīrietis, kuru viņi bija redzējuši uz kāpas, - gara auguma cilvēks melniem matiem, slaidām rokām, stiegrains un izveicīgs. Tagad viņš turēja rokā garu šķēpu, tērauda asmeni, ko viscaur klāja iegravētas rūnas; pagriezies pret Gedu, viņš vērsa ieroci pret viņu. Taču vīrieša skatiens šķita dīvains, it kā saule būtu apžilbinājusi viņam acis un neļautu redzēt.
- Es nāku pats pēc savas gribas, - viņš teica, - un nāku pats savā veidā. Tu mani nevari izsaukt, arhimag! Es neesmu ēna. Es esmu dzīvs. Vienīgi es esmu dzīvs!
Tu domā, ka arī tu esi dzīvs, bet tu lēnām mirsti, tu mirsti! ai tu zini, ko es turu savā rokā? Tas ir Pelēkā Maga zizlis, kas apklusināja Neregeru, manas mākslas valdnieku. bet tagad es esmu valdnieks. Un man apnicis ar tevi spēleties! - To teicis, viņš spēji vēzēja tērauda šķēpu pret pēdu, kurš stāvēja, it kā nespēdams runāt un kustēties, ^rrens atradās soli viņam aiz muguras; visa viņa griba lecās rīkoties, taču viņš nespēja izkustēties no vietas, pat pastiept roku, lai tvertu sava zobena rokturi, un balss bija sastingusi viņam krūtīs.
Bet tad Gedam un Arrenam virs galvas kā milzīga uguns šautra spēji atplaiksnīja pūķa milzīgais augums, kas straujā lejupkritienā ar visu spēku metās virsū pretiniekam, un apburtais tērauda asmens pilnā garumā ietriecās zvēra bruņām klātajās krūtīs, bet milzīgais ķermenis Sīrieti notrieca zemē, saspieda druskās un sadedzināja.
Uzslējies augšup no smiltīm, izliekdams muguru un vēcinādams spārnus, Orms Embars ierēcās un izvēma uguns strūklu. Viņš mēģināja lidot, taču nevarēja. Ļauns un salts, svešais metāls urbās vina sirdī. Pūķis saguma,
no mutes viņam sāka plūst melnas, indīgas, kūpošas asinis, un liesmas nāsīs kļuva arvien vārgākas, līdz pārtapa plēnošās oglēs. Viņš nolaida milzīgo galvu smiltīs.
Tā gāja bojā Orms Embars, mirdams tajā pašā vietā, tur bija miris viņa priekštecis Orms, virs smiltīm, kuras jlabāja vecā Orma kaulus.
Bet tur, kur pūķis bija notriecis zemē ienaidnieku,
julēja kaut kas neglīts un sačokurojies - kā milzu zirneklis, kas izžuvis pats savā tīklā. To bija sadedzinājusi Pūķa dvaša un saspiedušas nagotās ķepas. Tomēr Arrens redzēja, ka tas kustas. Tas aizrāpoja gabalu tālāk no pūķa.
Pret viņiem pacēlās svešāda seja. Tajā vairs nebija atlicis nekā no pievilcības, un tā pauda tikai iznīcību un vecumu, kas sen pārkāpis vecuma robežas. Mutēt sačokurojusies. Acu dobumi rēgojās tukši, kādi bijuši ilgu laiku. Tādu Geds un Arrens beidzot ieraudzīja ienaidnieka dzīvo seju.
Seja aizgriezās. Melnās, apdegušās rokas pastiepj, un starp tām sablīvējās tumsa - tā pati bezveida tumsa' kas biezēdama aizēnoja sauli. Starp Postītāja rokām tā savēlās itin kā durvju vai vārtu aprisēs, kaut gan tās bija blāvas un izplūdušas; aiz tām nebija redzamas ne gaišās smiltis, ne okeāns, bet gara, krēslaina nogāze, kas veda lejup tumsā.
Saspiestais, zirneklim līdzīgais radījums devās pa to projām un, nokļuvis tumsā, piepeši itin kā pacēlās augšup, strauji sakustējās un pazuda.
- Nāc, Lebannen, - teica Geds, uzlikdams labo roku zēnam uz pleca, un viņi devās uz priekšu, ieiedami sausajā zemē.
