DUGLASS KOPLENDS
X paaudze
.
PIRMĀ DAĻA SAULE IR TAVS IENAIDNIEKS
Septiņdesmito gadu beigas, kad man bija piecpadsmit gadu, es iztērēju visu naudu līdz pēdējam penijam, kas man bankā bija, lai reaktīvajā lidmašīnā Boeing 747 pārlidotu pāri kontinentam uz Brendonu Manitobas štatā, tālu Kanādas prērijās, un piedzīvotu pilnu saules aptumsumu. Savos jaunajos gados, tievs kā zīmulis un praktiski albīns, es droši vien izskatījos dīvaini, kad klusi ievācos TraveLodge motelī, lai pavadītu nakti vienatnē, laimīgi skatoties sniegaino kabeļtelevīzijas programmu un dzerot ūdeni no lielām stikla glāzēm, kas mazgātas un no jauna ievietotas papīra ieliktņos tik daudzas reizes, ka izskatījās kā noberztas ar smilšpapīru.
Taču nakts drīz beidzās, un, pienākot aptumsuma rītam, es izvairījos no organizētajiem autobusiem un devos uz pilsētas nomali ar sabiedrisko transportu. Nonācis tur, es aizgāju tālu uz priekšu pa dubļainu sānceļu un iegāju kāda fermera laukā — tur auga kāds graudaugs krūšu augstumā un labības zaļumā, kas čabēja, tā lapām atstājot uz manas ādas nelielas, svilinošas brūcītes kā papīra griezumus, kad gāju tam cauri. Un, kad pienāca noteiktā tumsas stunda, minūte un sekunde, es šajā laukā atgūlos uz muguras starp garajiem, zaļoksnējiem labības stiebriem, klusajā kukaiņu sīkoņa un aizturēju elpu, tur izjuzdams noskaņu, no kuras man kopš tā laika nekad nav izdevies īsti atbrīvoties, — tumsas, neizbēgamības un valdzinājuma noskaņu, kas noteikti ir saglabājusies vairumam jaunu cilvēku kopš laika sākotnes, atliecot galvu, skatoties debesīs un vērojot, kā tās satumst.
Pusotru desmitgadi vēlāk manas izjūtas ir tikpat divējādas, un es sēžu uz savas īrētās vasarnīcas priekšējās verandas Palmspringsā, Kalifornijas štatā, apkopdams abus savus suņus, saozdams lauvmutīšu naksnīgo kanēļa dvesmu un iedarbīgu peldbaseina hlora dvaku, kura atplūst no pagalma, un gaidīdams rītausmu.
Es lūkojos uz austrumiem pāri Sanandreasas ieplakai, kas stiepjas ielejas vidū kā pārvārītas gaļas gabals. Pavisam drīz saule eksplodēs pār šo ieplaku un iegāzīsies manā dienā kā Vegasas šovmeiteņu rinda, kas uzdrāžas uz skatuves. Mani suņi arī skatās. Viņi zina, ka gaidāms nozīmīgs notikums. Šie suņi, vai zināt, ir tik gudri, bet dažkārt tie mani uztrauc. Teiksim, es slauku no viņu purniem šo bāli dzeltenīgo, biez-pienveidīgo pļuru, diezgan līdzīgu sieram uz mikroviļņu krāsnī uzsildītas picas, un jūtos šausmīgi, jo man ir aizdomas, ka suņi (lai arī viņu apburošās, melnās jaukteņu acis grib mani pārliecināt par pretējo) atkal ir vandījušies pa atkritumu tvertnēm
LIDOJIET LIDMAŠĪNĀS KAMĒR VEL VARAT
aiz kosmētiskās ķirurģijas centra, un es varu apzvērēt, ka viņu purni ir izrotāti ar japijiem atsūktiem taukiem. Tas, kā viņiem izdodas pārkost pret koijotiem drošos sarkanos plastmasas maisus, kuros atbilstoši Kalifornijas štata noteikumiem tiek iesaiņoti gaļas atkritumi, stāv pāri manai saprašanai. Ārsti laikam ir nejauki vai slinki. Vai gan tādi, gan tādi.
Šī pasaule.
Kad es jums saku.
Savā mazajā vasarnīcā es dzirdu aizcērtamies trauku skapja durtiņas. Mans draugs Dags droši vien sadabū manai draudzenei Klērai kādu cieti saturošu uzkodu vai cukurotu gardumu. Vai, vēl ticamāk, cik nu viņus pazīstu, mazu mēriņu džina ar toniku. Viņiem ir savi ieradumi.
Dags nāk no Toronto Kanādā (dubultpilsonība). Klēra nāk no Losandželosas Kalifornijas štatā. Es, ja nu par to ir runa, nāku no Portlendas Oregonas štatā, taču mūsdienās nav būtiski, no kurienes kurš nāk (jo, kā saka mans jaunākais brālis Tailers, "veikali visos tirdzniecības centros ir vienādi"). Mēs trīs pārstāvam tūristu klasi — milzīgu, globālu grupu, kurai, kā jau sacīju, pievienojos piecpadsmit gadu vecumā, aizlidodams uz Manitobu.
