- Tas būtu?
- Tu taču dzirdēji ko Ertcs teica. Kuģa Virsnieki plāno atbrīvot augšējos klājus. Nez, kā tev patīk Konverters, Džo? Es tikai baidos, ka mēs vairs dambreti nespēlēsim, kad mūs sadalīs atomos.
- Netaisi te paniku! Ekipāža nevar tikt galā ar mjutiem. Cik reizes viņi jau mēģinājuši ar mums tikt galā?
- Un tu ko domā? - Džims pagriezās pret Ertcu.
Erts atbildēja piesardzīgi, ne mirkli neaizmirstot, ka tagad viņš ir karagūsteknis, nevis Kuģa Vecākais Virsnieks. Turklāt viņš bija izsists no sliedēm - viss notika pārāk daudz un pārāk ātri. Uzbrukums, kauja, gūsts - un zvaigznes. ZVAIGZNES!
Viņa praktiskajā, sakarīgi domājošajā galvā ne tikai tām - pat tādam jēdzienam nekad nebija bijis vietas! Turklāt Ertcs lieliski saprata, ka viņa dzīvība karājas mata galā. Džo-Džimam vajag tikai pamāt šim pundurim...
- Domāju, ka šoreiz Ekipāža savu mērķi sasniegs. - Ertcs uzmanīgi izvēlējās vārdus. - Mēs... viņi ir labi sagatavojušies. Ja vien jūsu nebūs vairāk un ja jūs nebūsit labāk organizēti, nekā gaidīts, Ekipāža uzvarēs. Redziet... Redziet... Vispār... Visu sagatavošanos organizēju es pats.
- Tu?
- Jā. Padomes vairākums nostājās pret politiku, kas atļauj mjutiem dzīvot ārpus mūsu kontroles. Tas var būt arī ir saskaņā ar mūsu reliģiskajām doktrīnām, taču mēs laiku pa laikam zaudējam cilvēkus un dzīvniekus.
- Bet ar ko, pēc tavām domām, mjutiem būtu jābarojas? - Džims draudīgi atcirta. - Ar gaisu?
- Man jāatzīmē, ka jaunais politiskais kurss nemaz neparedzēja pilnīgu mjutu iznīcināšanu. Tos, kas būtu padevušies, bija plānots iepazīstināt ar civilizāciju un izdalīt Ekipāžai kā vergus. Mēs, protams, runājam par tiem mjutiem, kuri... Ertcs saminstinājās, samulsa un nolaida acis.
- Tu gribēji teikt: - Par tiem, kurus nav skārušas fiziskas mutācijas, kā piemēram, mani, - Džo teica balsī, kas izsauca aukstus drebuļus caur ādu. - Tā, vai ne? Tādiem kā es ir tikai viens ceļš - Konverterā. Džo-Džims uzsita ar naža asmeni sev pa plaukstu.
Ertcs instinktīvi parāvās sānis, ar roku ķerot pie jostas.
Bet pie jostas naža nebija. Bez ieroča Ertcs jutās bezpalīdzīgs.
- Es tikai godīgi atbildēju uz jūsu jautājumu un paskaidroju patieso situāciju, - viņš teica.
- Liecies mierā, Džo. Viņš runā patiesību. Lūk kāpēc mums nav citas izvēles. Ja mēs nepievienosies Hjū, mūs iedzīs stūrī. Pat nedomā viņu nogalināt, viņš mums vēl būs ļoti noderīgs.
Runājot, Džims centās ielikt nazi makstī. Starp brāļiem izcēlās ātra un klusa cīņa par labās rokas nervu centru kontroli, acīm nemanāma gribas cīņa. Džo padevās.
- Labi, - viņš drūmi sacīja, - bet kad mani vilks uz Konverteru, es šito paņemšu līdzi.
- Nomierinies, - Džims atbildēja. - Es jau nu pilnīgi noteikti tev sastādīšu kompāniju.
- Kāpēc tu vispār viņam tici?
- Viņam nav vajadzības melot. Ar to viņš neko neiegūst. Pajautā Alanam.
Alans Mahonejs, Hjū Hoilanda bērnības draugs, klausījās šajā sarunā ar lielām acīm. Tikšanās ar zvaigznēm viņu šokēja ne mazāk kā Ertcu, taču tumšajam zemnieka prātam nebija Galvenā Inženiera domāšanas elastības. Ertcs nevarēja gandrīz acumirklī nesaprast, ka pati pasaules eksistence ārpus Kuģa atspēko visu, kam viņš jebkad ticējis, un radikāli izmaina viņa dzīvi un visus plānus. Alans bija vienkārši nobijies.
- Alan, ko tu zini par karagājienu pret mjutiem?
- Ko es varu zināt? Es neesmu Zinātnieks. Lai gan, pagaidiet. Mūsu ciematā ieradās jauns virsnieks, kurš palīdzēs Leitnantam Nelsonam. - Viņš pavilcinājās un satraukts paskatījās uz pārējiem.
- Turpini.
- Nu, jā, viņš sāka apmācīt kadetus un jaunos neprecējušos Zemniekus. Piespieda mūs trenēties ar nažiem un lingām. Bet kāpēc, nepateica.
