- Sākumā, lasot, arī es tā domāju, bet ... kā tad var uz tā braukt?
- Ko, ko?
- Nu, grāmatā viņi tik to vien dara, kā uzlec uz laukuma un kaut kur rikšo.
- Padod man to grāmatu šurp, - Džo pavēlēja. Viņš to ātri pārlapoja un iesmējās. - Tu nu gan esi stulbenis. Viņi brauc ar zirgiem, nevis ar laukumiem. Tu vari uzkāpt zirgā un braukt pa laukumu, bet ne otrādi, saprati duriks tāds? (līdzīgs vārdu skanējums krievu valodā: площаль-лошадь)
- Un kas tas ir "zirgs"?
- Govs lieluma dzīvnieks. Sēdi viņam uz muguras un brauc, kur tik vēlies.
Ertcs apsvēra jauno informāciju:
- Kaut kā nepraktiski. Kad brauc uz nestuvēm, vienkārši pasaki galvenajam Nesējam, kurp doties, un viss. Bet kā paskaidrot ceļu govij?
- Vieglāk par vieglu. Tavs nesējs aizvedīs viņu pareizajā virzienā.
Ertcs apdomāja arī to:
- Tik un tā nepraktiski. Tā jau var nokrist. Tad jau labāk ar kājām.
- Jāpatrenējas, - Džo paskaidroja. - Nepieciešams ieradums.
- Bet tu proti braukt ar zirgu?
Džims nošņaukājās.
- Kur Kuģī tu redzēji zirgus? - Džo kļuva dusmīgs.
- Labi, nerunāsim par zirgiem. Bet es gribēju tev pajautāt ko citu. Šie puiši, Atoss, Portoss un Aramiss, cīnījās ar neparasti gariem na...
- Par to parunāsim citreiz, - Hjū pārtrauca. - Bobo jau atgriezies, laiks iet.
- Pagaidi, Hjū. Tas, ko es saku, ir ļoti svarīgi. Viņi cīnījās ar neparasti gariem nažiem.
- Nu, un kas?
- Bet viņu naži taču ir daudz labāki nekā mūsējie. Rokas garumā, vai pat vairāk. Padomā vien, kādu priekšrocību mums dotu šādi naži, ja mums būtu jākaro ar Eipāžu.
Hjū izvilka nazi un domīgi paskatījās uz to.
- Iespējams, ka tev taisnība. Bet garu nazi mest nevarēs.
- Bet kas mums liedz paturēt arī savus metamos nažus?
- Laikam jau neviens.
Dvīņi klusēja, ieklausoties viņu sarunā. Visbeidzot Džo teica:
- Billam taisnība. Padomā par tiem nažiem, Hjū, Džimam un man kaut kas te jāpalasa.
Abas galvas drudžaini atsauca atmiņā visas izlasītās grāmatas, detalizēti un prasmīgi izskaitot dažādas metodes, ko cilvēki izmantojuši, lai saīsinātu dzīvi saviem ienaidniekiem. Džo-Džims pat nepamanīja, kā nodibinājis Kara koledžas Vēstures izpētes fakultāti, it īpaši tāpēc, ka tik izcils vārds viņam nekad nebūtu ienācis prātā.
- Protams, lasi, - piekrita Hjū. - Bet vispirms parunā ar savējiem.
- Ak jā, Ejam.
Viņi izgāja koridorā, kur Bobo bija sapulcējis pāris desmitu rīkļurāvēju, kas veido Džo-Džima spēka balstu mutantu zemē. Visai šai bandai, izņemot Garroci, Kuili un Sīko, Hjū, Bills un Alans bija svešinieki, bet svešiniekiem tikties ar mutantiem bija bīstami dzīvībai.
Džo-Džims pavēlēja mjutiem, lai tie labi iegaumē šos trīs cilvēkus no apakšējiem klājiem. Atcerēties un zināt, ka viņi netraucēti jāpalaiž visur un jāsniedz visa iespējamā palīdzība un atbalsts.
Turklāt, mjutiem ir jāpakļaujas viņiem tāpat kā pašam Džo-Džimam. Starp mjutiem sākās neapmierināta ņurdoņa. Līdz šim viņi bija pieraduši paklausīt tikai Džo-Džimam un nevienam citam, izņemot viņu.
Viens no viņiem ar lielu degunu piecēlās un ierunājās:
- Es esmu Džeks Deguns. Mans nazis ir ass un acis redz.
Džo-Džims divgalvis ir gudrs kā desmit, viņš ir mans saimnieks, un es par viņu kaujos. Bet saimnieks ir viņš, nevis šie trīs, no apakšējiem klājiem. Kā jums šķiet?
Viņš nogaidoši apklusa. Mjuti nervozi mīņājās no kājas uz kāju, uzmetot pa skatienam Džo-Džimam. Džo ar mutes kaktiņu kaut ko nomurmināja Bobo. Džeks Deguns atvēra muti, lai turpinātu, bet pēkšņi noskanēja izdauzītu zobu krakšķi un salauzta kakla brīkšķis - Bobo lingas lādiņš aizbāza viņam rīkli.
Bobo atkal sagatavoja lingu. Džo-Džims nolūkojās uz pieklusušajiem mjutiem.
- Garroci! Tu, Četrdesmitais un Cirvis, kāpsiet lejā kopā ar Bobo, Alanu un Bilu. Pārējie var izklīst.
Trīs mjuti nošķīrās no pārējā bara un sekoja Bobo.
