Jaunais Arhimēds bija atradis sviru. Tagad viņš meklēja atbalsta punktu.
Džo - Džims apstājās pie milzu Vadības telpas stellārija sliekšņa un paskatījās iekšā. Viņš neredzēja Hjū, bet bija pārliecināts, ka tas sēž galvenā navigatora krēslā, jo iedegās zvaigznes. Uz sienām spilgti mirgoja zvaigžņoto debesu attēls, to ar precīzu realitāti atveidoja teleskopi.
Hjū, sēdēdams navigatora krēslā, dzēsa sektoru pēc sektora, atstājot tikai vienu pretējā pusē, kas no pārējiem atšķīrās ar lielas mirdzošas bumbas attēlu, kura ar savu spilgtumu aptumšoja kaimiņos esošās zvaigznes. Džo-Džims uzkāpa pie Hjū krēsla.
- A-a, tas esi tu, - paskatījās Hjū.
- Lien laukā, tevi gaida Ertcs.
- Labi, bet vispirms paskaties...
- Nu tak pasūti tu viņu vienreiz... - teica savam brālim Džo, bet Džims atbildēja:
- Beidz taču, tiešām, paskatīsimies. Nav taču ilgi.
Džo-Džims iesēdās krēslā blakus Hjū.
- Kas vēl tev tur ir? - Džo noburkšķēja.
- Paskaties uz šo zvaigzni, - Hjū norādīja uz spilgto bumbu. - Tā ir daudz lielāka nekā bija iepriekšējo reizi.
- Tā aug jau sen, - sacīja Džims. - Kad mēs šeit ieradāmies šeit pirmo reizi, to saredzēt nevarēja gandrīz pilnīgi nemaz.
- Tātad mēs tai tuvojamies.
- Protams, - Džo piekrita. - Fakts, kurš zināms jau sen. Vēl viens pierādījums tam, ka Kuģis kustas.
- Kāpēc jūs man iepriekš neteicāt?
- Par ko tad?
- Par zvaigzni. Par to, ka tā aug.
- Kāds mums labums no tā, ka tā aug?
- "Kāds mums labums!" Te taču ir visa Lidojuma būtība! Tās taču ir Lidojuma beigas, vietā, kuru norādījis pats Džordans!
Hjū vārdi samulsināja abas Džo-Džima galvas.
Dvīņu domas negāja tālāk par pašu drošības un komfortablu ērtību nodrošināšanu, viņiem bija grūti saprast, ka Hjū un Bils Ertcs vadās no pavisam citiem apsvērumiem - vēlmes atdzīvināt savu tālo senču zaudētos sasniegumus un pabeigt viņu darbu - sen aizmirsto, mistikā un reliģijā pārvērsto Lidojumu uz tālo Centauru.
Vispirms atjēdzās Džims:
- Kāpēc tu domā, ka tieši šī zvaigzne ir Tālais Centaurs?
- Man nospļauties vai tas ir Centaurs vai nav Centaurs. Bet mēs esam tai tuvāk nekā pārējām un turpinām tuvoties. Viena zvaigzne nav ne ar ko sliktāka par kādu citu, kad vienalga nezini, kura ir kura. Klausies, Džo-Džim, senie ļaudis prata zvaigznes atšķirt?
- Prata, - Džo atbildēja. - Bet kas mums no tā? Ja jau esi izvēlējies sev zvaigzni, nu tad laipni lūgti. Bet man jāiet lejā.
- Labi, es arī iešu lejā, - Hjū negribīgi piecēlās no krēsla.
***
Ertcs atstāstīja Džo-Džimam un Hjū sarunas ar Narbi saturu.
- Lūk ko es iesaku, - viņš turpināja. - Es aizsūtīšu Alanu atpakaļ pie Narbi un pateikšu, lai viņam pasaka, ka man izdevās satikties ar tevi, Hjū, un es lūdzu viņu atnākt šeit uz neitrālo klāju, kur es parādīšu viņam kaut ko ļoti svarīgu.
- Kāpēc tev pašam neiet kopā ar viņu un neatvest viņu uz šejieni? - Hjū jautāja.
- Tāpēc, ka to mēģināji izdarīt tu, kad atnāci pie manis un gribēji visu paskaidrot. - Ertcs samulsa. - Tu atgriezies no mjutiem ar neticamiem stāstiem, bet es tev nenoticēju, un nodevu tiesai apsūdzībā par ķecerību. Ja ne Džo-Džims, tu tagad būtu Konverterā. Un, ja tu nebūtu mani saņēmis gūstā un ievilcis Vadības telpā, kur es visu redzēju savām acīm, es nekad tev nebūtu noticējis. Saproti taču, ka Narbi ir vismaz tikpat ciets rieksts kā es. Mums viņš ir jāatvilina šurp un tad jāparāda zvaigznes, vai arī jāpiespiež tās ieraudzīt. Ar labu, ja iespējams, ar spēku, ja nepieciešams.
