Kustējās viņš klusi, nekad neaizmirstot ar acīm rūpīgi pārskatīt klāju, pirms uzkāpa uz tā no lūkas. Narbi diez vai būtu saglabājis savu grūti iegūto mieru, ja būtu saklausījis to, ko dzirdēja Alans - tikko dzirdamus švīkstus slikti izgaismotajās ejās - no kā bija skaidrs, ka viņu gaitas kontrolē no sāniem. Alans bija satraukts par šo čaukstoņu, kaut arī tos gaidīja, saprotot, ka Hjū un Džo-Džims ir pārāk pieredzējuši, lai atstātu ejas nepiesegtas. Bet, palikdams uzmanīgs, viņš neizjuta nemieru - tas būtu jādara, ja viņš nebūtu šo piesegšanu spējis saklausīt. Sasnieguši norunāto vietu, abi apstājās un Alans nosvilpās. Atskanēja atbildes svilpiens.
- Tas esmu es, Alans, - viņš uzkliedza.
- Iznāc laukā un parādies!
Alans devās uz priekšu, tomēr nezaudējot modrību.
Pārliecinājies, ka viņu satiek draugi - Ertcs, Hjū, Džo-Džims un Bobo - viņš Narbijam deva zīmi sekot.
Ieraugot Džo-Džimu un Bobo, Narbi nosvērtība pazuda kā nebijusi. Viņš saprata, ka nokļuvis slazdā.
Izrāvis nazi, Pirmais Palīgs atsprāga atpakaļ, bet Bobo vēl ātrāk sagrieza lingu. Visi uz mirkli sastinga, bet Džo-Džims strauji izsita ieroci no Bobo rokām.
Narbi bēga cik bija spēka. Hjū un Ertcs velti viņu sauca atpakaļ.
- Bobo, ņem! Dzīvu! - Džims pavēlēja.
Bobo metās uz priekšu.
Drīz viņš atgriezās un, noguldījis Narbi uz grīdas, atzīmēja:
- Skrien ātri.
Narbija gulēja gandrīz nekustīgi, cenšoties atgūt elpu. Bobo no jostas izvilka nazi, ko bija atņēmis Kapteiņa Palīgam, un izmēģināja to uz kreisās rokas raupjajiem matiem.
- Labs asmens, - viņš atzinīgi norūca.
- Atdod nazi viņam atpakaļ, - Džo pavēlēja.
Bobo bija pārsteigts, taču pakļāvās pavēlei, no Džo-Džima saņemot savu lingu.
Narbi bija tikpat pārsteigts kā Bobo, par to, ka atguvis ieroci. Bet viņš daudz labāk kā punduris prata slēpt savas jūtas. Viņam pat izdevās, saņemot atpakaļ nazi, notēlot cieņu.
- Paklau, - Ertcs sāka raižpilnā balsī, - man ļoti žēl, ka tā sanāca. Bet nebija cita veida, kā tevi apturēt.
Ar gribas piepūli Narbi atguva auksto mieru, ar kādu viņš parasti uztvēra dzīvi, visos tās līkločos.
"Sasodīts", - viņš domāja, - "situācija ir vienkārši idiotiska. Nu labi".
- Aizmirsīsim par to, - viņš skaļi pateica. - Es gāju satikties ar tevi, bet ieraudzīju apbruņotus mjutus. Dīvainas spēles tu spēlē, Ertc.
- Ļoti atvainojos. Man, protams, vajadzēja tevi brīdināt, - Ertcs atļāvās nedaudz diplomātisku melu. - Tomēr atļauj man tevi iepazīstināt ar Džo-Džimu, viņš mjutiem ir tas pats, kas Ekipāžai Kapteinis. Bet ar Bobo tu jau iepazinies.
- Labu ēdienu, - Džo pieklājīgi sacīja.
- Labu ēdienu, - mehāniski atsaucās Narbi.
Iestājās neērta pauze. Narbi to pārtrauca pirmais.
- Ceru, Ertc, ka tev bija pamatoti iemesli pasaukt mani uz šejieni.
- Ļoti pamatoti, - Ertcs piekrita. - Tik ļoti, ka pat nezinu, ar ko sākt. Klausies, Narbi, tu man nenoticēsi, bet es savām acīm redzēju, ka viss, ko Hjū mums stāstīja, bija absolūta patiesība. Es biju galvenajā Vadības telpā. Es redzēju Zvaigznes.
Narbi blenza uz viņu.
- Ertc, - viņš mierīgi pateica, - tu esi jucis.
- Tu tā saki tāpēc, ka neredzēji, - Hjū satraukti izgrūda, - bet Kuģis kustas. Kuģis ...
- Pagaidi, Hjū, ļauj man pašam, - Ertcs viņu apturēja. - Klausies manī uzmanīgi. Narbi, pats izlem, kas ir kas, izdari savus secinājumus, bet tagad es gribu tev pastāstīt to, ko redzēju un sapratu. Mani aizveda uz Kapteiņa kajīti, telpu ar stikla sienu. Un aiz sienas ir milzīgs, melns tukšums, tik liels, ka nekas cits nevar būt lielāks; daudz reižu lielāks nekā Kuģis! Un tajā deg zvaigznes! Zvaigznes, par kurām mēs lasījām senajos mītos!
