- Nē, nē, es tam neticu, - viņš izelsa. - Tas ir šausmīgi!
Džo-Džims piecēlās.
- Labi, es likšu tev noticēt, - viņš drūmi sacīja. - Es to izdarīšu, pat ja man par to man būs jāapgriež tev spranda. - Viņš piegāja pie durvīm un uzkliedza: - Bobo, hei, Bobo!
Džims sarāvās un atvēra acis.
- Kas notiek? Kas noticis?
- Mēs tūlīt aizvedīsim Hjū līdz bezsvaram.
- Priekš kam ta to vajag?
- Iedzīt viņa stulbajā galvā mazliet saprāta.
- Nākamreiz.
- Nē, tagad.
- Hafs ar tevi, labi. Nekraties taču, es jau tāpat pamodos.
Džo-Džima Gregori garīgās spējas bija tikpat unikālas kā viņa fiziskais izskats. Citos apstākļos viņš būtu bijis ārkārtīgi izcila personība, un nebija pārsteidzoši, ka sevi uzskatīja par saimnieku un lika mutantiem sev kalpot.
Ja viņam slāptu pēc varas, viņam neko nemaksātu sapulcināt mutantu karaspēku un pakļaut Kuģa Ekipāžu. Bet Džo-Džims necieta no varaskāres. Viņš bija dzimis intelektuālis, atturīgs malāstāvētājs-novērotājs. Viņa rīcības centieni aprobežojās ar mājīgas un ērtas, pārdomām labvēlīgas vides iekārtošanu.
Ja viņš būtu dzimis kā divi parastie dvīņi, Ekipāžā, viņus noteikti būtu gaidījusi Zinātnieku pakāpe. Tagad Džo-Džimu mocīja intelektuālajiem vingrinājumiem piemērota partnera trūkums un viņš pēc iespējas mierināja sevi, lasot savu kalpu, kuru trīs paaudzes viņš jau bija pārdzīvojis, sazagtās grāmatas.
Lasīto vienmēr spilgti pārdzīvoja un apsprieda viņa dubultās personības abas puses. Rezultātā Džo un Džims izstrādāja ļoti saprātīgu un saskaņotu pasaules fiziskās dabas un tās vēsturiskās attīstības koncepciju. Daiļliteratūras jēdziens, iespējams, bija vienīgais, ko viņi uztvert nevarēja, romānus, kurus savulaik nodrošināja Džordana fonda bibliotēka, viņi uztvēra kā tikpat ticamu informāciju kā izziņu grāmatas un zinātnisko literatūru. Pamatojoties uz to, viņi nopietni atšķīrās uzskatos. Džims uzskatīja Alanu Kvortermeinu par dižāko personību cilvēces vēsturē. Džo bija tajos pašos uzskatos par Džonu Henriju.
Abi dedzīgi mīlēja dzeju un pēc atmiņas deklamēja veselām lappusēm. Gandrīz vienā līmenī ar Kiplingu abi godināja Railingu, šo "kosmisko ceļu aklo dziedātāju".
Ienāca Bobo. Džo-Džims norādīja uz Hjū.
- Viņš tūlīt izies no šejienes, - Džo teica. Bobo priecīgi uzsita vēderu.
- Ir nu gan rīma, - Džo ietrieca dūri viņam sānos. - Nē, tu viņu neaiztiksi. Tu un viņš - asinsbrāļi. Saprati?
- Nevar ēst?
- Nevar. Tu kausies par viņu, viņš par tevi.
- Labi. - Punduris paraustīja plecus, samierinoties ar neizbēgamo. - Asinsbrāļi. Bobo zina.
- Tad ejam. Tur kur viss lido. Tu iesi pirmais.
Viņi viens aiz otra līda augšup. Punduris gāja pirmais un uzmanīgi izpētīja ceļu. Hoilands sekoja aiz viņa.
Džo-Džims noslēdza gājienu. Džo skatījās uz priekšu, Džims pār plecu, atpakaļ.
Ar katru noieto klāju, samazinājās svars. Un lūk, viņi sasniedza līmeni, virs kura ceļa tālāk nebija - griesti bija noslēgti, bez lūkas. Gravitācijas spēks šeit gandrīz nebija jūtams.
No šīs ekspedīcijas Hjū lielu prieku neizjuta - no apstākļu maiņas viņam sāka palikt slikti. Toties Bobo manāmi patika peldēt bezsvara stāvoklī. Viņš pārvietojās gaisā kā liela neveikla zivs, satverot sienās iestrādātās margas.
Tāpat, noteiktā secībā pārķerot margas, uz priekšu kā zirneklis tīklā virzījās Džo-Džims. Hjū mēģināja viņu atdarināt. Pamazām viņš pierada atgrūsties, nolidot ievērojamu attālumu, atgrūsties atkal.
Viņi apstājās, kad tālāko ceļu viņiem nobloķēja siena. Džo-Džims aizpeldēja gar sienu pa labi, aptaustot to ar roku. Beidzot viņš atrada to, ko meklēja - durvis, kas bija cilvēka augumā, tik cieši noslēgtas un nomaskētas, ka tās varēja atrast tikai pēc sarežģītā ģeometriskā raksta uz virsmas. Džo-Džims paskatījās uz durvīm un pakasīja labo galvu. Tad labā un kreisā galva klusi par kaut ko sāka sačukstēties. Džo-Džims neizlēmīgi pacēla roku.