- Nesaprotu, - sacīja Džims, - kāpēc ar viņu jāķēpājas. Daudz vieglāk pārgriezt rīkli.
- Pārgriezt rīkli būtu jauki, bet diez vai praktiski. Jums nav ne jausmas, Džo-Džim, cik noderīgs mums var izrādīties Narbi. Padomē nav neviena autoritatīvāka virsnieka par šo Narbi. Turklāt viņš jau ilgu laiku vada Kuģi Kapteiņa vārdā. Pārvelkot viņu savā pusē, mēs vispār varēsim izvairīties no kara, par kura iznākumu, godīgi sakot, neesmu pilnīgi pārliecināts.
- Šaubos, ka Narbijs atnāks. Viņam ir oža uz slazdiem, - sacīja Hjū.
- Tieši tāpēc, jāiet Alanam, nevis man. Narbi tūlīt sāks mani "rakt", bet no Alana ko paņemsi? Viņš Narbi neko nepateiks, izņemot to, par ko mēs vienosimies.
- Tiešām. Neko nezinu, Neko neredzēju, - Alans sacīja un godīgi un atklāti piebilda: - Es jau arī patiešām neko daudz nezinu un nesaprotu.
- Džo-Džimu tu neesi ne acīs redzējis, neko neesi dzirdējis par zvaigznēm. Tu esi tikai mans miesassargs un ordinārs. Narbi tu pateiksi sekojošo. - Ertcs sīki izskaidroja Alanam, kā un ko teikt. Pārliecinājies, ka tas visu ir sapratis, novēlēja labu ēdienu.
- Labu ēdienu, - Alans atbildēja, sagrābis naža rokturi, un devās atceļā.
***
Alans čukstus pārstāstīja Narbijam Ertca ziņojumu, tā, lai kalps, kurš stāvēja aiz durvīm, nedzirdētu.
- Ertcs vēlas, lai es kopā ar tevi eju uz mjutu zemi? - Narbi apstulbis skatījās uz Alanu.
- Ne gluži uz turieni, ser. Uz neitrālo klāju, kur varēsim tikties ar Hjū Hoilandu.
- Kāds absurds! Vienkārši tūlīt aizsūtīšu apsargu vienību, lai viņu apcietina un atved šurp! - noskaitās Narbi.
Alans saprata, ka iestājies izšķirošais moments. Viņš apzināti pacēla balsi, lai viņu dzirdētu kalps aiz durvīm un, iespējams, ierēdņi:
- Ertcs pavēlēja paziņot, ka tad, ja jūs baidītos iet, varat šai idejai pārvilkt krustu. Viņš pats izvirzīs šo jautājumu Padomes sēdē.
Alans par savu turpmāko eksistenci bija parādā tikai tam, ka Narbijs bija intelekta, nevis rupja spēka cilvēks.
Nolūkojoties uz nazi pie Narbija jostas, Alans ar ilgām atcerējās savu ieroci, kuru bija nodevis apsardzes priekšniekam, ieejot Kapteiņa Palīga telpās.
Narbi aizturēja niknumu. Viņš bija pārāk gudrs, lai piedēvētu apvainojumu priekšā esošajam stulbiķim, kaut arī sev apsolīja, veltīt mazliet īpašas uzmanības, piemērotākā laikā, šim te lauķim. Tagad viņa lēmumu vienādā mērā ietekmēja aizskartais lepnums, ziņkāre un iespējamie autoritātes zaudēšanas draudi.
- Tu aizvedīsi mani pie Ertca, - viņš bargi teica, - un es pārbaudīšu, vai pareizi nodevi viņa vārdus.
Narbi grasījās sev līdzi paņemt konvoju, taču pārdomāja. Nebūtu pareizi lietu publiskot, neizprotot visus tās politiskos aspektus, un šajā gadījumā paņemt konvoju būtu tas pats kas neiet nemaz. Bet viņš nervozi pajautāja Alanam, kad tas saņēma atpakaļ savu ieroci:
- Ar nazi labi rīkojies?
- Pat ļoti, - Alans jautri atbildēja.
Narbi no visas sirds cerēja, ka Alans nav lielībnieks. Beidzamajā laikā viņš bieži nožēloja, ka agrāk bija pametis novārtā militārās apmācības. Sekojot Alanam, viņš pamazām nomierinājās.
Pirmkārt, nekas īpašs nebija noticis, un, otrkārt, Alans radīja pieredzējuša un uzticama izlūka iespaidu.