Bobo pamāja ar galvu. Hjū norādīja uz apgaismes cauruli, kas sazarojās virs gaiteņiem, pa kuriem viņi tikko bija izskrējuši.
- Vari trāpīt tai vietā, kur šī caurule savienojas ar otru?
Bobo ar aci novērtēja attālumu. Patālu. Viņš neko neatbildēja. Hjū dzirdēja tikai lingas šņācienu un krakšķi. Koridorā kļuva tumšs.
- Aiz manis! - Hjū uzkliedza un skrēja pa koridoru atpakaļ.
Tuvojoties krustojumam, viņš uzkliedza: - Neelpojiet! Esiet uzmanīgi! Gāze!
No sašķaidītās caurules slinki izplūda zaļgani radioaktīvo tvaiku mākoņi.
Hjū varēja tikai pateikties liktenim par to, ka savulaik tika pastrādājis arī par apgaismojuma sistēmu inženieri un labi pārzināja šīs iekārtas. Viņš izvēlējās pareizo virzienu - šī koridora apgaismojuma līnija nāca tieši no savienojuma, kuru izšķaidīja Bobo, un tāpēc šeit tagad bija tumšs. Visapkārt varēja dzirdēt tikai skrienošu cilvēku - viņš nezināja, draugu, vai ienaidnieku - soļu dipoņu.
Beidzot viņi izskrēja apgaismotā zonā, kur nebija neviena cita, kā tikai līdz nāvei nobiedēts Zemnieks, kurš nekavējoties metās bēgt. Visi bija uz vietas, tikai Bobo streipuļoja un smagi elsa. Džo paskatījās uz viņu.
- Gāzi saelpojies, - viņš teica. - Kuili, uzdod viņam pa muguru.
Kuilis labprāt paklausīja.
- Pāries, - Džo norūca.
Šī mazā aizķeršanās ļāva vienam no vajātājiem viņus panākt. Viņš izlidoja no tumšā koridora tieši virsū Kuilim, vai nu neapzinoties, ka tagad palicis viens pret visu grupu, vai nepiešķirot tam nekādu nozīmi.
Kuilis pacēla lingu, bet Alans, kurš atpazina Mortu Taileru, satvēra Kuili aiz rokas:
- Neaiztiec viņu! Šitas ir mans!
- Viens pret vienu? - Alans uzkliedza Taileram, spiežot ar pirkstu uz naža asmens.
Tailers metās uz priekšu. Alans bija smagāks un nepārprotami spēcīgāks.
Toties Tailers bija elastīgāks un ātrāks. Viņš mēģināja ietriekt Alanam vēderā ceļgalu, bet Alans izvairījās un nogāza Taileru no kājām, nokrītot uz grīdas līdz ar viņu. Pēc mirkļa Alans piecēlās un uz augšstilba noslaucīja nazi.
- Ejam, - viņš pateica.
Viņi kāpa uz augšu. Katrā jaunajā klājā vispirms iznāca Kuilis un Garrocis, paskatījās apkārt un sargāja kāpnes no sāniem, līdz visi pārējie uzkāpa augšā.
Sīkais piesedza atkāpšanos no aizmugures.
Hjū jau domāja, ka viņi ir pilnībā atrāvušies no vajātājiem, bet negaidītie kliedzieni un naža svilpiens, kas aizlidoja tieši virs galvas, kad viņš izkāpa no lūkas uz nākamo klāju, pārliecināja viņu par pretējo. Turklāt šis nazis, lai arī ne stipri, ieskrambāja viņam vaigu.
Nazis palika rēgojamies no Garroča labā pleca, taču tas viņu netraucēja turpināt vicināt lingu. Kuilim naži bija beigušies, viņš uzlasīja no grīdas viņam mestos asmeņus un meta tos atpakaļ. Šīs viņa darbošanās sekas bija acīmredzamas: trīs līķi koridorā un divdesmit pēdu attālumā no tiem, kājā ievainots vīrietis atspiedās ar roku pret sienu, veltīgi taustīdamies ar otru tukšajā jostā. Hjū atpazina Bilu Ertcu.
Sev par nelaimi Ertcs bija gājis augšup pa citām kāpnēm, lai nogrieztu bēgļiem ceļu un noorganizētu slazdu. Bobo pacēla lingu, bet Hjū viņu apturēja.
- Šito mums vajadzēs dzīvu. Trāpi viņu vēderā, bet tā, lai paliek dzīvs, - viņš pavēlēja.
Bobo bija pārsteigts, bet darīja, kā teikts. Ertcs pārliecās uz pusēm un nokrita uz grīdas.
- Precīzi, - Džims uzslavēja.
- Bobo, stiep viņu līdzi, - Hjū pavēlēja un pārlūkoja visu grupu. - Uzmanību! Visiem doties augšā un veicīgāk! Skatīties uz visām pusēm!
Grupa devās tālāk, saglabājot to pašu kārtību. Tikai Džo izskatījās pārskaities. Notika kaut kas dīvains - Hjū pēkšņi bija sācis komandēt viņa cilvēkus un arī viņu pašu.
