- Paaugušies, - tēvocis atbildēja. - Bet Bleks prasa trīs, nevis divus.
- iesaki viņam aukstu kompresi uz galvas. Liecinieks ir pateicis savu vārdu, - un večuks smalki iesmējās.
Abi mazliet papļāpāja. Edvards Hoilands pēc iespējas labāk centās apmierināt sirmgalvja negausīgās slāpes pēc visdažādākajām detaļām. Vecāko cilvēku sarunas laikā Hjū glabāja cieņpilnu klusēšanu. Bet, kad tēvocis beidzot piecēlās, teica:
- Es mazliet uzkavēšos.
- Kā vēlies. Labu ēdienu, Lieciniek.
- Labu ēdienu, Edvard Hoiland.
Kad tēvocis bija aizgājis pietiekami tālu, Hjū ierunājās:
- Es tev atnesu dāvanu, Lieciniek.
- Parādi.
Hjū izņēma tabakdozi, ko bija paņēmis, kad iegāja kazarmās. Liecinieks, neteicis ne vārda, to pieņēma un pasvieda māceklim, lai tas paslēpj.
- Nāc iekšā, - sacīja Liecinieks un pagriezās pret mācekli: - Bet tu atnes kadetam krēslu.
Hjū uzsāka savu stāstu, un večuks rūpīgi iztaujāja par visu, kas attiecas uz viņa pēdējiem klejojumiem, vienlaikus lamājot Hjū par nespēju atcerēties notikumus līdz sīkākajām detaļām.
- Neko jūs, jaunieši, neprotat. Pat šis te puņķutapa, - Liecinieks norādīja ar pirkstu uz mācekli. - Pat viņš neko neprot, kaut arī ir spējīgāks par tevi reizes desmit. Tici vai nē, viņš nevar atcerēties pat tūkstoš rindiņu dienā, bet viņam taču jāieņem mana vieta, kad es nomiršu. Kad es biju māceklis, ar tūkstoš rindām tik tikko pietika, lai varētu aizrunāt sevi un ātrāk aizmigt. Svilpji jūs visi bez zirņa.
Hjū neiebilda, viņš pagaidīja, līdz večuks izrunāsies.
- Tu gribēji man kaut ko jautāt, puis?
- Vispār jā, Lieciniek.
- Nu, tad nāc klajā. Mēli noriji, vai?
- Vai jūs kādreiz esat uzkāpis līdz bezsvaram?
- Kas, es? Protams, nē. Es taču mācījos par Liecinieku. Man bija jāiegaumē viss, ko citi Liecinieki bija uzrakstījuši pirms manis, un man nebija laika zēnu vaļaspriekiem.
- Es biju iedomājies, ka varbūt jūs varētu man pastāstīt, kas tur ir.
- Ā, nu tā ir pavisam cita lieta. Nē, es pats nekad neesmu tur uzkāpis, bet dzirdēju daudzu citu cilvēku stāstus, kas tur pabijuši. Ļoti daudzu cilvēku, tik daudzu, ka visā dzīvē tev neredzēt. Esmu jau vecs. Atceros pat tava tēva tēvu un viņa tēvu arī. Ko tieši tu vēlies zināt?
Ko tieši? Kā uzdot jautājumu? Kā izteikt vārdos šīs neskaidras sāpes krūtīs? Un tomēr:
- Kāds ir visa mērķis. Lieciniek? Kāpēc virs mums ir visi šie klāji?
- Ko? Džordans ar tevi, dēls, es esmu tikai Liecinieks, nevis Zinātnieks.
- Es domāju, ka jūs varētu zināt ... Atvainojiet ...
- Bet es patiešām zinu. Rindas no Iesākuma Grāmatas - lūk ko tev vajag ...
- Tās esmu dzirdējis ne reizi vien.
- Tad noklausies vēlreiz. Šajās rindās ir atbildes uz visiem jautājumiem, ja tikai cilvēkam ir gudrība tās saprast. Uzklausi mani! Lai gan nē, dosim iespēju sevi parādīt māceklim. Hei, tu! Nolasi mums no "Iesākuma", un pielūko, ar izteiksmi.
Māceklis aplaizīja lūpas un sāka:
Sākumā Džordans bij iegrimis domās,
Sākumā Džordans bij vientuļā tumsā,
No bezļaužu tumsas piedzima vēlme,
Vēlme pamazām pārtapa gaidās.
No gaidām vēlāk piedzima Plāns -
Džordams bij lēmis, un pienāca stunda:
No tumsas, no drūmas, Viņš radīja Kuģi!
Jūdzi pēc jūdzes daudz mājīgu vietu
Un augļiem domātas, zeltītas velves.
Klājus, lūkas, gaismu un gaisu -
Visu priekš cilvēkiem, vēl neradītiem.
Lūk, Viņš radīja cilvēku arī,
Noteica viņam pildāmu likumu:
Godināt Radītāju cilvēkam būs,
Veltīt dzīvi lielajam Plānam.
Katram ir stingri noteikta vieta,
Katram ir stingri noteikts Mērķis.
