Narbi paraustīja plecus.
- Tavā argumentācijā trūkst loģikas. Un vai ir vērts tērēt laiku spekulācijām par to, kas varētu būt noticis. Ja iespēja arī bija, tad tā jau ir palaista garām.
- Kas zina. Hoilands pārbēga pie mjutiem. Ja es kaut kā varētu ar viņu sazināties, varbūt mēs tomēr varētu sākt visu no jauna.
- Un kā tad tu ierosini to izdarīt?
- Pagaidām vēl nezinu. Mēs varam, piemēram, paņemt apsardzi, uzkāpt augšā, noķert kādu mjutu un aizsūtīt viņu pie Hoilanda.
- Riskants pasākums.
"- Bet man nebūtu iebildumu mēģināt.
Narbi pārdomāja. Viss šis plāns viņam šķita pilnīgi stulbs un nepamatoti riskants. Bet, ja Ertcs gatavs uzņemties risku ...
Izredzes, protams, ir mazas, bet ar ko Hafs nejoko? Ja Ertcam izdosies realizēt savu plānu, tad viņam, Narbi, būs brīvas rokas, lai īstenotu vislolotākos plānus. Lai nu kurš, kurš, bet Narbi saprata, ka mjutu iekarošana ar spēku būs ilgstošs un asiņains process, un diez vai realizējams vispār. Bet, ja Ertcam tas neizdodas, tad atkal Narbi neko nezaudēs, izņemot pašu Ertcu. Un pašreizējā spēles posmā diez vai ir vērts nožēlot Galvenā Inženiera dzīvību vai nāvi. Tā-a...
- Ķeries pie šīs lietas, Bill, - viņš teica. - Tu esi drosmīgs cilvēks, un lieta ir ko vērta.
- Labi, - Ertcs piekrita. - Labu ēdienu.
Narbi saprata mājienu.
- Labu ēdienu, - viņš atbildēja un, paņēmis grāmatas, aizgāja. Tikai atnākušam mājās, viņam ienāca prātā, ka Ertcs, nekādus paskaidrojumus par savu pazušanu un ilgo prombūtni, tā arī netika sniedzis.
Ertcs arī saprata, ka Narbi ar viņu nav pilnīgi atklāts. Bet, labi pazīstot Narbiju, viņš to uzskatīja par pašsaprotamu. Turpmākās darbības pamats bija ielikts.
Galvenais Inženieris veica tūlītēju Konvertera pārbaudi un iecēla Maiņas pienākumu izpildītāju. Pārliecinājies, ka viņa padotie tiks ar darbu galā, arī viņa iespējamāss prombūtnes laikā viņš pavēlēja izsaukt Alanu Mahoneju. Viņš iedomājās, lai satiktu Alanu aizbraukt nestuvēs, taču nolēma nepievērst sev uzmanību.
... Alans viņu vētraini apsveica. Vēl neprecētam kadetam, strādājošam veiksmīgāku cilvēku labā, kura visi vienaudži jau sen ir ieguvuši ģimenes un īpašumus, asins brālība ar vienu no galvenajiem kuģa zinātniekiem bija kļuvusi par izcilāko notikumu viņa dzīvē. Tas aizēnoja pat visus nesenos piedzīvojumus, kuru pilnīgo nozīmi viņa nezinošais prāts tā arī nespēja aptvert. Ertcs viņu pārtrauca un ātri aizvēra durvis.
- Sienām var būt ausis, - viņš klusiņām pateica, - bet ierēdņiem bez ausīm ir arī mēles. Tu laikam gribi, lai mūs iebāž Konverterā?
- Atvaino, Bill, es nepadomāju.
- Labi, lai paliek. Satiksi mani uz kāpnēm, no kurām nokāpām no Džo-Džima, desmit klājus virs šī. Skaitīt proti?
- Pat divreiz vairāk nekā līdz desmit. Viens un viens ir divi, vēl viens - trīs, vēl viens - četri ...
- Labi esi iemācījies. Pietiek. Es gan vairāk paļaujos uz tavu uzticību un prasmi rīkoties ar nazi, nevis uz tavām matemātiķa spējām. Tiksimies pēc iespējas ātrāk un centīsimies, lai mūs neviens nepamana.
Tikšanās vietā sardzē stāvēja Četrdesmitais. Ertcs viņu pasauca vārdā jau no tālienes, turoties tālāk no iespējamā naža vai lingas - nepavisam ne lieka piesardzības līdzekļa, sastopoties ar radījumu, kurš nodzīvojis tik ilgi tikai pateicoties spējām rīkoties ar šiem ieročiem.
Pavēlējis mutantam atrast un atvest Hoilandu, Ertcs apsēdās kopā ar Alanu atpūsties.
Džo-Džima mājoklī nebija ne paša īpašnieka, ne Hjū. Četrdesmitais tur atrada tikai Bobo, bet kāda jēga no viņa? Bobo pateica, ka Hjū aizgājis pašā augšā, tur, kur visi lido. Bet pašā augšā Četrdesmitais bija uzkāpis tikai vienu reizi mūžā un augšējos klājus īsti nepazina. Kur lai tur atrod Hjū? Četrdesmitais apjuka. Pārkāpt Džo-Džima pavēles nebija droši, un Četrdesmitais vienreiz par visām reizēm bija iekalis savā pārdrošajā galvā, ka Ertca pavēle ir tāda pati, kā no Džo-Džima nākusī. Viņš atkal izgrūstīja Bobo.
- Kur ir Gudrās Galvas?
- Pie Ieroču Kalējas.
Bobo atkal aizvēra acis un turpināja krākt.