"Lai gan tagad strīdiem nav laika," viņš nodomāja.
Savukārt Džims likās pret to visu vienaldzīgs. Viņam bija jautri.
Nesaskaroties ar pretestību, viņi uzkāpa vēl desmit klājus.
Hjū pavēlēja zemniekus nevajadzīgi netramdīt. Visi trīs rīkļurāvēji lēnprātīgi paklausīja, bet Bobo bija pārāk aizņemts ar Ertcu, lai pārkāptu disciplīnu. Tikai trīsdesmit klājus augstāk, kad viņi atradās neitrālajā zonā, Hjū atļāva apstāties un tikt galā ar brūcēm.
Nopietni cietuši bija tikai Garrocis un Bobo. Džo-Džims pārsēja viņu brūces, ar iepriekš sagatavotiem pārsējiem. Hjū, ievainots tikai vaigā, no pārsēja atteicās.
- Asinis jau apstājušās, - viņš teica, - un nav vērts tērēt laiku skrāpējumiem. Mums tagad darba līdz kaklam.
- Kāda vēl darba? Ejam mājās, un pietiek blēņoties, - Džo iebilda.
- Tu, kā vēlies, - Hjū sacīja, - bet Alans, es un Bobo dosimies pašā augšā, uz Kapteiņa kajīti.
- Ko vēl ne? Ko jūs tur darīsiet? - Džo jautāja.
- Nāc kopā ar mums, tad pats redzēsi. Puiši, atpūta beigusies. Uz priekšu!
Džo gribēja kaut ko iebilst, bet Džims klusēja, tāpēc arī Džo neteica neko. Dvīņi sekoja Hjū. Viņi iepeldēja pa Vadības telpas durvīm.
- Lūk, - teica Hjū Alanam, - norādīdams uz iluminatoru, - te ir tas, par ko es teicu.
Un Alans ieraudzīja zvaigznes.
- Lielais Džordan! - Viņš novaidējās. - Mēs taču izkritīsim! - Un aizvēra acis.
Hjū viņu sapurināja. - Nebaidies, paskaties, cik te ir skaisti.
Džo Džims satvēra Hjū aiz rokas.
- Ko tu esi izdomājis un kāpēc tu šeit atstiepi šito? - viņš norādīja uz Ertcu.
- Kad viņš attapsies un ieraudzīs zvaigznes, mēs viņam pierādīsim, ka Kuģis pārvietojas telpā.
- Priekš kam?
- Kad viņš pārliecināsies pats, es aizsūtīšu viņu pārliecināt pārējos.
- Un ja ar viņu notiks tas pats, kas ar tevi?
- Tādā gadījumā, - Hjū paraustīja plecus, - tādā gadījumā mēs visu sāksim no jauna. Un tā darīsim, līdz pārliecinām visus. Tu taču redzi, mums vienkārši nav citas izvēles
II DAĻA. VESELAIS SAPRĀTS
Džo, Džo-Džima labā galva, paskatījās uz Hjū Hoilandu.
- Nu, labi, gudriniek. Galveno Inženieri tu pārliecināji, - Divgalvainais pagrūda nazi Bila Ertca virzienā un atkal sāka ar to rakņāties kreisās galvas zobos. - Nu un kas? Kāds tev no tā labums?
- Es jau tūkstoš reižu esmu skaidrojis, - Hjū aizkaitināts atbildēja. - Mēs turpināsim, kamēr visi zinātnieki, sākot ar viszaļāko praktikantu un beidzot ar resno Kapteini, tiks pārliecināti, ka kuģis pārvietojas un ka tā kustību var kontrolēt. Tad mēs pabeigsim Lidojumu un izpildīsim Džordana Gribu. Cik tev ir cīnītāju?
- Skatos, tu esi ieņēmis galvā, ka mēs piekritīsim piedalīties tavā idiotiskajā pasākumā?
- Protams. Bez jums man nekas neiznāks.
- Tādā gadījumā vari saviem plāniem pielikt punktu. Bobo, dod šurp dambreti!
- Tūlīt, saimniek. - Mikrocefāls devās pakaļ dambretei.
- Pagaidi, Bobo, - sacīja Džims, kreisā galva. Punduris sastinga uz vietas, šaurā piere savilkās krunkās. Nespēja dot sakarīgu un konsekventu pavēli, ko reizēm demostrēja viņa divgalvainais saimnieks, Bobo bezrūpīgajai eksistencei pievienoja nenoteiktības noti.
- Atļauj Hjū pateikt, - Džims turpināja, - izskatās, ka būs iespēja izklaidēties.
- Izklaidēties? Neko jau sev izklaidēšanās - dabūt ribās nazi! Atļauj aizrādīt, Džim, ka tās ir arī manas ribas. Nē, es ne par ko nepiekrītu.
- Es jau vēl neesmu piedāvājis piekrist. Vienkārši paklausīsimies. Un, zini ko, nemaz nerunājot par izklaidēm, šī var būt mūsu vienīgā iespēja izvairīties no naža ribās.