Pirms lēciena lūkā Ertcs atskatījās.
- Lai Džordans jūs sargā, brāļi, - viņš teica.
Džo-Džims pamāja viņam ar roku.
- Un tevi arī, - Džo atbildēja.
- Labu ēdienu, - Džims piebilda.
Bobo veda viņus lejā. Vairāk nekā četrdesmit klāju zemāk viņi nonāca robežzonā starp mjutiem un Ekipāžu. Bobo pievērsās saviem pavadoņiem.
- Gudrās galvas pavēlēja jums stāvēt šeit pēc kārtas sardzē. Tu pirmais, - viņš norādīja uz Garroci.
- Mēs ar Alanu dodamies lejā, - piebilda Bills. - Bet jūs visi trīs pēc kārtas šeit sargāsiet un nodosiet manus ziņojumus Džo-Džimam. Skaidrs?
- Skaidrs, - Garrocis atbildēja.
- Džo-Džima pavēle! - atzīmēja Četrdesmitais, paraustot plecus, it kā sakot: - Par ko te runāt!
Cirvis tikai piekrītoši pasmīnēja. Bobo sirsnīgi paplikšķināja Bilu un Alanu pa mugurām.
- Labu ēdienu, - viņš tiem novēlēja.
***
Pārlūkojot pazudušā Galvenā Inženiera galdus, svaidītā Kapteiņa Vecākais Palīgs Fineass Narbi, izbrīnīts, atklāja, ka Bils Ertcs slepeni glabā pāris Nevēlamās grāmatas. Viņam, protams, rakstāmgaldā bija arī parastās Svētās Grāmatas, piemēram, nenovērtējama "Palīgkonvertera profilaktika" un "Zvaigžņu kuģa "Avangards" apgaismojuma un gaisa kondicionēšanas iekārtu rokasgrāmata" - vissvētākā no visām svētajām grāmatām: uz tām stāvēja paša Džordana zīmogs, un tās pēc likuma varēja piederēt tikai Galvenajam Inženierim.
Narbi uzskatīja sevi par skeptiķi un racionālistu. Ticība Džordanam - taisnīga un laba lieta ... Ekipāžai. Un tomēr vārdi "Džordana fonds", kas ierakstīti titullapas zīmogā, pamodināja viņa dvēselē saviļņojumu, kādu viņš neatcerējās, kopš viņam tika piešķirts zinātnieka pakāpe.
Narbi apbrīnoja smalko, skaidro veco grāmatu šriftu. Bija taču Senajiem rakstu mācītāji! Nevis kā mūsdienu nemākuļi, kuri pat nevar divus burtus vienādi uzrakstīt.
Viņš nolēma pats sīki izpētīt šīs vērtīgākās Inženieru izziņu grāmatas, pirms nodos tās Ertca pēctecim. Narbi nolēma, ka būtu ļoti noderīgi atbrīvoties no nepieciešamības akli paļauties uz galvenā inženiera vārdiem, būt atkarīgam no viņa, kad viņš, Narbi, pats kļūst par Kapteini.
Narbi inženierus īpaši necienīja, galvenokārt tāpēc, ka arī pašam nepiemita īpašas inženiertehniskās spējas. Kad viņš kļuva par Zinātnieku, vienu no tiem, kuri sargā kuģa garīgo un materiālo labklājību, zvērēdams uzticīgi un patiesi kalpot Džordana lietai, viņš ātri saprata, ka vairāk tendēts uz kadru vadību un politiskās līnijas attīstību, nevis uz Konvertera apkalpošanu. Viņš ieņēma ierēdņa, ciema administratora, Padomes sekretāra, kadru Virsnieka amatus un beidzot bija pacēlies līdz Svaidītā Kapteiņa Vecākā Palīga amatam. Viņš ieņēma šo vietu tūlīt pēc noslēpumainā incidenta, kas ievērojami saīsināja viņa priekšgājēja dzīvi.
Lēmums turpināt darbu inženierzinātnēs pirms jauna Galvenā Inženiera ievēlēšanas viņam atgādināja par nepieciešamību atrast piemērotu kandidātu. Normālā situācijā Lidojumā aizgājušā Galvenā Inženiera amatā tika iecelts Sardzes vecākais Virsnieks, bet Sardzes Virsnieks Morts Tailers pats bija devies Lidojumā - viņa aukstais līķis tika atrasts koridorā, pa kuru atkāpās mjuti, kad atbrīvoja ķeceri Hjū Hoilandu. Jautājums par kandidātu palika atklāts, un Narbi vēl nebija izlēmis, kuru rekomendēt Kapteinim.
Skaidrs bija viens - jaunajam Galvenajam Inženierim nevajadzētu būt tik attīstītai iniciatīvas izjūtai kā Ertcam. Narbi cienīja pēdējo un atzina viņa nopelnus, izcili organizējot apkalpes sagatavošanos plānotajai mjutu iznīcināšanai, taču tieši šīs laba organizatora un vadītāja īpašības, arī satrauca Narbi - tās varēja Ertcu padarīt par pārāk stipru kandidātu Kapteiņa amatam, ja gadījumā... Narbi pats sev varēja atzīt, ka pašreizējā Kapteiņa dzīve tā nenoteikti ievilkusies tikai tāpēc, ka viņš, Narbi, nebija simtprocentīgi pārliecināts, ko Padome ievēlēs par nākamo Kapteini - Ertcu vai viņu. Bet tagad gan vecajam Kapteinim būtu īstais laiks doties pie Džordana.