- Pareizi. Tu neesi tam radīts. Man attiecībā uz tevi ir citi plāni. Saki man, vai kādreiz esi aizdomājies, kāpēc es iemācīju tev lasīt un rakstīt? Aha, esi domājis? Bet paturēji savas domas pie sevis? Pareizi darīts. Tagad klausies mani uzmanīgi. Es tevi vēroju kopš tavas dzimšanas.
Tava iztēle ir daudz labāk attīstīta nekā citiem cilvēkiem. Tevī ir vairāk ziņkārības nekā pārējos, vairāk enerģijas. Tu esi dzimis vadonis un jau bērnībā izcēlies starp pārējiem bērniem. Kad tu piedzimi, tava pārāk lielā galva uzreiz izraisīja tenkas. Daži pat ieteica lietu pabeigt Konverterā. Bet es nepiekritu. Mani ļoti interesēja, kas no tevis iznāks. Tev nederēs Zemnieka dzīve, tā nav domāta tev. Tavs liktenis ir būt Zinātniekam.
Leitnants apklusa un cieši paskatījās uz apmulsušo, runas spējas zaudējušo Hjū. Tad atkal ierunājās:
- Tādas lūk, tās lietas. Tava rakstura cilvēkam jābūt vienam no Vadītājiem, vai arī tevi jāsūta uz Konverteru.
- Ja es jūs pareizi sapratu, ser, tad izvēles man nav?
- Atklāti sakot, tā ir. Domājošu cilvēku atstāšana Ekipāžas rindās nozīmē sēt ķecerību. Tas ir nepieļaujami. Reiz jau tā notika, un cilvēku rase gandrīz iznīka. Tu ar saviem talantiem esi izdalījies no pūļa. Tagad tava domāšana jāvada uz patiesības ceļa, jāatklāj brīnumainie noslēpumi, lai tu kļūtu par pamatu sargātāju, nevis par neskaidrību un satraukuma cēlāju.
Ienāca ar saiņiem apkrāvies ziņnesis un salika tos stūrī.
- Bet tās taču manas mantas! - Hjū iesaucās.
- Pilnīgi pareizi, - Nelsons apstiprināja. - Es aizsūtīju tām pakaļ. Tagad tu dzīvosi šeit, mācīsies manā uzraudzībā, ja vien, protams, tev nav prātā kaut kas cits.
- O nē, ser, ko jūs! Jāatzīst, tikai esmu nedaudz apjucis. Sakiet, tagad es... Nu, tas ir, jūs esat pret manām precībām?
- Ā, tu par to... - vienaldzīgi novilka Nelsons. - Ja vēlies, vienkārši paņem to meiteni sev. Tēvs tagad neuzdrošināsies iebilst. Bet atļauj man tevi brīdināt, tev priekš viņas neatliks laika.
***
Hjū citu pēc citas lasīja senās grāmatas, kuras viņam iedeva mentors, viņš pat aizmirsa par Idrisu Baksteri un savām tālajām ekspedīcijām. Bieži vien viņam šķita, ka viņš uzkļuvis uz kāda noslēpuma pēdām, taču katru reizi nonāca strupceļā un jutās vēl apjukušāks nekā pirms tam. Izprast Zinātnes gudrību un Zinātnieku noslēpumus bija grūtāk, nekā viņš bija gaidījis.
Reiz, kad viņš neizpratnē lauzīja galvu par nesaprotami dīvainajiem un nesaprotamajiem senču raksturiem un mēģināja saprast šo viņu mulsinošo retoriku un neparasto terminoloģiju, viņa mazajā istabiņā iegāja Nelsons un ar tēva žestu uzlika roku viņam uz pleca.
- Kā sokas mācības, manu zēn?
- Pašam šķiet, ka labi, ser, - Hjū atbildēja, noliekot malā grāmatu. - Bet ir kaut kas, ko es īsti nesaprotu. Un patiesību sakot, vispār neko nesaprotu.
- Kas arī bija sagaidāms, - Nelsons mierīgi atbildēja. - Es apzināti atstāju tevi vienu ar Gudrību, lai tu varētu saskatīt slazdus, izliktus dabiskajam prātam, kas nav apbruņots ar zināšanām. Lielu daļu no tevis izlasītā nevar izprast bez skaidrojumiem un interpretācijām. Ar ko tagad nodarbojies? Viņš paņēma grāmatu un paskatījās uz vāku: - "Mūsdienu fizikas pamati".
Šis ir viens no vērtīgākajiem senajiem rakstiem, taču nezinātājs bez palīdzības to nevar saprast. Vispirms tev jāsaprot, manu zēn, ka mūsu senči ar visu savu garīgo pilnību turējās pie citādiem pasaules uzskatiem nekā mēs. Atšķirībā no mums, līdz sirds dziļumiem racionālistiem, viņi bija nelabojami romantiķi, un tās nesatricināmās patiesības, kuras mēs esam saņēmuši mantojumā, bieži tika izteiktas alegoriskā valodā.
Piemēram, vispasaules gravitācijas likums. Vai tu jau esi par to lasījis?
- Jā, es lasīju par to.
- Vai tu to saprati? Man rādās, ka nē.
- Es nesaredzēju tam nekādu jēgu, - Hjū kautrīgi sacīja. - Atvainojiet, ser, bet man tas viss šķita kaut kādas bezjēdzīgas muļķības.
