SPEKTAKULĀRISMS— aizrauŠanĀs ar EKSTREMĀLĀM SITUĀCIJĀM.
Tikmēr simtkājus un spīļastes, kas ilgi bija gulējuši aiz mazpazīstamām grāmatām augšējos plauktos, pamodināja Edvards, kurš sadrūmis sniedzās pēc sējumiem, ar ko mest Ludvigam, lai turētu šo briesmoni pietiekamā attālumā, lai tas pastāvīgi nesnaikstītos pēc viņa bālajiem, trīcošajiem kāju pirkstiem. Šie kukaiņi rāpoja pa Edvarda rokām. Un uz Ludvigu mestās grāmatas bezrūpīgi atlēca no viņa muguras, radot piparkrāsas kukaiņu lietutiņu, kurš sijājās uz paklāja, kur tos uzlaizīja Ludvigs ar savu garo rozā mēli.
Edvarda situācija patiesi bija drausmīga.
Protams, atlika tikai viena iespēja — atstāt telpu, un tā, skanot Ludviga satracinātajiem, juceklīgajiem kaucieniem, kas Edvardam uzbruka no telpas otra gala, Edvards aizelsies atrāva smagās ozolkoka durvis, adrenalīna dzelzs garšai gal-vanizējot viņa mēli, un briesmīgā steigā, bet noskumis atstāja šo kādreizējo burvīgo istabu pirmo reizi pēc laika, kas šķita ildzis mūžību.
Mūžība patiesībā izrādījās esam apmēram desmit gadu, un skats, ko Edvards ieraudzīja aiz šīm durvīm, viņu patiešām pārsteidza. Visu laiku, kuru viņš bija nošķīries, būdams pikants savā mazajā telpā, pārējā cilvēce bija aizņemta, ceļot ko citu — milzīgu pilsētu, kas celta nevis no vārdiem, bet no attiecībām. Mirguļojoša, bezgalīga Ņujorka, ko veidoja lūpu pomādes, artilērijas šāviņi, kāzu tortes un salocītas kreklu kastes; pilsēta, kas uzcelta no dzelzs, papjēmašē un spēļu kārtīm; neglīta/skaista pasaule, kuras virspusē bija kartons, lāstekas un bugenviliju vītnes. Tās bulvāri bija nesistemātiski, juceklīgi un jukuši. Visur atradās mīnas un peļu slazdi, cilvēkēdāji citplanētieši un melnie caurumi. Un tomēr, par spīti pilsētas caururbjošajam trakumam, Edvards ievēroja, ka tās daudzie iedzīvotāji pārvietojas bez grūtībām, neuztraukdamies par to, ka aiz jebkura stūra var uzglūnēt klauna mesta krējuma torte ar rozītēm, Sarkano brigāžu sitieni pa ceļa kauliņiem vai skūpsts no jaukās kinozvaigznes Sofijas Lorē-nas. Un ceļa norādes bija pilnīgi nesakarīgas. Bet, kad viņš pajautāja kādam iedzīvotājam, kur varētu nopirkt karti, tas paskatījās tā, it kā Edvards būtu traks, un kliegdams aizskrēja.
Tā nu Edvardam nācās atzīt, ka viņš šajā Lielajā Pilsētā ir lauku lempis. Viņš saprata, ka jāapgūst visas iemaņas, pārvarot desmit gadu atpalicību, un šādas izredzes bija biedējošas. Taču, gluži kā lempji apņemas gūt panākumus jaunā pilsētā, jo zina, ka spēj uz visu palūkoties no jaunas perspektīvas, to apņēmās arī Edvards.
Un viņš nosolījās, ka, iekarojis savu vietu šajā pasaulē (ja viņu līdz nāvei neapdedzinās daudzās verdošo smaržu strūklakas vai nesakropļos nebeidzamās autokravas ar nikni čiepstošiem animācijas filmu cāļiem, kas tika vadāti pa pilsētas ielām), viņš uzbūvēs visaugstāko torni no visiem. Šis sudraba tornis stāvēs kā bāka visiem ceļotājiem, kuri, gluži kā viņš, ieradušies šajā pilsētā vēlu savā dzīvē. Un torņa virsotnē būs jumta viesu zāle. Un Edvards zināja, ka šajā viesu zālē darīs trīs lietas: pasniegs tomātu sulas kokteiļus ar maziem citrona ķīlīšiem, spēlēs džezu uz klavierēm, kuras klās cinka aizsargslānis un aizmirstu popmūzikas zvaigžņu fotoattēli, un vēl viņam būs maza rozā būdiņa kaut kur tālāk aizmugurē, pie tualetēm, kur (citstarp) pārdos kartes.
IEEJ HIPERTELPĀ
"Endij!" Dags iebaksta man ar taukainu cāļa kaulu, atgriezdams mani piknikā. "Neesi nu tik kluss. Ir tava kārta stāstīt stāstu, un esi tik labs, mīļumiņ — sniedz man devu slavenību materiāla."