Lai nu kā, šis vakars nebija patīkams nedz Dagam, nedz Klērai, tā ka viņiem bija jānāk un jāielaužas manā teritorijā, lai sūktu kokteiļus un atietu. Viņiem tas bija vajadzīgs. Iemesli bija katram savi.
Tūristu klase— cilvēku grupa, kura nodarbojas ar hronisku ceļošanu uz ilglaicīga darba stabilitātes vai pastāvīgas dzīvesvietas rēķina. tai ir tendence uz neveiksmei nolemtu un ārkārtīgi
DĀRGU TELEFONA SARUNU ATTIECĪBĀM AR CILVĒKIEM, KURUS SAUC SēRŽS
vai Iljana. Ballītēs mēdz runāt par aviokompāniju atlaižu programmām PASTĀVĪGAJIEM KLIENTIEM.
Piemēram, Dags tūlīt pēc diviem nakti beidza darbu Larry's bārā, kur viņš, tāpat kā es, strādā par bārmeni. Kad kopā gājām mājās, viņš pameta mani sarunas vidū un aiznesās uz ielas otru pusi, kur ar akmeni saskrāpēja kādas Cutlass Supreme motora pārsegu un priekšējo stiklu. Šī nav pirmā reize, kad viņš veic šādu impulsīvu vandalisma aktu. Mašīna bija sviesta krāsā, un uz tās bufera bija uzlīme ar uzrakstu MĒS TĒRĒJAM SAVU BĒRNU MANTOJUMU — teksts, kas laikam aizkaitināja Dagu, kurš bija nogarlaikojies un untumains pēc astoņām stundām savā McDarbā ("maza alga, maz prestiža, maz labuma, maz nākotnes izredžu").
Man gribētos, kaut es spētu saprast šo Daga destruktīvo tieksmi; citādi viņš ir tik uzmanīgs puisis — pat tik ļoti, ka reiz nemazgājās veselu nedēļu, kad zirneklis viņa vannā bija noaudis tīklu.
"Es nezinu, Endij," viņš sacīja, aizcirzdams manas tīklotās durvis, sunīšiem tekot pa pēdām; ar savu balto kreklu, greizo kaklasaiti, piesvīdušajām padusēm, divas diennaktis vecajiem rugājiem, pelēkajām platbiksēm ("nevis bikses, bet platbikses") viņš atgādināja mormoņu brošūru dalītāju dueta atbirušo locekli un gandrīz momentā kā alnis riesta laikā iebāza galvu mana Frigidaire ledusskapja dārzeņu nodalījumā, kur zem novītušām salātu lapām atrada lētas šņabja pudeles rasaino virsmu, "vai es vairāk gribu sodīt kādu vecu kraķi par to, ka viņš izšķērdē manu pasauli, vai mani vienkārši uztrauc tas, ka pasaule kļuvusi pārāk plaša — daudz par plašu, lai mēs spētu stāstīt par to stāstus, un nu viss, kas
MCDARBS— zemu apmaksĀts, zema prestiŽa, maz labuma NESOŠS DARBS BEZ NĀKOTNES IZREDZĒM APKALPOJOŠĀ SFĒRĀ CILVĒKIEM, KAS SEVI NOVĒRTĒ PAR ZEMU. ĻAUDIS, KURIEM TĀDA NEKAD NAV BIJIS, TO BIEŽI UZSKATA PAR APMIERINOŠU KARJERU.
mums atlicis, ir šīs atlūzas, druskas un atgriezumi uz buferiem." Viņš skaļi iemalko no pudeles. "Jebkurā gadījumā es jūtos apvainots."
Pulkstenis laikam bija trīs naktī. Dags bija vandaļa eiforijā, un mēs abi sēdējām uz dīvāniem dzīvojamā istabā, skatīdamies uz liesmām kamīnā, kad pēc īsa brīža (bez klauvēšanas) iedrāzās Klēra — viņas īsi apgrieztie ūdeļādas melnuma mati bija sajukuši, un par spīti mazajam augumam viņa izskatījās uzmācīga — efekts, kuru neitralizēja vietējā I.Magnin veikalā aiz Chanel letes strādājot uzkrātais šiks.
"Elles vecis," viņa paziņoja, liekot mums ar Dagu apmainīties zīmīgiem skatieniem. Paķērusi no virtuves glāzi noslēpumaina dzēriena, viņa nozvēlās uz mazā dīvāniņa, neuztraukdamās par draudošo modes katastrofu, ko uz viņas melnās vilnas kleitas izraisīs daudzās suņu spalvas.
"Klau, Klēra, ja tavs randiņš bija pārāk smags, lai par to runātu, varbūt tu varētu mums to attēlot, nospēlējot nelielu izrādi ar lellītēm."
"Ļoti, smieklīgi, Dag. Ļoti. Jēziņ! Kārtējais biržas dar-bonītis un kārtējās nouvelle vakariņas ar putnu barību un Evian ūdeni. Un arī viņš, protams, bija izdzīvotājs. Visu vakaru runāja par pārvākšanos uz Montānu un ķimikālijām, ko bērs savā benzīnbākā, lai tā nesadalītos. Es nevaru tā turpināt. Man drīz būs trīsdesmit. Es jūtos kā krāsainas karikatūras varone."