Bet tagad lasies prom, - Džims pavēlēja.
Bobo rikšiem metās uz izeju un aizvēra aiz sevis durvis.
Džo-Džims pagriezās pret gūstekni un iespēra tam ar kāju.
- Runā, - teica Džims, - kas tu esi, Hafs tevi rāvis?
Jauneklis nodrebēja, lēnām pārbrauca ar roku pār seju, tad, pēkšņi ieraudzījis Džo-Džimu, ar rāvienu mēģināja uzlēkt kājās, bet neparasti mazais gravitācijas spēks izjauca kustību koordināciju.
Piecēlies kājās, viņš tomēr ķēra pie naža maksts. Pie jostas naža vairs nebija. Bet Džo-Džims izvilka savējo.
- Uzvedies pieklājīgi un tev pāri nedarīs. Tavs vārds? - Džo jautāja.
Jauneklis aplaizīja sažuvušās lūpas un palūkojās apkārt.
- Ko te ar viņu daudz ņemties? - Džims teica. - der tikai gaļai. Labāk pasauksim Bobo.
- To paspēsim vienmēr, - Džo attrauca. - Es gribu ar viņu parunāties. Kā tevi sauc?
Gūsteknis atkal paskatījās uz nazi un nomurmināja:
- Hjū Hoilands.
- Tas mums neko neizsaka, - Džims sacīja. - Ar ko tu nodarbojies? No kāda ciemata esi? Un ko te meklēji mjutu zemē?
Uz šiem jautājumiem Hoilands neatbildēja pat tad, kad viņam ar nazi iedūra ribās.
- Hafs ar viņu, - Džo norūca. - Viņš acīmredzami ir tikai stulbs Zemnieks. Uzspļauj viņam.
- Tad ko, piebeigsim?
- Ne tagad. Pagaidām vienkārši ieslēgsim.
Džo-Džims atvēra neliela skapja durvis, iebāza Hjū tajā un aizslēdzis atgriezās pie spēles.
Hjū nokrita uz grīdas un iegrima drūmās un neauglīgās pārdomās, jo viņam laika tagad bija vairāk nekā pietiekami. Cik ilgi viņš bija ieslodzīts, Hjū vairs nevarēja saprast.
Daudzas reizes viņš aizmiga un pamodās, nomocīts no izsalkuma un slāpēm.
Kad Džo-Džims atkal ieinteresējās par ieslodzīto un atvēra durvis, Hjū gulēja stūrī pussamaņā. Džo-Džims viņu izvilka ārā.
Kratīšana Hjū nedaudz atdzīvināja. Viņš apsēdās un paskatījās apkārt.
- Varbūt tagad runāsi? - Džims jautāja.
Hoilands atvēra muti, bet nespēja izdvest ne skaņas.
- Viņš ir tik dehidrēts, ka mēle pielipusi aukslējām, - Džo sacīja savam dvīnim. Tad viņš pagriezās pret Hjū: - Ja mēs tev iedosim ūdeni, sāksi runāt?
Hoilands stulbi paskatījās uz viņu un sāka māt ar visiem atlikušajiem spēkiem.
Džo-Džims pasniedza viņam krūzi ar ūdeni. Hjū alkatīgi tai pieplaka.
- Pietiks pagaidām, - Džo-Džims beidzot izrāva krūzi no rokām. - Runā!
Hjū sāka un izlika visu līdz sīkākajām detaļām.
Viņš gaidīja, ka viņa izglītība un Zinātnieka rangs atstās uz Džo-Džimu iespaidu. Bet šīs cerības nepiepildījās.
Dvīņi bija dzimuši skeptiķi un debatētāji. Īpaši Džims. Viņi ātri izsūca no Hjū visu, ko vien varēja, un atmeta ar roku. Hoilands jutās apvainots. Vai tad viņš nav Zinātnieks? Vai viņš neprot lasīt un rakstīt?
- Aizveries, tu! - Džims viņam pavēlēja. - Lasīšana ir sīkums. Es pratu lasīt pirms vēl bija dzimis tavs tēvs. Vai tu iedomājies, ka esi mūsu pirmais gūsteknis-zinātnieks? Tad nu gan brīnums - kaut kādi zinātnieki!
- Nezinīšu bars!
Cenšoties iedvest cieņu pret savu intelektuālo "ego", Hjū sāka izklāstīt jauno zinātnieku teorijas, kuras atmeta malā visas reliģiskās interpretācijas un uztverot Kuģi tādu, kāds tas ir.
Viņš gaidīja, ka Džo-Džimam šī pieeja patiks, taču dvīņi viņu tikai vēl vairāk sāka izsmiet.
- Nu gan, tik tiešām, - Džims nomurkšķēja, klepodams no smiekliem, - jūs, jaunie, idioti, esat vēl stulbāki par vecajiem.
- Bet tu pats teici, - aizvainots sacīja Hjū, - ka visas mūsu reliģiskās dogmas ir tīrās blēņas. Tieši no tā veido savu teoriju mani draugi. Viņi vēlas izbeigt visas šīs novecojušās blēņas.
Džo sāka atbildēt, bet Džims viņu pārtrauca.
- Ko tu ar viņu te ņemies, Džo? Viņš taču ir bezcerīgs.
