Hjū neinteresēja astronomija. Pat viņa neapmācītajam prātam bija skaidrs, cik tā ir nereāla un tāla no šīs pasaules. Viņš bija aizņemts ar praktiskākiem jautājumiem.
- Ja mjuti ir grēka auglis, tad kāpēc mēs nemēģinām tos iznīcināt? Vai šādas darbības nepaātrinātu Plāna īstenošanu?
Pēc nelielas pauzes Zinātnieks atbildēja:
- Tu uzdevi tiešu jautājumu un esi pelnījis tiešu atbildi. Padomā pats: kuģī ir pietiekami daudz vietas tikai noteiktam Ekipāžas locekļu skaitam. Ja mēs sāksim vairoties bez jebkādiem ierobežojumiem, tad pienāks brīdis, kad laba ēdiena visiem nepietiks. Tātad, vai nav labāk, ja daži, vājākie, iet bojā sadursmēs ar mjutiem, nekā pieļaut situāciju, kurā mūsu saradīsies tik daudz, ka mēs būsim spiesti pārtikas dēļ sākt nogalināt viens otru? Redzi, Džordana Plānā pat mjutiem ir sava vieta.
Argumentācija šķita pārliecinoša, bet tomēr ne līdz galam.
Katrā ziņā priekš Hjū.
***
Bet, kad viņu, kā jaunāko Zinātnieku pielaida pie praktiskajām darbībām, saistītām ar Kuģa sadzīves vadīšanu, viņš atklāja, ka eksistē arī citas teorijas. Saskaņā ar izveidojušos tradīciju viņš kādu laiku apkalpoja Konverteru. Darbs nebija ne smags, ne apgrūtinošs. Pamatā bija nepieciešams pieņemt atkritumus, ko no visiem ciematiem piegādāja Nesēji, un veikt uzskaiti un reģistrāciju. Bet te strādājot, viņš satika Bilu Ertcu, galvenā inženiera vietnieku, kurš nebija daudz vecāks par viņu.
Hjū ar viņu apsprieda no sarunām ar Nelsonu izveidotās teorijas, taču Ertca reakcija viņu vienkārši šokēja.
- Iekal savā paurī, puis, - Ertcs viņam paziņoja, - mūsu darbs ir praktiska nodarbe, praktiski domājošiem cilvēkiem. Aizmirsti visas šīs romantiskās blēņas. Atraduši tur kaut kādu Džordana Plānu! Visas šīs pasakas ir noderīgas tikai tam, lai turētu pakļautībā Zemniekus, bet tu uz to neuzķeries. Nekāda tur Plāna vispār nav, izņemot, protams, mūsu pašu plānus. Kuģim ir nepieciešama gaisma, siltums un enerģija, par ko atbildam mēs, Zinātnieki. Ekipāža nevar bez tā izdzīvot, bet, kas attiecas uz to mīkstmiesīgo iecietību pret mjutiem, tad, atceries manus vārdus, drīz daudz kas mainīsies. Turi mēli aiz zobiem un pats centies būt tuvāk pie mums.
No šīs sarunas Hjū saprata, ka viņam būtu jāpievienojas jauno zinātnieku grupējumam. Jaunie izveidojuši savu, praktiski domājošu, strādājošu cilvēku apvienotu organizāciju, un bija apņēmības pilni uzlabot dzīves apstākļus visā Kuģī. Viņi bija cieši apvienoti, jo katrs jauns Zinātnieka kandidāts, kurš nespēja pieņemt viņu uzskatus, vai nu drīz atgriezās Zemnieku vidū, vai, kas notika vēl biežāk, tika apsūdzēts par nopietnu dienesta pārkāpumu un nonāca Konverterā.
Un Hoilands sāka saprast, ka jaunajiem zinātniekiem ir taisnība.
Viņi bija reālisti. Kuģis ir Kuģis. Fakts, kas neprasa izskaidrojumus. Bet kas attiecas uz Džordanu, nu kurš Viņu ir redzējis? Kurš ar Viņu kādreiz ir parunājies? Un kāds tad galu galā ir tas Viņa nesaprotamais Plāns? Dzīves jēga ir lai dzīvotu. Cilvēks piedzimst, nodzīvo un dodas uz Konverteru ... Viss ir ļoti vienkārši, bez jebkādiem noslēpumiem, Dievišķiem Lidojumiem un Centauriem. Visi šie mīti un pasakas ir nekas cits kā paliekas no cilvēces bērnības, no tiem laikiem, kad cilvēks vēl nespēja izprast eksistences realitāti un nebija pietiekami drosmīgs, lai paskatītos patiesībai acīs un to uztvertu objektīvi.
Hjū pārstāja sev piebāzt galvu ar astronomiju, mistisko fiziku un citu mitoloģiju, ko agrāk bija vērtējis ļoti augstu.