"Izklaidē gan mūs, dārgais," piebilst Klēra. "Tu esi tik saīdzis."
Es sēžu uz irstošā, bakurētainā, leprozā, nekad neizmantotā šķembu seguma Kotonvudas un Safīra avēnijas stūrī, pie sevis sacerēdams stāstus un ar pirkstiem plosīdams sīvus vībotņu zariņus, un manu noskaņojumu varētu raksturot kā kūtru. "Nu, mans brālis Tailers vienreiz brauca liftā kopā ar Deividu Boviju."
"Cik stāvus?"
"Nezinu. Atceros tikai, ka Taileram nebija ne jausmas, ko lai viņam saka. Tā nu viņš nepateica neko."
"Esmu konstatējusi," saka Klēra, "ka, ja nav ko runāt ar slavenībām, viņiem vienmēr var sacīt: "O, mister Slavenība! Man ir visu jūsu albumi," pat ja viņi nav mūziķi."
"Skat," saka Dags, pagriezdams galvu, "ir pat cilvēki, kas brauc pa šejieni."
No kalna lejup slīd melns buika sedans, pilns ar jauniem japāņu tūristiem — retums ielejā, kuru galvenokārt apmeklē kanādieši un rietumvācieši — tā ir pirmā mašīna, ko redzam visā piknika laikā.
"Droši vien nepareizi nogriezušies pa Verbeniastrītu, nobraucot no šosejas uzbēruma. Varu saderēt uz jebko, ka viņi meklē cementa dinozaurus pie Cabazon smago auto pieturas," saka Dags.
"Endij, tu zini japāņu valodu. Aizej parunā ar viņiem!" teic Klēra.
"Tā būtu zināma iedomība. Lai viņi vispirms apstājas un pavaicā ceļu." Un to viņi arī, protams, tūlīt izdara. Es pieceļos un aizeju runāt pa viņu elektroniski nolaisto logu. Sedanā sēž divi pāri apmēram manā vecumā, nevainojami (varētu sacīt — sterili, it kā viņi iebrauktu bioloģiski bīstamā zonā) ģērbušies ērtās vasaras drēbēs un smaidīdami piesardzīgos "lūdzu, nenogaliniet mani" smaidus, kas pirms dažiem gadiem sāka parādīties japāņu tūristiem, kuri apmeklē Ziemeļameriku. Šīs izteiksmes acumirklī liek man ieņemt aizsardzības pozīcijas, izraisa dusmas par viņu pieņēmumu, ka es varētu būt vardarbīgs. Un Dievs vien zina, ko viņi nodomā par mūsu raibo kvintetu un Oklahomas braucamrīku, kas piesvaidīts ar dažādu ēdienu atliekām. Atdzīvojusies zilu džinsu reklāma.
MAZĀKISMS— filosofija, kas Ļauj cilvĒkam SAMIERINĀTIES AR RŪKO-ŠĀM CERĪBĀM UZ MATERIĀLO LABKLĀJĪBU: "ES VAIRS NEGRIBU NOPELNĪT BIEZO DOLĀRU VAI KĻŪT PAR LIELU DŪZI. GRIBU TIKAI KĻŪT LAIMĪGS UN
varbūt atvērt nelielu ceļmalas kafejnīcu aIdaho."
Statusa aizvietošana— tāda objekta, kam ir intelektuāls vai
MODĪGS PIESITIENS, IZMANTOŠANA, LAI AIZVIETOTU OBJEKTU, KAS IR VIENKĀRŠI dārgs: "Braien, tu aizmirsi savu KAmī grāmatu sava brāļa BMW."
Es runāju angliski ( kāpēc gan sagraut viņu fantāzijas par ASV tuksnesi?) un turpmākajā krampjainajā žestu un "mēs braukt virziens tur" sarunā es uzzinu, ka japāņi patiešām grib apmeklēt dinozaurus. Un drīz, uzkrājuši informāciju par ceļu, viņi aizbrauc, atstādami aiz sevis putekļu un ceļmalas gružu mākuļi, no kura mēs caur aizmugures logu redzam parādāmies fotokameru. Atpakaļ pavērstais aparāts tiek turēts vienā rokā, pirksts virs tās uzņem mūsu fotoattēlu, un Dags šajā brīdī iesaucas: "Re! Fotoaparāts! Ātri, iekodiet vaigus zobos, lai izceļas vaigu kauli!" Pēc tam, kad automašīna ir ārpus redzesloka, Dags uzbrūk man: "Un kāpēc, )ja drīkstu vaicāt, nenotika tavs Arnolda Lauķa priekšnesums?"
"Endrū. Tu tik jauki runā japāniski," piebilst Klēra. Tu būtu varējis viņus tik patīkami pārsteigt."
"Pēc tā nebija pieprasījuma," es atbildu, atminēdamies, cik nelāgi jutos, kad dzīvoju Japānā un cilvēki mēģināja runāt ar mani angliski. "Bet tas tomēr atgādināja man par gulētiešanas stāstu šodienai."