Veiksme, senču inženierijas ģēnijs un zināšanu druskas. Laimējās, ka Kuģis atradās pie zvaigznes ar planētu sistēmu, paveicās, ka viņi spēja startēt laivu; paveicās, ka Hjū spēja aptvert vadības paneļa nozīmi, pirms viņi būtu aizmaldījušies dziļajā kosmosā un nomiruši badā.
Senču ģēnijs nodrošināja viņu laiviņu ar milzīgu enerģijas daudzumu un lielu ātrumu. Tās veidotāji paredzēja, ka zvaigžņu ceļotājiem tas viss būs vajadzīgs izpētes ekspedīcijām zvaigznes sistēmā, uz kuru devās "Avangards". Viņi bija uzbūvējuši glābšanas laivu ar maksimālu drošības rezervi, un Hjū šo rezervi izmantoja līdz galam.
Viņiem arī paveicās, ka viņi startēja no Kuģa, planētu pievilkšanas sfērā, un orbīta, pa kuru Hjū virzīja laivu, sakrita ar planētu orbītām. Aprakstot elipsi, viņš stūrēja uz milzīgu planētu. Hjū ilgi manevrēja, aizmirsist par miegu un ēdienu, lai nokļūtu orbītā ap to, bet beidzot pienāca tik tuvu, ka ieraudzīja tās pavadoņus. Veiksme viņu pavadīja līdz galam. Savā neziņā viņš bija iecerējis nolaisties uz šīs gigantiskās planētas. Ja viņam tas izdotos, viņi visi nodzīvotu tieši tik ilgi, cik nepieciešams, lai atvērtu ārējo lūku. Bet izmisīgie manevri, mēģinot nokļūt orbītā ap planētu, bija apēduši gandrīz visu degvielu Konverterā.
Ieracies senajās grāmatās, Hjū bez atpūtas risināja un risināja senču sastādītos vienādojumus, lai noteiktu ķermeņu kustības likumus, skaitīja un pārstāstīja, izvedot no pacietības pat vienmēr mierīgo Hloju. Otrā sieva, kas tā arī bija bez vārda, turējās no viņa pa gabalu.
Bet visās saņemtajās atbildēs tika pateikts, ka, lai sasniegtu lielo planētu, degvielai viņam būs jāziedo dažas no šīm nenovērtējamajām grāmatām, pat ja viņi sabāztu Konvertrā visus savus apģērbus un ieročus. Viņš drīzāk iebāztu Konverterā savas sievas. Galu galā Hjū nolēma nosēdināt kuģīti uz viena no planētas pavadoņiem.
Un atkal veiksme, tik neticama sagadīšanās, ka grūti tam noticēt. Milzu planētas pavadonis izrādījās apdzīvojams. Bet padomājiet paši - tādas planētas, kā mūsu Zeme, parādīšanās arī prasa tikpat neticamu apstākļu kombināciju. Arī mūsu pašu pasaule zem kājām pieder kategorijai "Tā nemēdz būt!". Tās pastāvēšanas varbūtība ir smieklīgi maza.
Tātad Hjū Hoilandu pavadīja tieši šāda veida veiksme - neticama veiksme.
Zemes senču ģēnijs pabeidza darbu. Lai gan Hoilands bija apguvis manevrēšanu kosmosā, viņš, nolaižoties, noteikti būtu sadragājis jebkuru kuģi, kas bija būvēts pirms "Avangarda". Tomēr "Avangarda" konstruktori zināja, ka šos kuģīšus vadīs labākajā gadījumā otrās paaudzes piloti, un būvēja tos balstoties uz šī pieņēmuma.
Hjū iestūrēja kuģīti atmosfērā un ar uzvarētāja izskatu ievadīja to kursā, kas visus būtu nogādājis tieši kapā, ja kontroli nebūtu pārņēmis autopilots.
Hjū triņājās krēslā un lamājās tā, ka pat Alanam lika novērsties no iluminatora un pārnest savu pārsteiguma pilno planētas apbrīnu uz draugu. Bet draugs, par laimi, vairs nespēja atgūt kontroli pār kuģīti. Lai ko viņš mēģinātu darīt, laiva lidoja pati un tūkstoš pēdu augstumā iegūla kursā, kas bija paralēls planētas virsmai.
- Hjū, zvaigznes vairs nav redzamas.
- Pats redzu.
- Džordan, kas tagad notiks? Kur tās pazuda, Hjū?
Hjū uzkliedza Alanam.
- Nezinu, un negribu zināt! Lasies uz aizmuguri pie sievietēm un neuzbāzies ar idiotiskiem jautājumiem.
Alans negribīgi aizgāja, skatoties iluminatorā uz skaidrām debesīm un planētas virsmu. Viņam bija interesanti, bet ne vairāk, viņš jau sen bija zaudējis spējas brīnīties.
