Viņu sagrāba šausmas, vēl jo lielākas no tā, ka viņš nevarēja izprast šīs sajūtas cēloņus. Viņā pamodās sen aizmirsto mežonīgo senču gars, un pirmatnējās bailes savilka krampjos vēderu. Hjū pieķērās Džo-Džimam.
Džo-Džims spēcīgi iesita viņam pa seju.
- Tu ko te grābsties?! - Džims uzkliedza.
- Es nesaprotu, kas ar mani notiek, - Hjū beidzot izspieda. - Nezinu, bet man šeit kļūst ļoti slikti. Ejam no šejienes prom.
Džims paskatījās uz Džo un ar pretīgumu sacīja:
- Varam arī aiziet. Tērējam te laiku ar šito rāpuli, viņš tāpat neko nesapratīs.
- Visu viņš lieliski sapratīs, - Džo atbildēja. - Sēdies krēslā, Hjū, lūk šajā te.
Kamēr brāļi strīdējās, Hjū rūpīgi aplūkoja tuneli, pa kuru viņi bija uzkāpuši līdz vadības panelim, izsekojot ar skatienu visu noieto ceļu līdz arkas ejai. Sfēra pēkšņi koncentrējās viņa acīs, un bailes izzuda. Joprojām drebēdams, viņš paklausīja Džo pavēlei.
Vadības pults sēdekļi bija iemontēti tā, lai visi instrumenti un paneļi būtu astronautu sasniedzamības zonā, taču Hjū, protams, par to neko nezināja. Viņš atspiedās krēslā, priecājoties, ka beidzot iekārtojies stingri un droši.
Uz paneļa Džo-Džima krēsla priekšā notika kaut kas noslēpumains. Pēkšņi iedegās sarkani burti: "Otrais navigators pieņēmis dežūru." Kas tas ir "otrais navigators"?
Pēkšņi Hjū ieraudzīja tos pašus vārdus uz paneļa sava krēsla priekšā un aptvēra, ka tas ir cilvēks, kam tieši šeit vajadzētu sēdēt. Bet ko nozīmē "otrais navigators"? Burti uz paneļa Džo-Džima priekšā nodzisa. Tikai kreisajā stūrī dega liels sarkans punkts.
- Sagatavojies, - Džo teica. - Tūlīt nodzisīs gaisma.
- Nē, nevajag, neizslēdz,- Hjū protestēja.
- Bet es pat negrasos. Tu pats to izslēgsi. Paskaties pa kreisi. Vai redzi mazās baltās uguntiņas?
Hjū pagriezās un kreisajā roku balstā ieraudzīja astoņas mazas lampiņas, kas bija izvietotas divās grupās pa četrām, viena virs otras.
- Katra kontrolē viena kvadranta apgaismojumu, - Džo paskaidroja. - Pārklāj tās ar roku, un nodziest gaismas.
Hjū negribīgi, bet nespēdams apspiest pieaugošo ziņkāri, paklausīja. Matētās sienas satumsa, un tad to spīdums izgaisa pilnībā. Pīķa tumsā mirguļoja tikai paneļa uguntiņas. Hjū drebināja nervozs drudzis. Viņš noņēma roku, astoņas mazās lampiņas tagad mirdzēja zilā krāsā.
- Tagad tūlīt parādīšu tev zvaigznes, - teica Džo. Tumsā Džo-Džima roka uzgūla uz vēl viena astoņu uguntiņu raksta.
Pasaules telpa...
No stellārija sienām uz Hjū nolūkojās miljoni zvaigžņu atspulgu, kurus ar skrupulozu precizitāti atveidoja teleskopu spoguļi; zvaigznes izstaroja vienmērīgu, mierīgu gaismu.
Dimanti, kas ar nevērīgu dāsnumu izkaisīti pa mākslīgajām debesīm - viņam priekšā, virs viņa, no visām pusēm apkārt, gulēja neskaitāmi zvaigžnu putekļi. Viens pats zvaigžņotā Visuma vidū!
- O-o-o? - Hjū neviļus izdvesa un ieķērās krēsla balstā, gandrīz aplaužot nagus, bet pat nepamanīja sāpes. Baiļu vairs nebija. Viņu pārņēma tikai viena sajūta. Raupjā kuģa ikdiena nebija viņā nogalinājusi tieksmi pēc skaistuma, un tagad viņš pirmo reizi mūžā piedzīvoja neciešami saldās, tikšanās ar šo skaistumu, mokas. Viņu apņēma skaistums un sagādāja sāpes.
Tikai tad, kad beidzot atjēdzās, Hjū pamanīja sardonisko smīnu un izdzirdēja Džo izsmiekla pilno krekšķināšanu.
- Pietiek, vai vajag vairāk? - Džo jautāja. Negaidot atbildi, Džo-Džims ar iekārtas dublikātu, kas atradās viņa krēsla kreisajā roku balstā, ieslēdza gaismu.
Hjū nopūtās. Sāpēja krūtis un mežonīgi dauzījās sirds.
Viņš pēkšņi saprata, ka visu šo laiku bija aizturējis elpu.
- Nu, gudriniek, - Džims sacīja, - pārliecinājies?
