- Es dotu tev dzīvību, ja spētu, Skal. Bet to es nespēju. Tu esi miris. Taču es varu dot tev nāvi.
-Nē! - aklais skaļi iekliedzās, tad klusāk piebilda: - Nē, nē! - Viņš sakņupa un sāka šņukstēt, taču vina vaigi bija sausi kā akmeņainas upes gultne, kurā ūdens vietā plūst tikai tumsa. - Tu to nevari. Neviens nekad mani nevarēs atbrīvot. Es atvēru durvis starp abām pasaulēm un nevaru tās aizvērt. Neviens tās nevar aizvērt. Tās nekad vairs nebūs aizvērtas. Tās pievelk, tās mani pievelk. Man vienmēr pie tām jāatgriežas. Man jāiet tām cauri un jāatgriežas šeit, putekļos, aukstumā un klusumā. Tās mani iesūc sevī. Es nevaru aiziet. Es tās nevaru aizvērt. Beigu beigās tās iesūks sevī visu pasaules gaismu. Visas upes kļūs tādas kā Sausā upe. Nav nekur tāda spēka, kas varētu aizdarīt manis atvērtās durvis!
Ļoti dīvains bija izmisuma, atriebīguma, baiļu un bezcerības sajaukums viņa vārdos un balsī.
Geds tikai pavaicāja: - Kur tās ir?
- Uz to pusi. Netālu. Tu vari turp aiziet. Bet tu neko ievāri izdarīt. Tu tās nevari aizvērt. Pat ja tu pūlēdamies ztērētu visu savu spēku, ar to nebūtu diezgan. Nekad ļēbūtu diezgan.
- Varbūt, - Geds atbildēja. - Kaut gan tu izvēlējies izmisumu, atceries, ka mēs vēl neesam spēruši tādu soli. Ved mūs turp!
Aklais pacēla seju, kurā acīm redzami cīnījās bailes un naids. Naids uzvarēja. - Es to nedarīšu! - vinš iejaucās.
Tad Arrens paspēra soli uz priekšu un teica: - Darīsi!
Aklais vīrietis stāvēja nekustēdamies. Mirušo valstības saltais klusums un tumsa ieskāva viņus un viņu Vār-
- Kas tu esi?
- Mani sauc Lebannens.
Tad ierunājās Geds: - Tu, kas sauc sevi par Karali, vai tu nezini, kas vinš ir?
Skals atkal palika nekustīgi stāvam. Tad, mazliet eļļodams, viņš teica: - Bet viņš ir miris... Tu esi miris! Jūs iēvarat tikt atpakaļ. No šejienes nav izejas. Jūs esat šeit iesprostoti! - Kad Skals sacīja šos vārdus, mirgojums ap riņu izdzisa, Geds un Arrens dzirdēja, kā viņš tumsā atgriežas un steigšus attālinās. - Dod man gaismu, valdniek! - Arrens iesaucās, un Geds pacēla savu zizli virs galvas, ļaudams baltajai gaismai šķelt mūžseno tumsu irs ēnainajiem klintsakmeņiem, starp kuriem steidzās prom garais, sakumpušais aklā vīrieša stāvs; viņš gāja
!ugšup pa upes gultni, un viņa gaita bija savāda, nere-zoša un apņēmīga. Arrens steidzās viņam pakaļ ar obenu rokā, un viņam sekoja Geds.
Drīz Arrens attālinājās no sava ceļabiedra, un gaisma Muva pavisam bāla; to aizsedza lielie akmens bluķi un
sausās gultnes pagriezieni, taču ceļu viegli varēja ūzmii^ pēc Skala soļu skaņas un nojaušamās netālās klātbūtne Kad ceļš kļuva stāvāks, atstatums starp Arrenu un aklo vīrieti lēnām samazinājās. Viņi virzījās pa stāvu, akmeņu pilnu aizu; Sausā upe uz augšteces pusi kļuva arvien šaurāka un tās krasti stāvāki. Akmeņi skanēdami ripoja zem kājām un rokām, jo tagad jau vajadzēja rāpties. Arrens juta, ka tuvojas beidzamais krastu sašaurinājums, un, strauji mezdamies uz priekšu, nokļuva blakus Skalam. Satvēris aklā vīra roku, viņš to apturēja pie tādas kā ak- meņu bedres piecu vai sešu pēdu platumā; to varētu nosaukt par dīķi, ja tajā jebkad būtu viļņojies ūdens. Virs tā slējās pussagruvusi klintsradze, un šajā klintī rēgojās melns caurums - Sausās upes izteka.
Skals necentās izrauties no Arrena rokas. Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, un gaisma, Gedam tuvojoties, apspīdēja vina seju ar tukšajiem acu dobumiem. Viņš bija pievērsis seju Arrenam. - Sī ir tā vieta, - viņš beidzot teica, un viņa lūpās parādījās kaut kas līdzīgs smaidam.
- Šī ir tā vieta, ko tu meklē. Redzi? Te tu vari atdzimt, Tev tikai jāseko man. Tu dzīvosi mūžīgi. Mēs abi būsim karali.
