"Vāķēšanā?" nesaprata Baks.
"Ak, jā. Ražas novākšanas laikā apgāzās viņa kombains, un viņš bija tajā iesprostots uz divām stundām, gaidot, kamēr atvedīs metālgreizēju. Viņš uzrakstīja savu testamentu ar asinīm uz kabīnes jumta."
Kopš šī brīža viņus vienoja sarunu saites, un pēc neilga laika uzplauka mīlestība, taču šī mīlestība bija problemātiska, jo savas kosmosa saindēšanās dēļ Baks vienmēr atkal aizmiga gandrīz uzreiz pēc pamošanās. Tas Arlīnu sāpināja.
Beidzot kādā pusdienlaikā, tikko pamodies, Baks sacīja Arlīnai: "Arlīn, es tevi ļoti mīlu. Vai tu mīli mani7 ." Un Ar-līna, protams, atbildēja "jā", uz ko Baks jautāja: "Vai tu būtu ar mieru uzņemties lielu risku un palīdzēt man? Mēs varētu vienmēr būt kopā, un es varētu palīdzēt tev tikt projām no Tekslahomas."
Arlīnu saviļņoja abas šīs domas, un viņa sacīja: "Jā, jā!", un tad Baks pastāstīja viņai, kas viņai būtu jādara. Radiācijas viļņi, ko izstaro iemīlējusies sieviete, acīmredzot ir tieši īstajā frekvencē, kura pastiprina raķetes motoru iedarbību un palīdz tai pacelties gaisā. Un, ja vien Arlīna nāktu viņam līdzi kuģī, viņi varētu aizlidot, un Baks varētu izārstēt savu kosmosa saindēšanos bāzē uz Mēness. "Vai tu man palīdzēsi, Arlīn?"
"Protams, Bak."
"Ir tikai viena nelaime."
"Ak tā?" Arlīna sastinga.
"Redzi, kad būsim pacēlušies gaisā, kuģī pietiks gaisa tikai vienam cilvēkam, un baidos, ka pēc pacelšanās tev būs jānomirst. Man ļoti žēl. Bet, kad mēs nonāksim uz Mēness, man, protams, būs pieejama nepieciešamā aparatūra, lai tevi atdzīvinātu. Tā patiešām nav nekāda problēma."
Arlīna stīvi skatījās uz Baku, un pār viņas vaigu noritēja asara un pāri lūpai uzpilēja uz mēles, kur tā garšoja sāļi kā urīns. "Piedod, Bak, bet to es nevaru darīt," viņa sacīja un piebilda, ka droši vien būtu labāk, ja viņa astronautu vairs nekoptu. Salauztu sirdi, bet ne pārsteigts, Baks atkal aizmiga, bet Arlīna uzkāpa augšā.
Darlīna, jaunākā meita, laimīgā kārtā todien tika atlaista no sava smaržu pārdevējas darba un varēja turpmāk uzņemties rūpes par Baku, kamēr Arlīna dabūja darbu ceptu cāļu tirgotavā, un vairs nebija tuvumā un neuzdzina Bakam drūmas domas.
Taču, pateicoties Baka vājuma brīdim un pārāk lielajam daudzumam brīvā laika, kas bija Darlīnas rīcībā, faktiski pagāja tikai dažas minūtes, līdz atkal uzplauka mīlestība. Pēc dažām dienām Baks izteica Darlīnai to pašu lūgumu pēc palīdzības, ko bija sacījis Arlīnai: "Vai tu, lūdzu, man palīdzēsi, Darlīn, es tevi tik ļoti mīlu?"
Taču, kad Baks savā lūgumā nonāca līdz vietai, kur viņai būtu jāmirst, Darlīna, gluži kā viņas māsa pirms tam, sastinga. "Piedod, Bak, bet to es nevaru darīt," teica arī viņa, piebilzdama, ka droši vien būšot labāk, ja viņa vairs nekopšot Baku. Salauztu sirdi, bet bez pārsteiguma, Baks atkal aizmiga, bet Darlīna uzkāpa augšā.
Vai gan jāsaka, ka vēsture atkārtojās vēlreiz. Darlīna dabūja darbu vietējā ceļmalas ēstuvē, un Serīna, vidējā māsa, tika atlaista no darba aiz Woolworth 's smaržu nodaļas letes, tādejādi kļūdama atbildīga par Baka kopšanu, kurš no pagraba jaunuma bija pārvēties sava veida apgrūtinājumā — tāda paša tipa apgrūtinājumā, kā, piemēram, mājas suns, par kuru bērni strīdas, kam pienākusi kārta viņu barot. Un, kad Serīna kādu dienu atnesa pusdienas, Baks tik vien spēja pateikt, kā: "Ak Dievs, vai tad atkal kāda no jums, Monro māsām, ir atlaista? Vai neviena no jums nespēj noturēties darbā?"
