Dzīve tur ir garlaicīga, bet daži prieciņi tomēr ir atrodami — visi pieaugušie savās kumodēs glabā lielu daudzumu slikti pašūtu, spilgti sarkanu seksa atribūtu. Tas ir biksītes un kutinātāji, kas raķetēs atvesti no Korejas — un es saku "raķetēs" tāpēc, ka Tekslahoma ir asteroīds, kurš riņķo ap Zemi, gads tur pastāvīgi ir 1974. — gads pēc naftas krīzes un gads, pēc kura reālās algas ASV tā arī vairs nepieauga. Atmosfēra satur skābekli, kviešu pelavas un AM radiopārraides. Tā ir vieta, kur ir jauki pavadīt vienu dienu, bet tad tu arī negribi neko citu, kā vien aizvākties no turienes.
Lai nu kā, tagad jūs pazīstat darbības vietu, un mēs varam ielēkt Klēras stāstā.
"Tas ir stāsts par astronautu vārdā Baks. Kādu pēcpusdienu astronautam Bakām radās problēma ar viņa kosmosa kuģi un bija jānosēžas Tekslahoma — Monro ģimenes piepilsētas pagalmā. Baķa kuģa problēma bija tā, ka tas nebija ieprogrammēts tā, lai varētu pārvarēt Tekslahomas gravitāciju — cilvēki uz Zemes bija aizmirsuši viņam pateikt, ka tāds asteroīds vispār pastāv!
"Tā jau vienmēr notiek," sacīja misis Monro, vezdama Baku projām no kuģa, garām šūpolēm pagalmā uz māju, "Keipkanaverāla vienkārši ņem un aizmirst, ka mēs šeit atrodamies."
Tā kā bija dienas vidus, misis Monro piedāvāja Bakām karstas, barojošas pusdienas, kas sastāvēja no sēņu zupas fri-kadeļu krēma un konservētiem, sasmalcinātiem graudiem. Viņa bija priecīga, ka kāds iegriezies, jo viņas trīs meitas bija darbā, bet vīrs — laukā, kur strādāja uz kuļmašīnas.
APTURI VĒSTURI
Kad pusdienas bija paēstas, viņa ieaicināja Baku viesistabā paskatīties televīzijas spēles. "Parasti es garāžā darbojos ap alvejas produktu krājumiem, kuru izplatītāja esmu, bet šobrīd tirdzniecība ir tā kā apsīkusi."
Baks pamāja, ka piekrīt.
"Bak, vai neesat kādreiz domājis pievērsties alvejas produktu izplatīšanai, kad vairs nebūsit astronauts?"
"Nē, kundze," atteica Baks, "neesmu vis."
"Padomājiet gan. Atliek tikai panākt, lai zem jums darbotos izplatītāju ķēde, un nav ilgi jāgaida uz brīdi, kad vispār vairs nav jāstrādā — tikai jāsēž un jāievāc peļņa."
"Nu, saki viens cilvēks!", noteica Baks un pasacīja arī atzinīgus vārdus par misis Monro suvenīru sērkociņu kastīšu kolekciju, kura atradās milzīgā brendija glāzē uz viesistabas galda.
Taču pēkšņi notika kas nelāgs. Tieši misis Monro acu priekšā Baks sāka mainīt krāsu uz gaiši zaļganu, un viņa galva kļuva stūraina un nosēta izspiedušamies vēnām, gluži kā Frankenšteinam. Baks aizdrāzās pie maza papagaiļu spogulīša, vienīgā spoguļa, kas te bija, lai paskatītos uz sevi, un acumirklī saprata, kas noticis — viņam bija uznākusi kosmosa saindēšanās. Viņš sāks izskatīties pēc briesmoņa un tad iegrims gandrīz pastāvīgā miegā.
Taču misis Monro tūlīt nosprieda, ka viņas sēņu zupas frikadelu krēms bijis ieskābis un ka savu kulināres trūkumu
Ar likumu noteiktā nostalģija— tādu atmiņu uzspiešana cilvēku GRUPAI, KĀDU TAI PATIESĪBĀ NAV: "KĀ ES VARU BŪT SEŠDESMITO
paaudzes pārstāvis, ja pat neatceros šos gadus?"
Tagadnes noliegšana— teikšana sev, ka vienīgais laiks, kurā bija vērts dzīvot, ir pagātne un ka vienīgais laiks, kurš atkal varētu būtu interesants, ir nākotne.
dēļ viņa ir sabojājusi Baķa apbrīnojami labo astronauta izskatu, un, iespējams, arī viņa karjeru. Viņa piedāvājās aizvest Baku uz vietējo klīniku, taču Baks vilcinājās.
"Varbūt tā arī ir labāk," bilda misis Monro, "ja ņem vērā, ka klīnikā nav nekā, ja neskaita peritonīta vakcīnas un metālgriezēju."
"Parādiet man tikai vietu, kur varu nolikties gulēt," teica Baks. "Man ir piemetusies kosmosa saindēšanās, un pāris minūšu laikā es būšu nelietojams. Liekas, ka jums būs mani kādu laiku jākopj. Vai apsolāt?"