- Nē, viņš nemaz nav bezcerīgs. Man patīk ar viņu strīdēties. Pirmo reizi mēs esam sastapuši cilvēku, kuram vismaz ir daži prāta uzdzirkstījumi. Vienkārši ir interesanti palūkot, vai viņam ir galva uz pleciem vai tikai pods ar ausu turekļiem.
- Labi, strīdies vien ar viņu, - Džims piekrita. - Var jau būt ka viņš sapratīs, kas ir kas. Bet, lūdzu, dari to klusītēm. Es mazliet nosnaudīšos.
Kreisā galva aizvēra acis un sāka pēc brītiņa sāka pat krākt. Džo un Hjū turpināja sarunu pusčukstus.
- Jūs visi esat stulbeņi, gan vecie, gan jaunie, - paziņoja Džo, - bet katrs savā veidā. To, ko jaunie nespēj saprast, to vienkārši ņem un noliedz. Tas nepastāv un visa darīšana. Bet veči - tieši pretēji. Nesaprotamo nenoliedz, tikai to pielāgo savām izdomātajām dogmām un pēc tam apgalvo gan sev, gan jums, ka visu sapratuši pareizi un ka tā visas lietas arī veidotas. Bet neviens no jums nekad nav pamēģinājis vienkārši noticēt lasītajam un visu uztvert tā, kā tas ir uzrakstīts. Kā tad, jūs tak esat pārāk gudri, lai vienkāršotu! Ja jūs kaut ko nesapratāt, tātad jāmeklē pilnīgi pretējā nozīme!
- Ko tu ar to domā? - Hjū aizdomīgi jautāja.
- Ko es domāju? Nu ņemsim šo te bēdīgi slaveno Lidojumu. Kā tu to iedomājies?
- Nekā. Lidojums, manuprāt, vispār neko nenozīmē. Tāda fabula Zemniekiem.
- Nu labi, lai arī būtu fabula. Bet kas ar to pateikts?
- Lidojums ir vieta, kur cilvēks nonāk, kad nomirst, vai pat tas, ko viņš dara pēc nāves. Cilvēks nomirst un dodas Lidojumā uz Centauru.
- Un kas ir Centaurs?
- Centaurs ir ... Bet ņem vērā, ka es tev tikai izskaidroju ortodoksālās doktrīnas. Es pats jau sen tām vairs neticu. Tātad. Centaurs ir vieta, kur cilvēks nonāk pēc nāves Lidojuma beigās, kur vienmēr visi ir laimīgi un kur ir ļoti daudz laba ēdiena.
Džo nosmīkņāja. Džims pārtrauca krākšanu, atvēra vienu aci, tad aizvēra un atkal aizmiga.
- Tā jau arī domāju, - Džo turpināja čukstus. - Nevēlies tu pakustināt smadzenes. Vai tev nekad neienāca prātā, ka Lidojums ir tieši lidojums, un nevis kaut kas cits? Un ka vecās grāmatas jāuztver burtiski: tā kā tajās ir rakstīts. Kuģis kopā ar Ekipāžu vienkārši kaut kur lido, pārvietojas telpā.
Hoilands pārdomāja Džo vārdus.
- Tu tagad par mani smejies. Tas, ko tu saki, ir fiziski neiespējami. Kā gan Kuģis var pārvietoties telpā, kad pats jau arī ir telpa? Mēs varam pārvietoties Kuģa iekšienē, bet, runājot par Lidojumu, mēs, protams, šim vārdam piešķiram tīri garīgu nozīmi.
Džo pat piesauca Džordana vārdu.
- Klausies, - viņš teica, - beidzot iedzen savā stulbajā paurī šādu domu. Iedomājies vietu, kas ir daudzkārt lielāka par mūsu Kuģi. Un ka Kuģis pārvietojas caur to. Hjū godīgi centās iedomāties šādu ainu. Tad viņš pašūpoja galvu.
- Blēņas, - viņš teica. - Kā var būt kaut kas lielāks par Kuģi? Kuģis jau arī ir Viss.
- Hafs tevi rāvis! Bet ja ārpus Kuģa, vai tu beidzot sapratīsi vai nē? Iedomājies vietu ārpus Kuģa. Domās dodies uz leju līdz pašam pēdējam līmenim un tad iedomājies, ka esat tam izgājis cauri.
- Bet tālāk par zemāko līmeni nav kur iet. Tāpēc jau tas ir zemākais.
- Iedomājies, ka esi paņēmis nazi un sāki urbināt caurumu apakšējā līmeņa grīdā. Kas notiks?
- Kas tad notiks? Salauzīšu nazi, tas arī viss. Grīda taču ir ļoti cieta.
- Bet tu iedomājies, ka grīda ir mīksta. Iedomājies, ka iztaisīji caurumu. Ko tu tur ieraudzīsi? Padomā!
Hjū aizvēra acis un mēģināja iedomāties, kā viņš izgriež caurumu apakšējā līmeņa grīdā. Blāvi, ļoti blāvi, viņa prātā parādījās attēls, kas apgāza dvēselē visu, visas saprastās, izlolotās idejas. Viņš iekāpj izveidotajā caurumā un krīt, krīt, krīt šajā bezgalīgajā tukšumā.