Narbi ieturēja pauzi.
Vecais Kapteinis neticēja savām ausīm. Pacēlis roku un ar grūtībām atguvis balsi, viņš iesaucās:
- Tu ko, apstrīdi Mācību?
- Nepavisam. Es tikai domāju, ka Noteikumu saturs būtu jāattiecina arī uz mjutiem.
- Jūs, jūs ... Jūs esat atbrīvots no pienākumiem, ser...
- Nu, nē, - atbildēja Narbi, šoreiz pat nedomājot slēpt izsmieklu. - Neiznāks. Vispirms, es izteikšos līdz galam.
- Arestēt viņu!
Bet Kapteiņa sargi nekustējās, lai gan jutās nelāgi. Kapteiņa apsargus vienmēr izvēlējās pats Narbi. Vēršoties pie apstulbušās Padomes un pārtvēris Ertca skatienu, Narbi pateica:
- Sāciet.
Ertcs piesteidzās pie durvīm. Narbi turpināja:
- Daudzi no šeit esošajiem ir vienisprātis ar mani, bet mēs vienmēr esam pieņēmuši, ka par šo uzskatu realizēšanu mums būs jākaro un jālej asinis. Bet lūk, pēc Džordana gribas man izdevās nodibināt kontaktus ar mjutiem un noslēgt mieru. Viņu vadoņi ieradušies, lai ar mums uzsāktu sarunas. Laipni lūgti. - Un viņš norādīja uz durvīm.
Ertcs atgriezās zālē, viņam sekoja Hjū Hoilands, Džo-Džims un Bobo. Hoilands nogriezās pa labi. Viens aiz otra, Džo-Džima izraudzītie, spēcīgākie mjuti sekoja viņam, apņemot zāli pusgredzenā. Zāles kreisajā pusē līdzīga līnija izrindojās aiz Džo-Džima un Bobo. Zāle izrādījās ielenkta.
Džo-Džims, Hjū un pusducis kaujinieku abās kolonnās bija ietērpti rupji izgatavotās dzelzs bruņās, kas apņēma ķermeni no pleciem līdz jostasvietai. Galvas aizsargāja neveiklas ķiveres, sejas pusē aizsegtas ar tērauda režģi, kas netraucēja skatīties. Bruņās ietērptie kaujinieki, tāpat kā daudzi citi, bija apbruņoti ar vēl neredzētiem nažiem rokas garumā.
Virsnieki, pie zāles šaurajām durvīm būtu varējuši viegli apturēt ielaušanos, taču, pārsteigti, zaudējuši drosmi un apjukuši, viņi bija bezpalīdzīgi, it īpaši tāpēc, ka negaidītos viesus ieveda viņu pašu autoritatīvākie vadītāji. Nemierīgi triņājoties krēslos, ķerot pie nažiem, virsnieki meklēja padomu viens otra acīs. Bet nevienam nebija drosmes spert soli, kas dotu signālu sākt kauju.
- Tātad, vai jūs esat gatavs pieņemt mjutu miera delegāciju? - Narbi pagriezās pret Kapteini.
Likās, ka vecums un pieradums pie dzīves ērtībām atturēs kapteini no atbildes, vispār atturēs viņu no jebkādām atbildēm nākotnē, bet viņš noķērcās:
- Novākt tos! Novākt! Bet tu, tu par to dosies Lidojumā!
Pagriezies pret Džo-Džimu, Narbi pacēla uz leju pavērstu īkšķi.
Džo-Džims kaut ko pačukstēja Bobo - un nazis nožļerkstot ieurbās resnajā kapteiņa vēderā līdz pat rokturim. Tas pat neiekliedzās, tikai nožēlojami nošņukstēja, un viņa sejā parādījās ārkārtīgs pārsteigums un apjukums. Viņš neveikli taustījās gar naža rokturi, it kā gribēdams pārliecināties, ka viņa vēderā tiešām ietriecies asmens.
Kapteinis noelsās: "Dumpis, Sa ..." - un smagi nokrita ar seju uz galda.
Narbi ar kāju nogrūda līķi uz grīdas un pavēlēja diviem sargiem to aizvākt. Tie paklausīja bez ierunām, priecājoties, ka beidzot ir kāds saimnieks, kas viņiem pavēlēs. Narbi pagriezās pret apklusušo zāli: - Kurš vēl iebilst pret mieru ar mjutiem? Kurš te grib asinsizliešanu?
Vecs virsnieks, kurš mierā un labklājībā bija nodzīvojis savu dzīvi nomaļā ciematā, piecēlās un izstiepa kaulaino pirkstu Narbi virzienā. Viņa sirmā bārda drebēja sašutumā.
- Džordans tevi sodīs par to! Grēks un dumpis! Tu esi pārdevis savu dvēseli Hafam!
Narbi padeva zīmi, un vecā vīra vārdi iestrēga viņam kaklā.