Cilvēkam izzināt Mērķi nav dots,
Galvenais - godāt būs Radītāju,
Pakļauties viņa noteiktam Plānam.
Vieniem - runāt, citiem - klausīties.
Tā radās kārtība cilvēku vidū.
Radīja Apkalpi smagajiem darbiem
Zinātņu vīrus, kas glabātu Plānu.
Džordana svaidītais - Kapteinis -
Sāka valdīt pār cilvēku cilti.
Tik Džordans bez vainas, bet cilvēki grēcīgi.
Skaudība, ļaunums un lepnums pārņēma prātus.
Hafs bija pirmais, kas iekrita grēkā,
Nolādēts viņš uz mūžīgiem laikiem!
Cilvēks šīs dziņas guva no viņa.
Izcēlās dumpis, un Kapteinis mira.
Mocekļu asinīm...(šeit un citur atdzejojis tulkotājs)
Zēns apklusa un večuks viņam iesita pa seju.
- Sāc visu no jauna!
- No paša sākuma?
- Nē, no rindiņas, ar kuru saputroji.
Zēns turpināja monotoni deklamēt pantu pēc panta, pamatīgi atstāstot seno stāstu par sacelšanās, grēka un tumsības laikiem.
Kā galu galā gudrība ņēma virsroku un kā sacelšanās vadoņu ķermeņi tika samesti Konverterā. Kā dažiem nemierniekiem izdevās izbēgt no Lidojuma un likt pamatus mjutu ciltij. Kā pēc ilgām lūgšanām un ziedojumu upuriem tika ievēlēts jauns Kapteinis.
Hjū nemierīgi triņājās, šļūcinot uz grīdas kājas. Bez šaubām, Svētās Rindas ietvēra atbildes uz visiem viņa jautājumiem, jo tās taču ir svētas, taču acīmredzot viņam pietrūka prāta tās saprast. Bet kāpēc? Kāda vispār ir jēga šai dzīvei? Vai tiešām dzīve nozīmē tikai ēst, gulēt un beidzot doties Tālajā Lidojumā? Vai tad Džordans negribēja, lai viņu saprot? No kurienes rodas šīs sāpes krūtīs? Šis izsalkums, kuru nevar apmierināt pat ar ļoti labu ēdienu?
***
No rīta pie tēvoča mājokļa durvīm pienāca ziņnesis.
- Hjū Hoilandu vēlas redzēt Zinātnieks, - viņš noskandēja.
Hjū saprata, ka viņu izsauc Leitnants Nelsons, Zinātnieks, kurš atbildīgs par Kuģa sektora, kurā atradās Hjū mājas ciemats, garīgo un fizisko stāvokli. Viņš ātri savācās un steidzās aiz ziņneša.
- Kadets Hoilands ieradies, - viņš ziņoja.
Zinātnieks pacēla skatienu no brokastīm un sacīja:
- Ā, jā. Ienāc, mans puikiņ. Apsēdies. Tu esi ēdis?
Hjū apstiprinoši pamāja ar galvu, neatraujot acis no dīvainajiem augļiem, guļošiem uz šķīvja. Nelsons izsekoja viņa skatienam.
- Pagaršo šos firziķus. Jauna mutācija. Es pavēlēju tos atgādāt no tālākās nomales. Lūdzu, uzēd. Tavā vecumā vienmēr var uzēst vēl mazliet.
Hjū ar lepnumu pieņēma ielūgumu. Viņam vēl nebija nācies dalīties maltītē ar pašu Zinātnieku. Leitnants atgāzās krēslā, noslaucīja pirkstus gar kreklu, paglaudīja bārdu un ķērās pie lietas:
- Pēdējā laikā es tevi nemaz vairs neesmu redzējis, mans dēls. Pastāsti man, ko tu dari.
Pirms Hjū paspēja atbildēt, Zinātnieks ierunājās atkaclass="underline"
- Vai gribi, es pats tev to pateikšu? Tu, bez liela satraukuma, ka tā ir aizliegtā teritorija, izpētī augšējos līmeņus. Vai tā ir, vai nav?
Hjū mēģināja kaut ko murmināt, bet Zinātnieks atkal pārtrauca:
- Nu, nekas, nekas. Es nemaz neesmu dusmīgs. Bet tas viss man lika padomāt par to, ka tev ir pienācis laiks izvēlēties dzīvē savu vietu. Vai tev ir kādi nākotnes plāni?
- Patiesību sakot, noteiktu plānu nav, ser.
- Un kas ir ar to meiteni Idrisu Baksteri? Gatavojaties precēties?
- Nezinu, ser. man nekas nav pretī, un arī viņas tēvam, cik zinu. Tikai lūk...
- Kas "tikai"?
- Viņš grib, lai es eju uz viņa saimniecību par mācekli. Piedāvājums, protams, nav slikts. Viņa saimniecība un mana tēvoča ziedojums - tā būs laba saimniecība.
- Bet tu neesi pārliecināts, ka tieši to vēlies darīt ...
- Patiesību sakot, nezinu.