- Nē, nē, - sacīja Džims. Džo-Džims atkal paskatījās uz durvīm.
- Kā tā? - Džo jautāja.
Viņi atkal sāka sačukstēties. Beidzot Džo piekrītoši pamāja, un Džo-Džims atkal pacēla roku. Viņš ar pirkstiem izsekoja durvju zīmējuma kontūrai, tai tomēr nepieskaroties. Tad atbalstīja plaukstu pret sienu, atgrūdās no durvīm un sastinga gaidās. Sekundi vēlāk caur spraugu ieplūstoša tikko dzirdams gaisa svilpiens.
Durvis nodrebēja pavērās vaļā apmēram sešas collas un apstājās.
Džo-Džims bija acīmredzami apjucis. Viņš uzmanīgi iebāza pirkstus spraugā un pavilka durvis aiz malas. Durvis nekustējās.
- Bobo, atver tās! - uzkliedza Džo.
Saraucis pieri, Bobo nopētīja spraugu. Tad atspērās ar kājām pret sienu, ar rokām satvēra durvis, sasparojās un vilka. Pār viņa seju ritēja sviedri, mugura saspringa, vēnas uz kakla piepampa. Hjū dzirdēja pundura locītavu sprakšķēšanu. Likās, ka viņš grasās pārsprāgt no sasprindzinājuma, jo viņam nepietika prāta atteikties no šīs neiespējamās misijas.
Bet durvis pēkšņi nočīkstēja un atbrīvojās no cieši sažņaugtajiem Bobo pirkstiem. Pundura kājas, kas balstījās pret sienu, aizmeta viņu sānis kā ar atsperi, un viņš izpleta rokas, mēģinot lidojumā satvert margu. Pēc sekundes Bobo atgriezās, berzējot sastiepto kājas muskuli. Pirmais pa durvīm ienāca Džo-Džims. Viņam sekoja Hjū.
- Kur mēs tagad esam? - Hjū pieprasīja paskaidrojumu. Viņa ziņkāre uzliesmoja tik ļoti, ka pat lika aizmirst par šim gadījumam piemērotām manierēm.
- Galvenajā Vadības telpā, - atbildēja Džo.
Galvenā Vadības telpa! Vissvētākā un aizliegtākā telpa uz Kuģa, kuras atrašanās vieta sen bija aizmirsta un kļuvusi par noslēpumu!
Vecajiem zinātniekiem tā bija vai nu aklas ticības dogma, vai arī mistisku interpretāciju priekšmets, bet jaunie zinātnieki vispār pārstāja ticēt tās pastāvēšanai.
Lai arī Hjū sevi uzskatīja par apgaismotu cilvēku, šie vārdi vien viņā izraisīja bijīgas trīsas. Galvenā vadības telpa! Runā taču, ka šeit mājo pats Džordana gars!
- Ko stāvi kā stabs? Ejam! - atskatījās Džo galva.
- Bet Džordana gars...
- Še tev nu! - Džo aizkaitināti iesaucās. - Tu taču stāstīji, ka jūs, jaunie, vairs neticat Džordanam.
- Protams, bet re kur...
- Beidz muļķoties. Ej uz priekšu, vai arī es pateikšu Bobo, lai viņš tevi velk.
Hjū negribīgi sekoja Džo-Džimam. Viņi izgāja caur pietiekami platu koridoru, lai te varētu izmainīties divi cilvēki, un nonāca arkā, kas veda tieši uz Galveno Vadības telpu.
Ziņkāre pārvarēja bailes, un Hjū palūkojās pāri Džo-Džima plecam. Viņa acīm pavērās plaša, divsimt pēdu gara, labi apgaismota sfēriskas formas telpa; milzīgas bumbas iekšējā telpa. Šīs bumbas virsma mirdzēja ar blāvu, matētu sudrabu. Sfēras ģeometriskajā centrā Hjū ieraudzīja instrumentu kopumu piecpadsmit pēdu garumā. Viņa nepieredzējušajai acij redzētais neko neizteica, viņš to nevarētu pat aprakstīt. Instrumenti vienkārši karājās gaisā, nekustīgi un bez jebkāda atbalsta.
No arkas, kurā viņi stāvēja, augšup bija tikai viens ceļš - no metāla režģa izgatavots tunelis.
Džo-Džims pavēlēja Bobo palikt uz vietas, bet pats iekāpa tunelī. Viņš kāpa augšup pa restēm kā pa kāpnēm. Hjū sekoja viņam šajā neizprotamajā veidojumā. Pamazām no Vadības paneļa iekārtu masas kļuva redzamas atsevišķas detaļas, taču tās Hjū joprojām neko neizteica. Viņš novērsās un sāka aplūkot viņus apņemošās bumbas virsmu.
Tā bija kļūda. Matēta balta virsma nedeva perspektīvas izjūtu. Varbūt tā atradās tikai simts pēdu attālumā no viņa, bet varbūt visas simts jūdzes. Hjū nekad nebija redzējis augstumu, kas būtu lielāks par attālumu starp diviem klājiem, kā arī atklātu telpu, kas būtu lielāka par sava ciemata koplietošanas zonu.