Svētās rindas no Iesākuma Grāmatas un visas šīs vecās pasakas par Zemi - kas tas par hafismu, kaut kāda “Zeme”? - tagad viņu tikai uzjautrināja. Viņš saprata, ka tam visam ticēt var tikai bērni un stulbeņi.
Un arī darba viņam tagad bija līdz kaklam. Jaunie izstrādāja savus projektus, starp kuriem pirmo vietu ieņēma plānveidīga mutantu iznīcināšana. Viņi paši īsti nespēja iedomāties, ko darīs pēc tam, bet cerēja ka tad pilnībā izmantos visus kuģa resursus, ieskaitot augšējos līmeņus.
Jaunajiem izdevās īstenot savus plānus, nenonākot atklātā konfliktā ar vecākajiem, jo vecāko Zinātnieku paaudzi ne īpaši interesēja kuģa ikdienas dzīves jautājumi. Pašreizējais Kapteinis bija tik resns, ka reti atstāja savu rezidenci, un visas lietas Kapteiņa vārdā kārtoja jauno Zinātnieku grupas loceklis Pirmais Palīgs. Pa visu šo laiku, Hjū bija redzējis Galveno Inženieri tikai vienu reizi - reliģiskajā ceremonijā, kad pie Konvertera nodeva maiņu.
Mjutu iznīcināšanas projektam bija nepieciešama sistemātiska augšējo līmeņu izpēte. Vienā no šādām izpētēm Hjū uzskrēja slēpnim.
Šis mjuts ar lingu meta trāpīgāk nekā pirmais. Hoilanda līdzgaitnieki uzskatīdami viņu par mirušu, atstāja kaujas laukā, atkāpjoties zem daudzskaitlīgāko ienaidnieku spēku spiediena.
***
Džo-Džims Gregorijs spēlēja dambreti pats ar sevi. Agrāk viņš mēdza spēlēt ar sevi arī kārtis, bet Džo, labā galva, sāka turēt aizdomās, ka kreisā galva Džims, šmaucas. Viņi sastrīdējās, bet pēc tam salaba, jo jau sen bija sapratuši, ka divām galvām uz vieniem pleciem tomēr ir jāspēj atrast kompromisus.
Dambrete bija daudz labāka. Abas galvas labi pārredzēja dēli, un konfliktiem nebija nekāda pamata.
Spēli pārtrauca skaļš klauvējiens pie durvīm. Džo-Džims izvilka savu metamo nazi un atvēzēja roku metienam.
- Nāc iekšā! - Džims uzkliedza.
Durvis atvērās, un klauvētājs ienāca ar muguru pa priekšu - visi zināja, ka pie Džo-Džima drīkst ienākt tikai tā, citādi ienākušo nekavējoties uzcienāja ar nazi.
Ienākušais bija ļoti maza auguma - ne vairāk kā četras pēdas - bet ļoti drukns. Viņā bija jūtams milzīgs fiziskais spēks. Uz viņa platajiem pleciem gulēja ļengans cilvēka ķermenis. Džo-Džims nolika nazi.
- Noliec viņu uz grīdas, Bobo, - Džims pavēlēja.
- Un aizver aiz sevis durvis, - Džo piebilda.
- Apēdīsim, ja? - no Bobo pusatvērtām lūpām izlija siekalas.
- Varbūt arī apēdīsim, - Džims nedroši sacīja. - Tu viņu notrieci?
Bobo pamāja ar savu mazo galviņu.
- Labi, Bobo, - atzinīgi pateica Džo. - Kur trāpīji.
- Bobo viņam trāpīja šeit, - punduris ar resnu pirkstu parādīja tieši uz gūstekņa krūtīm.
- Precīzi, - Džims atzinīgi pamāja. - Mēs, iespējams, arī ar nazi labāk nebūtu trāpījuši.
- Bobo ir precīzs, - punduris labprāt piekrita. - Parādīt? Un viņš paņēma lingu.
- Liecies mierā, - Džo labsirdīgi sacīja. - Mums parādīt nevajag. Bet būtu labi likt viņam sākt runāt.
- Bobo izdarīs, - piekrita sīkulis un savas dvēseles vienkāršībā mēģināja iegrūst bezsamaņā guļošajam ribās nazi.
Džo-Džims ar kājas spērienu viņu padzina nost un pats sāka rūpēties par ķermeni, izmantojot metodes, kaut arī sāpīgas, bet daudz mazāk radikālas nekā Bobo. Jaunais vīrietis atvēra acis.
- Apēdīsim, ja? - neatlaidās Bobo.
- Nē, - Džo atbildēja.
- Kad tu pēdējo reizi ēdi? - pajautāja Džims.
Bobo paberzēja vēderu un skumji pakratīja galvu, ar visu izskatu parādot, ka tas, diemžēl, bijis sen. Džo-Džims atvēra skapi un izņēma gaļas gabalu, Džims to paostīja, Džo ar riebumu novērsās. Džo-Džims pameta gabalu Bobo, kurš, priecīgā palecienā, noķēra to lidojumā.