- Vispār jau aizliegtas, bet es varu panākt izņēmumu.
Tikai dod man savu vārdu, ka nevienam nestāstīsi par savu ķecerību.
Hjū ķērās pie jaunās iespējas. Tēvocis? Nē, tas nederēs. Viņi nekad nestrīdējās, bet arī nekad nesaprata viens otru. Draugi? Viņš slikti sapratās ar cilvēkiem un sadraudzējās ar grūtībām. Bez tam arī Ertcu uzskatīja par draugu! Hjū pēkšņi atcerējās savas ciemata bērnības draugu, ar kuru kopā bieži rotaļājās. Alanu Mahoneju.
Tiesa, kopš pārcelšanās pie Nelsona viņš ar Alanu gandrīz vairs nesatikās, bet tomēr ...
- Vai Alans Mahonejs joprojām dzīvo mūsu ciematā?
- Jā.
- Ja viņš piekritīs atnākt, es būšu priecīgs viņu redzēt.
Ejot pie Hjū, Alans nervozēja, jutās ne savā ādā, bet atklāti sakot, ļoti priecājās redzēt savu veco draugu un bija ļoti sarūgtināts, kad uzzināja par spriedumu. Hoilands uzsita viņam pa muguru.
- Labi darīji! Nemaz nešaubījos, ka atnāksi.
- Tiklīdz uzzināju. Ciematā neviens par tevi neko nezina, pat Liecinieks ne.
- Pastāsti, kā tu visu šo laiku dzīvoji. Esi apprecējies?
- Nē. Labāk netērēsim laiku, runājot par mani. Saki labāk, par ko tevi apsūdz?
- Nevaru, Alan. Es devu vārdu Leitnantam Nelsonam.
- Ko vērti vārdi, kad vajag izkļūt no nelaimes! Tu esi iestrēdzis pamatīgi.
- It kā nu pats nezinātu.
- Vai kādam ir zobs uz tevi, Hjū?
- Redzi ... Jebkurā gadījumā, teiksim tā: mūsu vecais draugs Morts Tailers nepakustināja ne pirkstu, lai man palīdzētu.
Alans nosvilpās un pamāja.
- Tas izskaidro lietu.
- Tas ir? Tev kaut kas zināms?
- Kā tev pateikt ... pēc tam, kad tu pazudi viņš apprecēja Idrisu Baksteri.
- Jā, patiešām izskaidro.
Hjū paklusēja.
- Klausies, Hjū, - teica Alans. - Nesēdi un negaidi, līdz tevi aizvilks uz Konverteru. It īpaši, ja te iesaistīts Morts Tailers. Tevi jāizvelk no šejienes laukā.
- Kādā veidā?
- Vēl nezinu. Noorganizēt uzbrukumu, vai kā citādi. Tur ir daži labi puiši, kuriem nebūs iebildumu pavicināt nažus.
- Baidos, ka tad tu un tavi labie puiši kopā ar mani dosies uz Konverteru. Nē, tas nederēs.
- Tad ko, lai viņi tevi iemet Konverterā?
Hjū paskatījās uz Alanu. Vai viņam ir tiesības lūgt viņam kaut ko tādu? Un viņš izlēma:
- Klausies, vai esi gatavs izdarīt visu, lai man palīdzētu?
- Tu taču zini, - tas aizvainoti atbildēja.
- Tad tu dosies uz augšējiem klājiem un atradīsi punduri vārdā Bobo...
***
Alans kāpa arvien augstāk. Viņš tik tālu viņš netika pat jaunībā, kad Hjū gāja savās pārdrošajās, neapdomīgajās ekspedīcijās. Tagad viņš bija vecāks, mazkustīgāks un būt šeit nejuta vēlmi. Reālo briesmu draudiem, pievienojās bailes, ko izraisīja aizspriedumi un neziņa.
Bet tomēr viņš turpināja iet uz priekšu.
Punduris viņu ieraudzīja pirmais. Lingas raidītais dzelzs gabals trāpīja Alanam tieši pa vēderu, viņam izdevās tikai izkliegt: "Bobo, Bobo!" - un viņš zaudēja samaņu.
Bobo ar muguru pa priekšu iegāja atpakaļ Džo-Džima mājoklī un nometa savu nastu saimniekam pie kājām.
- Svaiga gaļa? - Viņš lepni paziņoja.
- Nu, tad savāc to sev, - Džims vienaldzīgi attrauca.
Punduris ar grubuļainu pirkstu parakājās ausī.
- Smieklīgi, - viņš teica. - Pazina Bobo.
- Paga-paga, - Džo pacēla skatienu no grāmatas.
Hjū bija Alanu sagatavojis priekš tikšanās ar divgalvaino mutantu, tāpēc viņš, kad atjēdzās, tūlīt pastāstīja par visu notikušo.
Džo-Džims klusi un bezkaislīgi klausījās. Arī Bobo uzmanīgi klausījās, bet neko nesaprata.