Hjū atkal nopūtās, nezinot, kāpēc. Kad iedegās gaisma, viņam atkal kļuva labi un ērti, taču neatstāja neatgriezeniska zaudējuma sajūta. Ar sirdi viņš sajuta, ka vienreiz redzējis zvaigznes, viņš nekad vairs nebūs laimīgs kā iepriekš. Trulas sāpes krūtīs, neskaidras, neapzinātas ilgas pēc zudušā viņu neatstās nekad, kaut arī savā neziņā Hjū to vēl nespēja saprast.
- Kas tas bija? - Viņš klusi jautāja.
- Tas pats, - Džo atbildēja. - Pasaules telpa, Visums. Tieši tas, par ko es tev stāstīju.
Hjū izmisīgi mēģināja saprast, ko Džo ar to domā.
- Skaistās mazās uguntiņas ārpus Kuģa - ir tā pasaules telpa?
- Pilnīgi pareizi, tikai tās nav mazas. Tās vienkārši ir ļoti tālu no mums, desmitiem tūkstošu jūdžu bet varbūt vēl vairāk.
- Ko?!
- To ko tu dzirdēji, - Džo pasmīnēja. - Kosmoss ir milzīgs. Dažas no šīm zvaigznēm ir Kuģa lieluma, lai gan es domāju, ka daudz lielākas.
- Lielākas par Kuģi? - Hjū noelsās.
- Bezjēdzīgi tas viss, - Džims nepacietīgi sacīja. - Tikai veltīgi iztērējām laiku viņam, šitam ēzelim.
- Vieglāk, brāl, vieglāk, - Džo teica. - Nevajag piespiest bērnu sākt skriet, pirms viņš iemācījies rāpot. Arī mēs uzreiz visu nesapratām. Cik atceros, tu pats vēl ilgi negribēji ticēt savām acīm.
- Meli, - Džims dusmīgi atcirta. - Tevi pašu vajadzēja ilgi pārliecināt.
- Labi, tas ir pagātnē, - Džo piekrita. - Tomēr arī mums abiem bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas un kā.
Hoilands dvīņos klausījās pa ausu galam. Viņu savstarpējie strīdi jau bija kluvuši par ikdienu. Hjū tagad pārdomāja tikai par to, kas noticis ar viņu pašu.
- Džo, - viņš jautāja, - kas notika ar Kuģi, kad mēs ieraudzījām zvaigznes? Vai tas ir kļuvis caurspīdīgs?
- Ne īsti tā, - Džo atbildēja. - Tu redzēji nevis pašas zvaigznes, bet gan to attēlus. Ir speciālas iekārtas ar spoguļiem. Un es iedošu tev vēlāk par tām izlasīt grāmatu.
- Bet var paskatīties arī uz īstām zvaigznēm, - iejaucās sarunā Džims, jau atdzisis no mirkli atpakaļ uzsāktā strīda. - Šeit ir viena vieta ...
- Ak tā, pareizi, - Džo apstiprināja. - Es pavisam aizmirsu par Kapteiņa kajīti. Tajā ir stikla logi, un no turienes viss pārredzams skaidri un saprotami.
- Kapteiņa?
- Protams, ne jau pašreizējā Kapteiņa. Tas šeit savu kāju nav spēris. Vienkārši tur uz durvīm ir uzraksts: "Kapteiņa kajīte".
- Vai mēs aiziesim uz turieni?
Džo gribēja piekrist, bet Džims sāka protestēt:
- Nākamreiz. Tagad laiks atgriezties. Man ēst gribas.
Viņi nolaidās pa tuneli lejā, arkā, pamodināja Bobo un devās garajā ceļojumā lejup.
***
Ne pārāk drīz Hjū izdevās pierunāt Džo-Džimu jaunā ekspedīcijā, taču viņš nebija sarūgtināts - laiks netika tērēts velti.
Džo - Džims viņu ielaida savā bibliotēkā. Hjū nekad dzīvē nebija redzējis tik daudz grāmatu. Un dažas no tām, kuras viņš iepriekš jau bija lasījis, tagad tika piepildītas ar dzīvu jēgu un tika uztvertas pilnīgi citādi.
Hjū nevarēja atrauties no bibliotēkas. Viņš ar nepacietību iepazina jaunās domas, sagremoja tās, mēģināja izprast. Hjū aizmirsa par ēdienu, no viņa bēga miegs, tikai galva, kas no sāpēm vai plīsa un sāpes tukšajā kuņģī, atgādināja par ķermeņa vajadzībām. Apmierinājis izsalkumu viņš atkal ķērās pie grāmatām un lasīja, līdz acu priekšā sāka aizmigloties burti.
Kalpot Džo-Džimam nebija nemaz tik grūti. Lai arī Hjū bija pavēlēts visu laiku atrasties kopā ar saimnieku, tas atļāva viņam lasīt cik tik gribas, ja vien gūsteknis vienmēr bija pie rokas. Hjū tika uzdots par galveno pienākumu spēlēt dambreti ar vienu no galvām, kad otrai galvai spēle bija apnikusi. Bet pat šo laiku nevarēja uzskatīt par pilnībā zaudētu, jo, spēlējot, Hjū gandrīz vienmēr sarunu pievērsa diskusijai par kuģa vēsturi, tā struktūru un iekārtām.