Par manu atbildi vēsture klusē.
Viņa nodeva dzērienus savai ģimenei, kura korī pateicās: "Paldies, Vecmeita!", un tad atgriezās. Tāpat kā tagad, viņas mati bija apgriezti īsā ezītī, un viņa gribēja zināt, ko gan es darot Palmspringsa. Viņa sacīja, ka ikviens, kam vēl nav trīsdesmit gadu un kas dzīvo kūrortos, kaut kādi ir iesaistīts netīrās lietās: "Savedēji, tirgoņi, prostitūtas, rehabilitējamie, bēdzēji, naudas rausēji un kas tik viss vēl ne." Es viņai aplinkus pasacīju, ka mēģinu tikai izdzēst visas vēstures pēdas no savas pagātnes, un viņa ņēma to par pilnu. Tad viņa pastāstīja par savu darbu Losandželosā, sūkdama savu dzērienu, izklaidīgi meklēdama uz savas ādas izlauzušās pūtītes atspulgā spoguļotajos plauktos man aiz muguras.
"Esmu apģērbu uzpircēja — dienas apģērbu," viņa ieskicēja," taču tad atzina, ka mode esot tikai pagaidu karjera. "Nedomāju, ka tas padara mani par labāku cilvēku, un apģērbu tirgošanas bizness ir pilns tādu nelietību. Man gribētos aizbraukt uz kādu klinšainu vietu, līdzīgu Maltai, un vienkārši iztukšot smadzenes, lasīt grāmatas un būt kopā ar cilvēkiem, kuri vēlētos darīt to pašu."
Šajā brīdī es iesēju sēklu, kas drīz izauga par tik negaidītu un brīnišķīgu manas dzīves augli. Es sacīju: "Kāpēc gan jums nepārvākties uz šejieni. Aizbēdziet no visa." Starp mums bija izveidojies biedriskums, kas lika man bezrūpīgi turpināt: "Aizslaukiet visu. Pārdomājiet dzīvi. Pārtrauciet šķiest spēkus nevietā. Padomājiet tikai, cik tas būtu terapeitiski; un tieši blakus vietai, kur dzīvoju es, atrodas tukša vasarnīca. Jūs varētu ievākties jau rīt, un es zinu daudzas anekdotes."
"Varbūt arī," viņa atbildēja, "varbūt arī." Viņa uzsmaidīja un apgriezās, lai paskatītos uz savu ģimeni, kura joprojām pļāpāja, glīti uzposusies, strīdēdamas par Džona Dilindžera locekļa zināmo garumu, apspriezdama Klēras pusmāsas Džoannas tālruņa numura dēmoniskos aspektus — tajā bija trīs sešinieki pēc kārtas — un joprojām pārrunādama mirušā francūža Nostradama pareģojumus.
"Paskatieties uz viņiem, lūdzu. Iedomājieties, man jāiet uz Disnejlendu kopā ar visām savām māsām un brāļiem divdesmit septiņu gadu vecumā. Nespēju noticēt, ka ļauju sevi visā tajā ievilkt. Ja šo vietu nesagraus vējš, tā implodēs no laikmetīguma trūkuma. Vai jums ir brāļi un māsas?"
Pastāstīju, ka man ir trīs brāļi un trīs māsas.
"Tad jūs zināt, ko tas nozīmē, kad visi sāk graizīt nākotni mazos, nejaukos gabaliņos. Jeziņ, kad viņi sāk tā runāt — nu, visas tās seksa tenkas un muļķības par pasaules galu — es domāju, vai tikai viņi patiesībā vienkārši neatzīst cits citam kaut ko citu."
"Un tas būtu?"
"Tas būtu — cik viņi visi ir pārbijušies. Proti, kad ļaudis sāk nopietni runāt par garāžas piekraušanu ar Beef-a-Roni liellopu gaļas kastēm un viņiem acīs sariesās asaras, dzirdot par dienām pirms pastardienas, tad tā ir tik satriecoša atzīšanās, kādu vien jums jebkad izdosies no viņiem izvilināt, par to, cik viņi ir sarūgtināti, ka dzīve nav izdevusies tāda, kā viņi cerējuši."
Es jutos kā debesīs! Un kā gan lai es tā nejustos, ja biju atradis kādu, kuram patīk tā runāt? Tā nu mēs turpinājām šādā garā runāt kādu stundu, un mūs pārtrauca tikai rums, ko palaikam kādam bija jāielej un Alans, kurš atnāca, lai paņemtu šķīvi ar kūpinātām mandelēm un ieplātu Klērai pa muguru: "Klau, mister, vai Vecmeita sit jums kanti?"
"Alans un mana ģimene uzskata mani par jukušu, jo vēl neesmu precējusies," viņa man pateica un tad pagriezās, lai uzlietu savu rozā kokteili viņam uz krekla. "Un beidz saukāt mani šajā riebīgajā vārdā."