Kad Alans bija beidzis, Džims atzīmēja:
- Tev bija taisnība Džo. Nekas no tā neiznāca. - Pagriezies pret Alanu, viņš piebilda: - Paliksi Hjū vietā. Spēlēt dambreti proti?
Alans paskatījās no vienas galvas uz otru.
- Jūs pat nemēģināsiet viņam palīdzēt? - viņš jautāja.
- Bet kāda Hafa pēc? - Džo bija pārsteigts.
- Viņš taču paļāvās uz jums. Viņam vairs nav no kā gaidīt palīdzību. Tāpēc jau es atnācu, Jūs ko, nesaprotat, vai?
- Pat ja mēs piekristu, - Džims atcirta, - ko tad mēs varētu izdarīt, tu stulbā galva? Atbildi!
- Vienkārši uzbruksim un atņemsim Hjū!
- Kāpēc mums riskēt ar savu ādu, lai izglābtu tavu draugu?
- Ko, kausimies? - saspicēja ausis Bobo.
- Nē, Bobo, nē. Vienkārši sarunas, - Džo atbildēja.
- A-a... - Bobo vīlies novilka un apklusa.
Alans paskatījās uz viņu.
- Nu, vismaz palaid kopā ar mani Bobo?
- Nē, - Džo atcirta. - Par to nevar būt ne runas.
Alans sēdēja stūrī, aklā izmisumā apkampis ceļgalus. Kā no šejienes izkļūt? Lejā viņš, iespējams, varētu atrast palīdzību. Likās, ka punduris guļ, lai gan neviens to nevarēja pateikt droši. Ja kaut Džo-Džims aizmigtu.
Bet dvīņi nemaz nedomāja gulēt. Džo mēģināja koncentrēties uz grāmatu, bet Džims viņu nepārtraukti atrāva no lasīšanas. Par ko viņi runāja, Alans nedzirdēja. Pēkšņi Džo skaļi pateica:
- Tev gan labas idejas, kā izklaidēties!
- Viss viens jautrāk nekā dambrete, - Džims atbildēja.
- Ak jautrāk, ja? Bet, ja nazi acī dabūsi tu, kas notiks ar mani?
- Sāc novecot, Džo. Asinis tev kļuvušas šķidras.
- Neesmu vecāks par tevi.
- Bet domas man jaunākas.
- Zini ko, tās man ir galīgi apriebušās. Labi, lai jau būtu tavs ceļš, bet pēc tam mani nevaino. Bobo!
Punduris uzlēca augšā:
- Klausos, saimniek!
- Atved šurp Kuili, Garroci un Sīko.
Džo-Džims piegāja pie skapja, paņēma nažus.
***
Pie pašām cietuma durvīm radās kaut kāds jūklis. Hjū saspicēja ausis. Vai tiešām ieradušies pēc viņa, lai aizvestu uz Konverteru?
Maz ticams, ka konvojs sacels tik lielu troksni. Vai varbūt šim troksnim gaitenī vispār nav nekāda sakara ar viņu? Bet varbūt…
Patiešām! Alans, kurš ielidoja atvērtajās durvīs, iegrūda Hjū rokā jostu ar nažiem, tajā pašā laikā izgrūžot ieslodzīto pa durvīm.
Džo-Džims, stāvēdams koridorā, uzreiz pat nepamanīja Hjū, jo bija ļoti aizņemts - metodiski un mierīgi meta nažus, it kā trenētos savā istabā. Bobo smaids šķita platāks nekā parasti, pateicoties naža griezumam pie pašas mutes, kas tomēr neietekmēja viņa lingas precizitāti.
Hjū atpazina vēl trīs rīkļurāvējus no Džo-Džima ierastās svītas.
- Ātri tinamies prom! - uzkliedza Alans. - Tūlīt te saskries vesels bars! - un iemetās labajā koridorā. Džo-Džims sekoja viņam. Hjū uz labu laimi, netēmējot, meta ar nazi sargam, kurš parādījās no kreisā koridora, un pat nepamanīja, vai trāpīja vai nē. Bobo, no aizmugures piesedzot atkāpšanos un saīdzis par pārāk ātrajām kautiņa beigām, skrēja pakaļ pārējiem. Alans atkal nogriezās pa labi.
- Šeit ir kāpnes! - Viņš uzkliedza. Bet apmēram desmit jardu attālumā no kāpnēm tieši viņa priekšā aizcirtās hermētiskas durvis, par kuru esamību Alans bija pilnīgi aizmirsis: šīs kāpnes gandrīz nekad netika izmantotas. Bobo ieķērās durvīs, bet tikai aplauza nagus.
- Iekritām, - klusi pateica Džo. - Ceru, Džim, ka vismaz šī izklaide beidzot būs tavā gaumē.
No aiz pagrieziena stūra izbāzās kāda vajātāja galva. Hjū meta nazi, bet attālums bija pārāk liels: nazis atsitās pret sienas tēraudu. Galva pazuda.
Garrocis, turēdams gatavībā lingu, nenovērsa no koridora acis.
- Redzi to kvēlojošo cauruli pie griestiem? - Hjū saķēra Bobo aiz pleca.