- Nu, beidzot pārliecinājies? - Ertcs papleta rokas.
- Pārliecinājos, - Džo drūmi pamāja.
Hjū Hoilands ar cerībām apjautājās:
- Tagad tu piekrīti būt ar mani?
- Nāksies, - Džo atbildēja.
- Piekrītu, - pateica Džims.
- Un tu, Bill?
- Vai tad man ir izvēle?
- Ir. No visas sirds es vēlos, lai tu būtu ar mums. Mans plāns ir šāds - Ekipāžu nav vērts ņemt vērā. Mums jāpārliecina virsnieki. Tie, kas ir pietiekami gudri, lai noticētu acīmredzamajam, kuri redzējuši zvaigznes un galveno Vadības telpu, paliks kopā ar mums. Pārējie, - viņš ar īkšķi pārvilka pār rīkli, - pārējie Konverterā.
Bobo priecīgi pasmīnēja un atkārtoja žestu. Ertcs pamāja.
- Labi. Bet tālāk?
- Jauna Kapteiņa vadībā mjuti un Ekipāža kopā aizvadīs Kuģi uz Tālo Centauru. Lai piepildās Džordana griba!
Ertcs paskatījās uz Hjū. Tas, ko viņš piedāvāja, bija tik grandiozi, ka uzreiz neiederējās galvā. Bet Ertcam Hjū domas patika. Atbalstījis rokas uz galda, viņš paliecās uz priekšu.
- Esmu ar tevi, Hjū Hoiland.
Uz galda starp plaukstām gulēja viens no Džo-Džima nažiem.
Džo nodrebēja, gribēja kaut ko pateikt brālim, bet pārdomāja.
Ertcs pateicās dvīņiem ar skatienu. Dvīņi savā starpā sačukstējās, tad Džo skaļi paziņoja:
- Ja jau ejam, tad līdz galam.
Iespiedis naža asmeni starp īkšķi un rādītājpirkstu tā, lai ārā būtu tikai gals, Džo Džims iegrūda to kreisās rokas apakšdelmā.
Ertcam iedegās acis. Paķēris tikko saņemto ieroci, viņš tajā pašā vietā iegrieza savā kreisajā rokā. Izplūda asinis.
- Muguru pie muguras? - Ertcs atgrūdis galdu malā, piespieda brūci Džo-Džima brūcei.
Izrāvuši nažus, Alans, Hjū un Bobo paveica to pašu asins zvēresta ceremoniju. Viņi stāvēja saspiedušies pleciem, un viņu asinis vienā straumē sajaucās uz grīdas.
- Nazi pie naža!
- Muguru pie muguras!
- Asinis par asinīm!
- Asins brāļi līdz Lidojuma beigām!
Zinātnieks - atkritējs, zinātnieks-gūsteknis, tumšais zemnieks, divgalvains monstrs un bezsmadzeņu punduris - pieci naži, skaitot Džo-Džimu kā vienu, un piecas galvas, skaitot Džo-Džimu kā divus un neskaitot Bobo, - piecas galvas un pieci naži pret visu "Civilizēto pasauli".
- Es negribu tur atgriezties, Hjū, - Alans noraidoši sacīja. - Kāpēc es nevaru palikt pie tevis? Esmu labs cīnītājs.
- Tu esi izcils cīnītājs, draugs, bet tagad būsi noderīgāks izlūka lomā.
- Šim nolūkam ir Bils Ertcs.
- Viņam bez tevis neiztikt. Bils ir acīs: ja viņš visu laiku skraidelēs augšup lejup, var sākties tenkas. Tāpēc esi vajadzīgs tu - būsi viņa sakarnieks.
- Un kā tad es, Hafs lai parauj, paskaidrošu ciematā, kur tik ilgi biju pazudis?
- Runā pēc iespējas mazāk. Galvenais - turies tālāk no Liecinieka. - Hjū pēkšņi iedomājās, kā Alans mēģina izgrozīties, un Liecinieks, kuru pārņēmusi mūžīgā tieksme pēc detaļām, iedzen viņu stūrī ar pareizi uzdotiem jautājumiem.
- No tā večuka turies pa gabalu, - atkārtoja Hjū. - Viņš tevi uzreiz atšifrēs.
- Večuks? Bet viņš jau sen miris. Bet jaunais Liecinieks vēl zaļš un pastulbs.
- Tad ir labi. Esi uzmanīgs un nekā nebaidies. - Hjū pacēla balsi: - Bill! Vai tu esi gatavs?
- Gatavs. Ertcs piecēlās un negribīgi nolika lasīto grāmatu - ilustrētu izdevumu "Trīs musketieri".
- Grāmata vienkārši brīnišķīga, - viņš teica. - Paklau, Hjū, vai tā tiešām uz Zemes notiek?
- Protams. Džo-Džima grāmatas nemelo.
Apdomājis, Ertcs iekoda lūpā.
- Kas, tavuprāt, ir “laukums”?
- "Laukums"? Cik es atceros, tā ir milzīga kopienas telpa, kurā vienlaikus var sapulcēties ļoti daudz cilvēku.