Arrens lūkojās sausajā, tumšajā iztekā, putekļu mute, vietā, kur mirusi dvēsele, ielīzdama zemē un tumsā, var atkal piedzimt mirusi; tā viņam šķita derdzīga, un, cīnidamies ar mokošu nelabumu, viņš skarbi iesaucās: - Lai tā aizveras!
- Tā aizvērsies, - sacīja Geds, pienākdams viņiem blakus, un gaisma tagad atmirdzēja no viņa sejas un rokām, it kā viņš būtu zemē nokritusi zvaigzne šīs niū'i žīgās nakts vidū. Priekšā vaļējs melnēja sausais avots" durvis. Tas bija plats un tukšs, bet nevarēja redzēt, cik It tas dziļš vai sekls. Tajā nebija nekā, ko varētu apspīd gaisma, ko varētu saskatīt acs. Tas bija tukšums. Aiz tā nebija ne gaismas, ne tumsas,-ne dzīvības, ne nāves. Nebija nekā. Tas bija ceļš, kas neved nekur.
Geds pacēla rokas un ierunājās.
Arrens joprojām turēja Skalu aiz rokas; aklais bija atspiedis brīvo plaukstu pret klinšaino sienu. Viņi abi stāvēja nekustīgi, burvības spēka pārņemti.
Ar visu sava mūža laikā iegūto prasmi, ar visu savas dedzīgās sirds spēku Geds centās aizvērt durvis, lai pasaule atkal kļūtu vienota un vesela. Un, pakļaudamies fiņa balss un meistarīgo roku pavēlei, akmeņi sāka smagi, sāpīgi vilkties ciet, tiekdamies savienoties. Bet tajā pašā laikā gaisma kļuva arvien vājāka un vājāka; Geda rokas, seja un īves koka zizlis dzisa un bālēja, līdz tajos palika tikai niecīgs mirgojums. Sajā vārajā gaismā Arrens redzēja, ka durvis ir gandrīz aizvērušās.
Aklais vīrietis zem savas plaukstas juta klinti kustamies, juta akmeņus slīdam kopā; viņš juta arī, kā izsīkst, iztek, aizplūst burvja māksla un spēks... Piepeši viņš iekliedzās: - Nē! - un, izrāvies no Arrena rokas, lēkdams sagrāba Gedu aklā, spēcīgā tvērienā. Ar savu svaru nospiedis Gedu zemē, viņš sakampa to aiz rīkles un sāka žņaugt.
Pacēlis Serriada zobenu, Arrens trieca ar to pa noliekto kaklu zem pinkaino matu ērkuļa.
Dzīvajam mirušo pasaulē ir spēks un viņa zobena ēnai ir asums. Asmens iecirtās dziļi un pāršķēla pretinieka čaklu. No brūces izšāvās asinis, iemirdzēdamās zobena gaismā.
Taču nogalināt mirušo nav jēgas, un Skals bija miris jau sen. Brūce aizvērās, ierīdama savas asinis. Aklais
piecēlās un izslējās visā augumā, ar garajām rokām cenz- damies sagrābt Arrenu; viņa seja bija pāršķiebta niknuma un naidā, it kā viņš tikko būtu aptvēris, kas ir viņa īstais ienaidnieks un sāncensis.
Tik baisa bija šī piecelšanās pēc nāvīga cirtiena, nespēja mirt — baisāka par jebkādu nāvi —, ka Arrenā uzbangoja negants niknums, gluži vai apsēstības neprāts, un, atvēzējis zobenu, viņš vēlreiz ar pilnu sparu mežonīgi trieca to lejup. Skals nokrita ar pāršķeltu galvaskausu un asinīm noplūdušu seju, bet Arrens metās viņam virsū, lai cirstu vēlreiz, pirms brūce atkal aizvilkusies, lai cirstu, līdz pretinieks ir pagalam...
Viņam blakus Geds, cenzdamies uzslieties ceļos, izrunāja vienu vārdu.
Atskanot viņa balsij, Arrens pārtrauca cīņu, it kā zobena rokturi būtu satVērusi neredzama roka. Aklais vīrietis, kurš bija sācis celties, arī sastinga uz vietas. Mazliet grīļodamies, Geds piecēlās kājās. Kad viņš spēja nostāvēt taisni, viņš pagriezās pret klinti.
- Topi nedalāma! - viņš skaidrā balsī teica un ar zizli ugunīgām līnijām pārvilka pār klints durvīm zirni: Agnena rūnu, Beigu rūnu, kas noslēdz ceļus un tiek rakstīta uz zārku vākiem. Pēc tam klintī vairs nebija ne spraugas, ne tukšuma. Durvis bija aizvērtas.
Sausās zemes pamati drebēja viņiem zem kājām, un pār nemainīgajām, nedzīvajām debesīm ilgi un gari aizdārdināja pērkons, izgaisdams tālumā.
- Ar vārdu, kas netiks izrunāts līdz aizlaiku laikiem, es atsaucu tevi šurp. Ar vārdu, kas tika izrunāts visu lieto radīšanas brīdī, es tagad tevi atsvabinu. Esi brīvs! noliecies pār aklo vīrieti, kurš bija saknupis uz ceļiem Geds iečukstēja tam ausī zem balto matu ērkuļa.