"Protams," atbildēja misis Monro, kura gribēja izkļūt no neērtās situācijas sakarā ar pārtikas saindēšanos, un ātri ierādīja viņam vēsu pagraba istabu ar pusceltu sienu, kuru klāja viltota koka dēļi, izgatavoti no graudu masas. Tur atradās arī grāmatplaukti ar mistera Monro kerlinga turnīru trofejām un rotaļlietām, kas piederēja trijām meitām — plašs Snūpiju plīša rotaļlietu klāsts, Jem leļļu, Easy Bake krāsniņu un Nensijas Drū mistēriju romānu. Un gulta, kurā Baks tika apguldīts, bija par mazu — bērna gultiņa — kuru klāja saburzīti rozā Fortrel palagi, kas smaržoja tā, it kā gadiem ilgi būtu nogulējuši labdarības veikalā. Galvgalī bija apbružāti Holijas Hobijas, Veronikas Lodžas un Betijas Kūperas plakāti, kas bija sadurstīti un negribīgi līmējās nost no sienas. Istaba acīm redzami nekad netika lietota un izskatījās kārtīgi aizmirsta, bet Bakam bija vienalga. Viņš gribēja tikai iegrimt dziļā, dziļā miegā. Un to arī izdarīja.
Kā jau varat iedomāties, Monro meitas ārkārtīgi intriģēja fakts, ka viņu viesu istabā ziemas miegā nolicies astronauts/briesmonis. Visas trīs meitas — Arlīna, Darlīna un Serīna — cita pēc citas kāpa lejā uz šo telpu, lai apskatītu Baku, kurš tagad gulēja vecajā gultā starp viņu bērnības pārpalikumiem. Misis Monro neļāva savām meitām ilgi lūrēt, jo vel joprojām nebija pilnīgi pārliecināta, ka nav vainojama Baķa saslimšanā, tāpēc aizraidīja viņas projām, gribēdama, lai viņš izveseļojas.
Lai nu kā, dzīve vairāk vai mazāk atgriezās parastajā gultnē. Darlīna un Serīna devās uz darbu aiz smaržu letes vietējā lētajā veikaliņā, misis Monro alvejas produktu bizness nedaudz paplašinājās, tāpēc viņa mazāk uzturējās mājās, un misters Monro strādāja pie kuļmašīnas, tādējādi par Baku varēja rūpēties tikai Arlīna — vecākā meita, kas nesen bija atlaista no darba veikalā 7-Eleven.
"Parūpējies, lai viņam pietiek ēdamā!" misis Monro uzsauca no sava sāls plankumu izraibinātā zilā Bonneville se-dana, aizdrāzdamās pa piebraucamo ceļu, Arlīna viņai pamāja un tad metās uz vannas istabu, kur saķemmēja savus blondos, pūkainos matus, uzlika valdzinošu kosmētiku un aizdrāzās uz virtuvi, lai sagatavotu īpašus pusdienu gardumus Bakam, kurš savas kosmosa saindēšanās dēļ modās tikai reizi dienā pusdienlaikā un arī tad tikai uz pusstundu. Viņa sagatavoja paplāti ar Vīnes desiņām, ko sasprauda uz zobu bakstāmajiem un izrotāja ar maziem oranža siera gabaliņiem. To visu viņa skaisti izvietoja uz paplātes burta C formā, kas atgādināja vietējā tirdzniecības centra Crestwood Mall krietni uz labo pusi nošķiebto logotipu. "Ar seju pret nākotni", kā bija rakstīts vietējā avīzē tirdzniecības centra atklāšanas laikā pirms vairākiem simtiem gadu, kad vēl bija 1974. gads, pat toreiz, jo, kā jau sacīju, Tekslahomā vienmēr ir bijis 1974. gads. Cik vien var atrast ziņas rakstītu avotos. Piemēram, tirdzniecības centri, nesens jaunievedums uz Zemes, jau neskaitāmus gadu tūkstošus piegādā tekslahomiešiem sporta apavus, misiņa greznumlietiņas un savādas apsveikuma kartītes.
Tad Arlīna noskrēja lejā pagrabā ar ēdiena paplāti un nolika gultai blakus krēslu, izlikdamās, ka lasa grāmatu.
Pamodies vienu sekundi pēc pusdienlaika, Baks vispirms ieraudzīja Arlīnu lasām, un meitene viņam šķita ideāla. Kas attiecas uz Arlīnu, jāsaka, ka viņas sirdī uz vietas sākās neliela romantiska aritmija par spīti tam, ka Baks izskatījās pēc Frankenšteina briesmoņa.
"Esmu izsalcis," Baks sacīja Arlīnai, uz ko viņa atbildēja: "Vai jūs, lūdzu, lūdzu, nebūtu tik laipns un nepagaršotu šos Vīnes desiņu un siera kebabus? Es pati tos pagatavoju. Pagājušogad tiem bija ļoti liela piekrišana tēvoča Klema vāķēšanā."