- Šeit ir izcils piemērs tam, ko es tev jau teicu. Tu šo likumu esi uztvēris burtiski: "Divi ķermeņi pievelk viens otru proporcionāli attāluma kvadrātam starp tiem." Šķiet, ka šī formula izklausās kā likums, norādot fizisko ķermeņu elementāro stāvokli. Bet nē! Nekas tamlīdzīgs! Mūsu priekšā nav nekas cits kā sena poētiska tuvības likuma ekspozīcija, kas ir mīlestības jūtu pamatā. Attiecīgie ķermeņi ir cilvēku ķermeņi. Masa ir viņu mīlestības spējas. Jauniešiem ir daudz lielāks mīlestības potenciāls nekā veciem cilvēkiem; ja viņus savedīs kopā, viņi iemīlēsies, bet, ja viņus izšķirs, mīlestības jūtas ātri pāries. Viss ir ļoti vienkārši. Bet tu mēģināji atrast kādu apslēptu dziļu nozīmi tur, kur tās nemaz nav.
Hjū pasmīnēja.
- Šāda interpretācija man pat neienāca prātā...
- Tāpēc, ja tev kaut kas nav skaidrs, pajautā man.
- Man ir tik daudz jautājumu, tā uzreiz es ar visiem pat netikšu galā. Bet lūk ko es gribētu zināt, mans audzinātāj. Vai mjutus var uzskatīt par cilvēkiem?
- Tā... redzu, ka esi saklausījies dīkas pļāpāšanas... Gan jā, gan nē. Ir taisnība, ka mjuti reiz cēlušies no cilvēkiem, taču viņi jau sen vairs nepieder pie Ekipāžas, jo ir sagrēkojuši un pārkāpuši Džordana likumus. Oho, tas ir ļoti smags jautājums, - aizrāvies, turpināja skolotājs. - Šeit varam strīdēties un strīdēties. Pat tiek diskutēts par vārda "mjuts" etimoloģiju. Daži Zinātnieki uzskata, ka pareizāk būtu šīs radības saukt par "muļķiem", jo, - un tas noteikti ir taisnība - viņu cilts sākumu ielika nemiernieki, kuri izbēga no Konvertera. Bet taisnība ir arī tā, ka viņu dzīslās plūst daudzu mutantu asinis, kuri tika savairojušies Tumšajos Laikos. No šejienes arī "mutants" ir tas pats "mjuts". Tajos senajos laikos, kā jau pats saprati, vēl nepastāvēja mūsu gudrā paraža - pārbaudīt katru jaundzimušo un nosūtīt uz Konverteru tos, kas apzīmēti ar grēka zīmogu, un norāda, ka viņi ir dzimuši mutanti.
Hjū apsvēra dzirdēto un pēc tam jautāja:
- Kāpēc tad starp mums, cilvēkiem, joprojām parādās mutanti?
- Tieši to gan ir viegli saprast. Grēka sēkla joprojām ir dzīva mūsos un reizēm iemiesojas cilvēkos. Iznīcinot šīs melnās avis, mēs aizsargājam ganāmpulku, un tādējādi tuvinām Džordana lielā Plāna īstenošanu - Lidojuma pabeigšanu mūsu Debesu Mājās. Tālajā Centaurā.
Hoilands saspringti savilka uzacis.
- Arī tas man nav skaidrs. Daudzi senie raksti runā par Lidojumu kā par faktisku kustības procesu, lai kaut kur nonāktu. It kā pats Kuģis būtu kaut kādi rati, kas var pārvietoties no viena ciemata uz otru. Kā to saprast?
Nelsons pasmīnēja.
- Kā saprast? Tas tiešām ir jautājums. Kā var pārvietoties tas, kurā pārvietojas viss pārējais? Atbilde rodas pati no sevis. Tu atkal esi saputrojis seno alegoriju ar realitāti. Pats par sevi saprotams, ka Kuģis ir nekustīgs. Kuģis - tas ir Visums.
Bet, protams, tas kustas šī vārda garīgajā nozīmē. Ar katru mūsu taisnīgo darbu mēs arvien vairāk tuvojamies Džordana Plāna dievišķajam piepildījumam.
- Man šķiet, ka saprotu, - Hjū pamāja.
- Redzi, Džordans varēja izveidot Visumu, arī ne Kuģa formā. Viņš varēja tam piešķirt jebkādu formu. Cilvēces rītausmā, kad mūsu senči bija poētiskāki nekā mēs, svētie sacentās savā starpā, konstruējot hipotēzes par iespējamām pasaulēm, kuras Džordans varētu radīt, ja tāda būtu Viņa griba. Bija pat skola, kas izstrādāja veselu mitoloģiju par otrādi apgrieztu pasauli, kas sastāvēja no neskaitāmām tukšām telpām, kurās tikai šur tur uzmirgoja gaismas un dzīvoja bezķermeniski mitoloģiski briesmoņi. Viņi šo izdomāto pasauli nosauca par "debesīm" jeb "debesu pasauli", acīmredzot pretstatā faktiskajai Kuģa realitātei. Es domāju, ka tas viss tika darīts, lai atdotu Džordanam lielāku godu. Un kurš var spriest, vai Viņam patika šie sapņi vai nē? Bet mūsu apgaismotajā laikmetā mums tiek uzticēts nopietnāks darbs, nekā mūsu senčiem.