Tas jau bija labāk. Kur dzīvo Ieroču Kalēja, zināja visi. Ar viņu iznāca darīšanas visiem. Asmeņu Māte bija neaizstājama amatniece, tirgotāja un starpniece. Lieki piebilst, ka viņas persona bija neaizskarama, un darbnīca - neitrālā teritorija, kurā jebkādas cīņas aizliegtas. Četrdesmitais devās turp.
Durvis ar uzrakstu “Termodinamiskā laboratorija. Ieeja stingri aizliegta” bija atvērtas līdz galam. Četrdesmitais lasīt nemācēja, un, ja arī mācētu, tāpat neko nesaprastu. Izdzirdis Kalējas un viena no dvīņiem balsi, viņš iegāja iekšā.
- Saimniek, - viņš iesāka.
- Aizveries, - Džo attrauca.
Džims pat nepagriezās, iesaistījies sarunā ar Asmeņu Māti.
- Darīsi, kā tev liks, - viņš norēcās, - un pietiek te runāt pretī.
Kalēja skatījās uz viņu, iespiedusi visas savas četras tulznainās rokas sānos. Acis viņai bija sarkanas, jo visu laiku bija jāraugās kausēšanas krāsnī - sviedri pilēja no grumbām klātās sejas uz retajām, sirmajām ūsām un kailajām krūtīm.
- Es izgatavoju nažus, ja! - Viņa atcirta. - Godīgus nažus, nevis cūku duramos, kurus tu te man pieprasi. Re ko izdomās - nazis tik garš kā roka, tfu! - un viņa iespļāva sarkani kvēlošajā krāsnī.
- Paklausies, tu, maita, - Džims mierīgā balsī atbildēja, - vai nu tu darīsi to, ko tev liek, vai arī es apcepšu tavus papēžus tavā pašas krāsnī. Skaidrs?
Četrdesmitajam atkārās žoklis. Jā, par viņa saimnieku varenāka nebija! Neviens, izņemot viņu, nekad neuzdrošinātos tā runāt ar Asmeņu Māti!
Kalēja nekavējoties padevās.
- Bet tādus nažus taču neviens netaisa, tas ir pret noteikumiem, - viņa žēlīgi iešņukstējās. - Tādus taču nevarēs mest. Es tūlīt parādīšu. - Viņa paķēra nažu jostu no galda un visus četrus vienlaikus meta pār istabu krustveida mērķī. Asmeņi iecirtās četros krusta stūros. - Redzēji? Un vai to tavu duramo tā iemetīsi?
- Saimniek, - no jauna iesāka Četrdesmitais, bet Džo-Džims, neapgriezies, ar dūri aizsita viņam muti.
- Tev taisnība, - Džims sacīja Kalējai, - bet garos nažus mēs nemaz nemetīsim. Mēs gatavojamies durt un griezt ar viņiem no tuva attāluma. Ķeries pie darba un kamēr neuztaisīsi man pirmo nazi, ēst nedabūsi.
Vecene iekoda lūpā.
- Maksa parastā? - Viņa asi jautāja.
- Parastā. Desmitā daļa no katra, kuru nogalinājis tavs nazis, līdz tiek samaksātas visas tā izmaksas, un laba barība visā darba laikā.
Vecā paraustīja plecus.
- Labi.
Viņa no galda apakšas izvilka garu tērauda gabalu un iebāza to krāsnī.
Džo-Džims pagriezās pret Četrdesmito.
- Ko tu gribi? - Džo jautāja.
- Saimniek, Ertcs man lika sameklēt Hjū.
- Tad kāpēc tu viņu nemeklē?
- Bobo teica, ka Hjū uzkāpis Bezsvarā.
- Nu, tad meklē viņu tur. Lai gan nē, apmaldīsies. Pašam būs jāatrod. Atgriezies pie Ertca un pasaki, lai pagaida.
Četrdesmitais steidzās lejā. Saimnieks viņam bija tāds, ka saturies, tāpēc vilcināties viņa klātbūtnē nebija vēlams.
***
... Atradis Vepri un Sīko guļot pie durvīm, kas veda uz Galveno Vadības telpu, Džo-Džims saprata, ka Hjū ir tur - viņš pats abus bija nozīmējis par Hjū personīgajiem miesassargiem. Bet jau tāpat bija skaidrs, ka tad, ja Hoiands devies augšā, tad, visticamāk, uz Galveno Vadības telpu. Šī telpa viņu sev piesaistīja maģiski. Kopš brīža, kad Džo-Džims burtiski aiz apkakles ievilka Hjū Vadības telpā un iebāza degunā realitāti, uz faktu, ka Kuģis nav visa pasaule, bet tikai smilšu graudiņš, pazudis milzīgajā Visumā, Kuģis, kura kustību var vadīt, Hjū Hoilandam prātā bija tikai viena doma. Toreizējam Džo-Džima gūsteknim-vergam, bija tikai viena vēlme sēdēt pie Vadības Paneļa un vadīt Kuģi! Hjū sapņi bija tāli no zemes astronautu sapņiem. Ilgas pēc kosmosa, slāpes pēc lidojumiem kosmosa kuģos, romantisko varoņu-astronautu atdarināšana bija dabiska visiem Zemes bērniem kopš pirmās raķetes pacelšanās. Bet Hjū sapņoja vadīt Lidojumā ne jau vienkārši tikai kosmosa kuģi, bet visu savu pasauli! Ja Zemes iedzīvotāji plānotu apgādāt savu planētu ar dzinējiem un izlidot ar to cauri visai Galaktikai, viņu sapnis nebūtu drosmīgāks par Hjū nodomiem.