Sausā zeme
Īves zizlis maga rokā zaigoja vienmuļi drūmajā tumsā ar sudrabotu mirdzumu. Arrena skatiens sastapa vēl kādu kustīgu, tik tikko jaušamu mirgojumu: atspulgu uz kailā zobena, kuru viņš turēja rokā. Kad pūķa uzbrukums un nāve bija lauzusi sasaistīšanas burvību, viņš Selidoras krastā bija izrāvis no maksts savu zobenu. Un šeit, pat būdams tikpat kā ēna, viņš tomēr bija dzīva ēna un turēja rokā sava zobena ēnu.
Nekur neredzēja nekādu citu gaišumu. Apkārtne tinās tādā kā apmākušās novembra beigu novakares krēslā -miglaini saltā pustumsā, kurā gan varēja redzēt, bet tikai neskaidri un nelielā attālumā. Arrens pazina šo vietu -savu izmisuma sapņu tīreļus un tuksnešus -, bet viņam likās, ka viņi atrodas tālāk, nesalīdzināmi tālāk, nekā viņš jebkad aizgājis sapnī. Neko nevarēja skaidri saskatīt, un puisis redzēja tikai to, ka viņi abi stāv uz kalna nogāzes un priekšā stiepjas zema akmens siena apmēram ceļgalu augstumā.
Geds joprojām turēja labo roku uz Arrena pleca, tagad viņš gāja uz priekšu, un Arrens devās līdzi; abi pārkāpa akmens sienai.
Garā nogāze stiepās tālāk un, apveidiem izplūstot, pazuda tumsā.
Bet virs galvas, kur Arrens bija domājis ieraudzīt biezus mākoņus, pletās pilnīgi melnas debesis, kurās dzēja zvaigznes. Viņš lūkojās tajās, un viņam šķita, sirds krūtīs saraujas maza un salta. Tādas zvaigznes vinš nekad agrāk nebija redzējis. Tās spīdēja stingi un nekustīgi. Tās bija zvaigznes, kas neuzaust un nenoriet, ko neaizsedz mākoņi un neizdzēš saullēkta gaisma. Mazas un nekustīgas tās apspīd sauso zemi.
Geds sāka iet lejup pa esības kalna tālāko malu, un soli pa solim Arrens gāja viņam līdzi. Puisi mocīja šausmas, tomēr tik cieša bija viņa apņēmība un tik spēcīgai viņa griba, ka bailes nespēja valdīt pār viņu, un Arrens tās pat skaidri neapzinājās. Bija tikai dīvaina dziļi gruzdošu bēdu apjauta, itin kā sprostā mocītos kāds pieķēdēts dzīvnieks.
Šķita, ka viņi ilgi kāpj lejup pa nogāzi, bet varbūt ceļš bija pavisam īss, jo šeit, kur nepūta vējš un nemirkšķināja zvaigznes, nebija arī laika rituma. Tad viņi nokļuva kādas sausās zemes pilsētas ielās, un Arrens redzēja mājas ar logiem, kuros nekad neiedegas gaisma un vietvietām durvīs nekustīgām sejām un tukšām rokām stāv mirušie.
Tirgus laukumi visi bija tukši. Te neko nepirka un nepārdeva, neko neieņēma un netērēja. Nekas netika lietots, nekas netika radīts. Geds un Arrens gāja pa šaurajām ielām vieni, un tikai pāris reižu redzēja kaut kur citā pagriezienā pazūdam kādu stāvu, bet tas bija tālu un pustumsā tik tikko saskatāms. Ieraudzījis pirmo no tiem, Arrens satrūkās un pacēla zobenu, bet Geds papurināja galvu un gāja tālāk. Tad Arrens redzēja, ka tā ir sieviete, kura kustas lēni un nebēg no viņiem.
Visi tie, kurus viņi redzēja, - to nebija daudz: lai gan mirušo ir daudz, sausā zeme ir liela, - stāvēja nekustēdamies vai lēni, bezmērķīgi slīdēja uz priekšu. Nevienam nebija ievainojumu kā Erreta-Akbes parādībai, kas tika izsaukta uz zemes savā bojāejas vietā. Viņos neredzēja nekādu slimības pazīmju. Viņi bija keskarti un izdziedināti. Izdziedināti no sāpēm un no dzīves. Viņi nebija derdzīgi, kādus Arrens ar bažām bija viņus iedomājies, nebija atbaidoši tādā nozīmē, kā viņš bija gaidījis. Viņu sejas bija rāmas, brīvas no dusmām un vēlmēm, un viņu ēnainajās acīs nemirdzēja cerības.