Alanam gan neatradās laiks prettriecienam. Pie mistera Bakstera galdiņa sākās kņada, vienam no sēdošajiem ķermeņiem nozveļoties zemē un pusmūža vīru bariņam ar iedegumu, vēderiņiem un daudziem dārgakmeņiem pārkrustoties un sapulcējoties ar nozvēlušos ķermeni — misteru Baksteru pie krūtīm piespiestu roku un plati ieplestām acīm, kā Koko, krāsotajam samta klaunam.
"Atkal jau!" unisonā iesaucās Alans un Klēra.
"Šoreiz aizej tu, Alan. Nu ir tava kārta."
Alans, no kura pilēja sula, negribīgi devās uz kņadas pusi, kur vairāki cilvēki apgalvoja, ka jau izsaukuši para-mediķus.
"Piedodiet, Klēra," es sacīju, "bet izskatās, ka jūsu tēvam ir sirdslēkme vai kas tamlīdzīgs. Vai jūs neesat nedaudz par, hm, nezinu… aukstasinīgu attiecībā uz to?"
"Ak, Endij. Neuztraucieties. Viņš to dara trīs reizes gadā — ja vien viņam ir pietiekami daudz skatītāju."
Tur, pie baseina, gāja diezgan karsti, taču Baksterus šajā haosā varēja pazīt pēc viņu uztraukuma trūkuma; viņi laiski norādīja uz burzmu, kad ieradās abi paramediķi ar saviem ratiņiem (parasts skats šeit, Palmspringsā). Nonākuši tur, viņi iekrāva misteru Baksteru ratiņos, pateica iesācējai misis Skotai-Baksterei, lai tā izbeidz mēģinājumus iebāzt viņam plaukstā kvarca kristālus (arī viņa bija New Age kustības piekritēja), un stūma viņu projām, tajā pašā brīdī izdzirdot skaļu šķindoņu, kas lika visam pūlim pie baseina sastingt. Palūkojušies uz ratiņiem, viņi ieraudzīja, ka no mistera Bakstera kabatas ir izvēlušies vairāki galda piederumu turekļi. Viņa pelnu pelēkā seja izskatījās mironīga, un klusums bija vienlaikus galēji sasprindzināts un sāpīgs.
"Ak, tēt," sacīja Alans, "ka tu varēji mūs tā apkaunot?" viņš turpināja, paceldams kādu no piederumiem un vērtējoši uz to noskatīdamies. "Tas acīmredzami ir tikai galda piederums. Vai tad mēs neesam tevi pienācīgi iedīdījuši?"
Ciešā sasprindzinājuma stīga pārtrūka. Atskanēja smiekli, un misteru Baksteru aizstūma, lai ārstētu to, kas beigu beigās izrādījās patiešām bīstama sirdslēkme. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka Klēra pa to laiku sēž uz viena no okera krāsas minerālvielu baseiniem, iekārusi kājas necaurredzamajā medus krāsas ūdenī un vērdamās saulē, kas tagad bija gandrīz norietējusi aiz apvāršņa. Savā smalkajā balsī viņa runājās ar sauli un stāstīja tai, ka viņai ļoti žēl, ja esam to kā apvainojuši vai sāpinājuši. Tobrīd es sapratu, ka esam draugi uz mūžu.
PIRKŠANA NAV RADĪŠANA
Suņi, no karstuma jau paguruši, guļ sāba ēna, un, pakaļkājām raustoties, ķersta sapņu trusīšus. Mēs ar Dagu, būdami ogļhidrātu komā, daudz neatpaliekam, un mums ir īstais klausīšanās noskaņojums, kad Klēra uzsāk savu dienas stāstu.
"Tas ir Tekslahomas stāsts," viņa saka mums par lielu prieku, jo Tekslahoma ir mītiska pasaule, kuru esam izdomājuši, lai tajā inscenētu savus stāstus. Tā ir skumja Visuriene, kuras iedzīvotājus vienmēr atlaiž no darba 7-Eleven veikalos un kur jaunieši lieto narkotikas un vingrinās jaunākajās dejās pie vietējā ezera, kur viņi arī fantazē par to, kā būs pieauguši un krāpsies ar čekiem, lai iegūtu milzu bagātību, pa to laiku pētīdami cits cita ādu, lai noskaidrotu, vai ezera ūdens nav atstājis uz tās ķīmiskus apdegumus. Tekslahomieši zog lētus, viltotus smaržūdeņus noplukušos veikaliņos un katru gadu cits citu nošauj pie Pateicības dienas pusdienu galda. Un praktiski vienīgā labā lieta, kas tur notiek, ir auksto, neizteiksmīgo kviešu audzēšana, par kuru Tekslahomieši izjūt saprotamu lep-numu; likums nosaka, ka uz visu iedzīvotāju automašīnu buferiem jābūt uzlīmēm ar tekstu: "Bez fermeriem nav ēdamā".