Tikai pēc kāda laika Hjū saprata, ka instrumentu grupa, ar kuru viņš nekad iepriekš nebija mēģinājis manipulēt, nesaprotot to mērķi, arī dod autopilotam rīkojumu piezemēties. Kā izrādījās pēc izmēģinājumiem un kļūdām, Hjū nolaišanās vietu izvēlējās gandrīz nejauši. Bet nemirkšķinošās autopilota stereo acis nepārtraukti padeva informāciju selektora ierīcei, kas to pārbaudīja un pieņēma lēmumu. Kuģis klusi piezemēsies prērijā netālu no meža malas. Ertcs metās pie Hoilanda.
- Kas notika, Hjū?
Hjū ar nogurušu roku pamāja iluminatora virzienā.
- Esam ieradušies.
Viņš bija pārāk izsmelts gan garīgi, gan fiziski, lai atzīmētu nosēšanos ar kaut kādu svinīgu ceremoniju. Cīņu gadi, kuru būtību viņš pats saprata vairāk nekā neskaidri, izsalkums un slāpes, gadiem ilgie centieni,bija aprijuši viņa dvēseli, gandrīz neatstājot spējas piedzīvot prieku, kad viņš beidzot panāca savu un sasniedza savu mērķi. Bet viņi bija nolaidušies un pabeiguši Džordana uzsākto lidojumu. Hjū jutās ne gluži laimīgs, bet apmierināts un bezgalīgi noguris.
- Iziesim? - pajautāja Ertcs.
- Labi.
Alans piegāja, kad viņi vēra vaļā lūku, aiz viņa drūzmējās sievietes.
- Esam atlidojuši, Kapteini?
- Aizveries, - atcirta Hjū.
Sievietes skatījās iluminatorā. Alans lepni un nepareizi viņām skaidroja, kas un kā. Ertcs atvēra ārdurvis. Viņi ieelpoja svaigo gaisu.
- Auksts, - sacīja Ertcs.
Patiesībā temperatūra labākajā gadījumā bija piecus grādus zemāka par nemainīgo temperatūru uz "Avangarda" klāja. Bet no kurienes Ertcam bija zināt, kas ir laika apstākļi?
- Muļķības, - nomurmināja Hjū, neapzināti noskaities par vismazāko “savas” planētas kritiku.
- Tev tikai tā šķiet.
- Varbūt, - Ertcs nestrīdējās.
Iestājās neērta pauze.
- Iesim, - viņš beidzot pateica.
- Iesim.
Pārvarot neizlēmību, Hjū viņu atgrūda un nolēca lejā. Līdz zemei bija tikai piecas pēdas.
- Leciet, šeit ir lieliski!
Viņam pievienojās Ertcs. Abi neviļus piespiedās Kuģim.
- Pasaule ir milzīga, - Ertcs nočukstēja.
- Mēs taču zinājām, ka tā ir tieši tāda, - norūca Hjū, uztraucoties par viņu sagrābušo zaudējuma sajūtu.
- Hei! - Alans uzmanīgi paskatījās ārā. - Var kāpt lejā?
- Lec!
Alans vienā lēcienā pievienojās viņiem.
- Tas tik ir ko vērts! - Viņš nosvilpās. Viņu pirmā izkāpšana beidzās apmēram piecdesmit pēdu attālumā no kuģa. Viņi gāja barā, skatoties sev zem kājām, lai nepakluptu un nenokristu uz šī dīvainā, nelīdzenā klāja. Viss bija normāli, bet Alans pacēla galvu un pēkšņi pirmo reizi mūžā vairs neredzēja griestus virs savas galvas. Reibonis un akūta agorafobijas lēkme. Viņš ievaidējās, aizvēra acis un nokrita no kājām.
- Kas noticis? - pajautāja Ertcs un arī pacēla acis.
Lēkme nogāza arī viņu.
Hjū cīnījās ar reiboni. Bailes un sāpes nometa viņu uz ceļiem, bet, atbalstījis roku uz zemes, viņš centās piecelties. Viņam bija vieglāk - viņš tik ilgi caur iluminatoru bija skatījies uz planētas bezgalīgajiem plašumiem.
- Alan! - Atspiedusies uz lūkas malas uzkliedza sieva. - Alan! Atgriezies!
Alans atvēra vienu aci, paskatījās uz Kuģi un uz vēdera rāpoja uz to.
- Alan! - Hjū pavēlēja. - Beidz! Apsēdies!
Alans paklausīja ar cilvēka izskatu, no kura tiek prasīts pārāk daudz.
- Atver acis!
Alans piesardzīgi atvēra acis, bet steigšus atkal aizmiedza.
- Pasēdi mierīgi, un atjēgsies, - piebilda Hjū. - Man jau pārgāja.
Lai to pierādītu, viņš iztaisnojās pilnā augumā. Joprojām reiba galva, bet viņš stāvēja. Ertcs, kurš iepriekš gulēja ar seju pret zemi, piecēlās un apsēdās.
Saule bija izgājusi caur zenītu. Bija pagājis tik daudz laika, lai labi paēdušais justos atkal izsalcis, bet viņi nekad nebija paēduši labi. Izkāpt sievietes viņi pierunāja ārkārtīgi vienkāršā veidā - izmetot tās ar kājas spērienu.