Uz Serīnu tas neatstāja nekādu iespaidu. "Tie tikai tādi sīki darbiņi," viņa sacīja. "Es mācos gleznot, un kādu dienu būšu iemācījusies tik daudz, ka misters Leo Kastelli no Leo Kastelli mākslas galerijas Ņujorkā uzsūtīs augšā glābšanas vienību, lai aizvestu mani no šī Dieva piemirstā asteroīda. Še," viņa sacīja, iegrūzdama viņam krūtīs paplāti ar nevārītām selerijām un burkāniem, "ēdiet šos seleriju gabaliņus un aizverieties. Izskatās, ka jums nepieciešama šķiedra."
Nu, jā. Ja agrāk Bakām bija licies, ka viņš ir iemīlējies, tad tagad viņš saprata, ka tās bijušas tikai mirāžas un ka Serīna tik tiešām ir viņa patiesā īstā Mīlestība. Turpmākās dažas nedēļas viņš izbaudīja sava nomoda pusstundas, ko pavadīja, stāstīdams Serīnai par debesu skatiem, kādi paveras no atklāta kosmosa, un klausīdamies, kā Serīna runā par to, kā viņa uzgleznotu planētas, ja vien redzētu, kādas tās izskatās.
"Es varu parādīt tev debesis un arī palīdzēt aizbraukt no Tekslahomas, ja esi gatava lidot man līdzi, mīļā Serīna," sacīja Baks un ieskicēja viņu bēgšanas plānu. Un, kad viņš pastāstīja, ka Serīnai nāksies nomirt, viņa tikai pateica: "Es saprotu."
Nākamās dienas pusdienlaikā Baks pamodās, Serīna izcēla viņu no gultas, iznesa no pagraba un uzstiepa pa kāpnēm, kur viņa pēdas nogāza zemē ģimenes portretus, kas bija uzņemti pirms daudziem gadiem. "Neapstājies," sacīja Baks. "Ej uz priekšu, mums nav laika."
Āra bija auksta, pelēka pēcpusdiena, kad Serma nesa Baku pār nodzeltējušo rudens mauriņu uz kuģi. Tikuši iekšā, viņi apsēdās, aizvēra durvis, un Baks izlietoja savus pēdējos spēkus, lai pagrieztu aizdedzes atslēgu un noskūpstītu Serīnu. Gluži kā viņš bija sacījis, mīlestības viļņi, ko izstaroja viņas sirds, palielināja dzinēja jaudu, un kuģis pacēlās gaisā, augstu debesīs un atstāja Tekslahomas gravitācijas lauku. Un, pirms Se-rīna zaudēja samaņu un nomira no skābekļa trūkuma, pēdējie skati, ko viņa redzēja, bija Baka seja, kas nometa savu gaiši zaļo Frankenšteina ādu ķirzakainos lēveros uz vadības paneļa, atsedzot žilbinoši sārto jauno astronautu, un ārpusē viņa redzēja Zemes mirdzošo, bāli zilo marmora bumbu uz melno debesu fona, kuras kā izlaistīts piens bija notraipījušas zvaigznes.
Lejā uz Tekslahomas Arlīna un Darlīna pa to laiku atgriezās mājās no darba, no kura abas bija tikušas atlaistas, tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā raķete uzšaujas gaisā un viņu māsa izzūd stratosfērā kā gara, taisnajai zarnai līdzīga, gaistoša, balta svītra. Viņas apsēdās uz šūpolēm, nespēdamas ieiet atpakaļ mājā, domājot un stīvi skatoties uz punktu, kur pagaisa reaktīvā dzinēja pēdas, klausīdamās ķēžu čīkstoņā un prērijas vējos.
"Tu taču saproti," teica Arlīna, "ka visas tās runas par Baka spēju atgriezt mūs pie dzīvības bija pilnīgs bleķis."
"O, to es zināju," atteica Darlīna. "Bet tas neko nemaina, es tik un tā esmu greizsirdīga."
"Nē, nemaina gan, vai ne?"
Un abas māsas kopā sēdēja naktī, luminiscējošai Zemei iezīmējot viņu siluetus, un sacentās, kura augstāk uzšūpos savas šūpoles.
REKONSTRUĒ
Mes ar Klēru tā arī neiemīlējāmies viens otra, lai gan abi ļoti centāmies. Tā gadās. Lai nu kā, šis droši vien ir tikpat labs brīdis kā jebkurš cits, lai pastāstītu kaut ko par sevi. Ar ko lai sāku? Nu, mani sauc Endrū Palmers, man ir gandrīz trīsdesmit gadu, es studēju valodas (specializējos japāņu valodā), nāku no lielas ģimenes (plašāk par to vēlāk), un esmu piedzimis ar ektomorfu ķermeni, vieni kauli un āda. Taču, iedvesmojies no kādas rindkopas popārta mākslinieka mistera Endija Vorhola dienasgrāmatā — rindkopas, kurā viņš pauž savas skumjas, piecdesmito gadu vidū uzzinājis, ka viņam būtu varējis būt ķermenis, ja vien viņš būtu trenējies (iedomājieties, kā tas ir, kad ķermeņa nav!) — es saņēmu stimulu rīkoties. Es iedibināju garlaicīgu treniņu režīmu, kas pārvērta manu krūškurvi no putnu būrīša baloža krūtežā. Un tā, man tagad ir ķermenis — viena problēma no kakla nost.