- Tevi taču uzskata par Zinātnieku. - Narbi sejā pārsteigums jaucās ar riebumu. - Kur palikusi tava loģika? "lielāks nekā Kuģis"! Absurds! Viens jēdziens ir pretrunā ar otru: Kuģis ir Kuģis. Pārējā pasaule ir tikai daļa no tā. Tu redzēji vai pārliecināji sevi, ka redzēji kaut ko neparastu, taču neatkarīgi no parādības, kuru redzēji, tā nevar būt lielāka par apjomu, kurā tā atrodas. Tāds taču ir pasaules fiziskās dabas elementārākais pamatlikums.
- Ar vārdiem to nevar izskaidrot ... - Ertcs atkal atsāka.
- Protams, ka nevar izskaidrot, arī es par to pašu.
Dvīņi ar pilnīgu riebumu sāka sačukstēties. Visbeidzot Džo skaļi pateica:
- Pietiks pļāpāt! Ejam!
- Pareizi, - Ertcs labprāt piekrita, - atliksim strīdu, Fin, līdz pārliecināsies pats savām acīm. Laiks doties ceļā, mums nāksies iet tālu.
- Iet? Kurp vēl iet?
- Līdz galvenajai Vadības telpai.
- Nesmīdini mani. Es eju lejā.
- Nē, Narbi. Lejā tu tagad neiesi. Es tevi šurp ataicināju tikai tāpēc, lai aizvestu uz Vadības telpu.
- Nemuļķojies. Man tur iet nav nekādas vajadzības, man jau tāpat pietiek saprāta, lai visu noskaidrotu. Neskatoties uz to, tu esi pelnījis uzslavu par draudzīgu kontaktu izveidošanu ar mjutiem. Es domāju, ka mēs ar viņiem varēsim izstrādāt labus sadarbības principus ...
Džo-Džims paspēra soli uz priekšu.
- Velti tērējat savu laiku, - Džims kategoriski sacīja. - Mēs iesim augšā, un tu nāksi mums līdzi.
- Par to nevar būt ne runas, - Narbi pakratīja galvu. - Bet iespējams, ka es tam piekritīšu vēlāk, kad izstrādāsim sadarbības principus.
No pretējās puses viņam pievirzījās Hjū Hoilands.
- Ja tu vēl nesaproti, kas ir kas, tad atļauj paskaidrot: tu iesi augšā kopā ar mums. Tagad un tūlīt.
Narbi paskatījās uz Ertcu. Ertcs pamāja ar galvu.
- Tieši tā visas lietas sastāv, Narbi.
Narbi nikni nolamājās pie sevis. Lielais Džordan! Nu gan iekūlies. Kur bija viņa galva, kad viņš piekrita doties uz tikšanos ar šo Ertcu? Idiotiska situācija, vienkārši idiotiska. Un šis divgalvainais tikai gaida, kad viņš, Narbi, sāks kautiņu. Viņš atkal pie sevis nolamājās un padevās, pēc iespējas saglabājot labu nostāju sliktā spēlē.
- Labi, aiziešu jau aiziešu, lai te nesāktu bezjēdzīgus strīdus. Parādiet ceļu.
- Turies aiz manis, - Ertcs atbildēja.
Džo-Džims ar skaļu svilpienu deva iepriekš norunātu signālu, un grupai tūlīt pievienojās pusducis mutantu, kas šķita vai nu izaugam no klāja, vai arī noripojuši lejā no griestiem kā zirņi.
Narbi pat slikti kļuva no izbailēm, kas viņu pēkšņi sagrāba ar jaunu sparu: viņš tikai tagad pilnībā saprata, cik tālu viņu aizvedusi paša lētticība.
Viņi gāja ilgi - Narbi, nepieradis, tik tikko vilkās aiz citiem. Tomēr kāpjot, gravitācijas vienmērīgā pavājināšanās viņam palīdzēja, taču izraisīja arī sliktas pašsajūtas uzbrukumus. Protams, tāpat kā visi, kas dzimuši uz kuģa, arī viņš zināmā mērā bija pielāgojies pavājinātajam smagumam, taču uz augšējiem klājiem nebija uzkāpis kopš savas vieglprātīgās jaunības laikiem, un tagad viņam nemaz nebija viegli. Neilgi pirms kāpiena beigām viņš bija pilnībā izsmelts. Džo-Džims aizsūtīja sargus lejā un pavēlēja Bobo viņu nest, bet Narbi atteicās. Pēc Hjū ieceres viņi devās tieši uz Kapteiņa kajīti. Zināmā mērā Narbi jau bija sagatavojies tam, kas viņu sagaida, gan no neskaidrajiem Ertca skaidrojumiem, gan no Hjū dzīvajiem stāstiem, kurš lielāko ceļa daļu turējās blakus. Hjū pat radās simpātijas pret Narbi - beidzot bija kāds jauns un uzmanīgs klausītājs!
Hjū pirmais iepeldēja pa durvīm, izdarījis gaisā kārtīgu salto un ar roku pieķērās krēslam. Ar otru roku viņš ar plašu žestu parādīja uz milzīgo logu.
- Paskaties, lūk te tās ir! Vai tas nav brīnumskaisti?