Naža asmens caururbis kaklu, iznāca pie auss. Bobo varēja lepoties ar savu precizitāti.
- Pietiks, parunāja, - paziņoja Narbi. - Labāk izliet nedaudz asiņu tagad, nekā lielu daudzumu, pēc tam. Tie, kas man piekrīt, pieceļas kājās un panāk soli uz priekšu.
Ertcs rādīja piemēru, pirmais sperot soli un velkot sev līdzi uzticīgākos atbalstītājus. Viņš pacēla nazi ar asmeni uz augšu.
- Lai sveicināts Fineass Narbi, Svaidītais Kapteinis!
Viņa atbalstītājiem neatlika nekas cits kā pievienoties šim apsveikumam.
Arī Narbi kliķes atbalsta grupa - Zinātnieku-priesteru racionālā bloka mugurkauls - korī salutēja jaunajam Kapteinim. Redzot, kurp nosliecas svaru kauss, viņiem sāka pievienoties pārējie. Vietā palika tikai neliela saujiņa virsnieku, galvenokārt sirmgalvju un reliģisku fanātiķu.
Redzēdams, ka Narbi pavēl visiem sanākt kopā un grasās dot zīmi Džo-Džima rīkļurāvējiem, Ertcs satvēra viņa roku.
- Viņu ir maz un viņi vairs nav bīstami, - viņš teica. - Varbūt atbruņosim un atlaidīsim?
Narbi ar naidu paskatījās uz viņu.
- Atstāt viņus dzīvus nozīmē sēt nesaskaņu un dumpja sēklu. Pats esmu spējīgs pieņemt pareizus lēmumus, Ertc.
- Labi, Kaptein, - Ertcs iekoda lūpā.
- Tā būs labāk, - Narbi pamāja Džo-Džimam.
Garie naži darbojās ātri. Hjū turējās sānis no slaktiņa vietas. Nogalināto vidū bija arī viņa vecais skolotājs leitnants Nelsons, viņu ciema administrators, kurš reiz bija pamanījis Hjū spējas un izvēlējies viņu apmācībai. Šādu notikumu pavērsienu Hjū nebija paredzējis.
***
Pēc pasaules iekarošanas seko tās apvienošana. Ticībā, vai ar zobenu. Džo-Džima kaujinieki, kurus pastiprināja kapteiņa Narbi vīri, izķemmēja vidējos un augšējos klājus. Mjutiem, pēc sava dzīvesveida pilnīgiem individuālistiem, kas nav spējīgi paklausīt nevienam, izņemot savas mazās bandas vadītāju, nebija pa spēkam pretoties sistemātiskai Džo-Džima ofensīvai, un viņu ieroči nebija nekas pret garajiem nažiem, kas nonāvēja mirklī, kad aizstāvis vēl tikai gatavojās atvairīt triecienu.
Visā mjutu zemē izplatījās baumas, ka vislabāk būs bez cīņas pakļauties divu Gudro Galvu armijai - tiem, kas padosies, tiks nodrošināta laba pārtika. Citādi - droša nāve.
Tomēr lieta uz priekšu virzījās lēni - bija tik daudz klāju, jūdžu jūdzes tumšu gaiteņu, neskaitāmi mājokļi, kuros varēja paslēpties nepakļāvušies mjuti. Operācija savā virzībā uz priekšu palēninājās, arī tādēļ, ka Džo-Džims ieviesa patruļas un iekšējo apsardzi katrā iekarotajā sektorā, uz katra klāja un pie katras lūkas.
Narbi par dziļu nožēlu, Divgalvainais no visām šīm kaujām iznāca dzīvs un neskarts. Džo-Džims no savām grāmatām bija uzzinājis, ka pašam ģenerālim nav nekādas vajadzības personīgi iesaistīties tiešās kaujās.
***
Hjū neizgāja no Vadības telpas. Un ne tikai tāpēc, ka bija aizrāvies ar mīklaino ierīču izpēti, kuru vadību mēģināja aptvert. Leitnanta Nelsona nāve viņā izraisīja riebumu pret asiņaino tīrīšanu. Pie vardarbības viņš bija pieradis jau sen, tā bija lietu kārtībā uz apakšējiem klājiem, bet tagad viņu mocīja kaut kas neskaidrs, lai gan viņš apzināti nevainoja sevi večuka nāvē. Viņš vienkārši būtu vēlējies, lai varētu iztikt bez tā.
Bet ierīces, ierīces! Jā, te nu bija tas, kam dāvināt savu sirdi! Galu galā viņš bija ķēries pie lietas, kuras priekšā būtu kapitulējis jebkurš Zemes zinātnieks, iepriekš zinot, ka zvaigžņu kuģa vadīšanai nepieciešama dziļa sagatavošanās un bagātīga lidojumu pieredze ar vienkāršākiem kuģiem.
Bet Hjū Hoilands to nezināja. Tāpēc viņš drosmīgi ķērās pie lietas un sasniedza savu mērķi.