Выбрать главу

"Esi tik mīļš un stāsti."

Un tā, kamēr mani draugi, spīdēdami no iedeguma krēma, atlaižas un uzsūc saules karstumu, es stāstu savu stāstāmo:

"Pirms pāris gadiem es strādāju kāda tīņu žurnāla birojā Japānā — tā bija daļa no sešu mēnešu universitātes darba apmaiņas programmas — un kādu dienu ar mani atgadījās kas dīvains."

"Pag," Dags mani pārtrauc, "tas ir gadījums iz dzīves?"

"Jā."

"Labi."

"Bija piektdienas rīts un es, kā jau centīgs ārzemju fotogrāfiju aģents, runāju pa telefonu ar Londonu. Man bija steidzīgi jādabū fotogrāfijas no Depeche Mode cilvēkiem, kuri tur apmeklēja kādu mājas ballīti — otrā galā skanēja briesmīga eiroķerkstoņa. Mana auss bija pielipusi klausulei, un roka aizsedza otru ausi, mēģinot apslāpēt biroja dūkoņu — briesmīgu Zigija Zvaigžņuputekļa kolēģu kazino, kur visi bija uz-skrūvējušies no Tokijas kafijām desmit dolāru vērtībā, kas nopirktas kafejnīcā pāri ielai.

Es atceros, par ko domāju, un tas bija nevis mans darbs, bet gan tas, ka katrai pilsētai ir savs raksturīgais smaržu paraksts. Šādas domas man uzdzina Tokijas ielu smakas — nūdeļu buljons udon un viegla kanalizācijas dvaka, šokolāde un izplūdes gāzes. Un es domāju par Milānas smaržu — pēc kanēļa, dīzeļdegvielas atraugām un rozēm — un Vankūveru ar tās ķīniešu ceptās cūkgaļas, sālsūdens un ciedru smaržu. Es ilgojos pēc Portlendas, mēģinādams atcerēties tās koku, rūsas un sūnu smaržu, kad biroja troksnis sāka jūtami pierimt.

Telpā ienāca mazs, vecs vīrelis melnā Balmain uzvalkā. Viņa āda bija caurcaurēm sačervelejusies kā kastaņu vīriņam, bet tā bija tumša, kūdras krāsā un spīdoša, kā vecs beisbola cimds vai Dānijas Tīreļa vīrs. Un viņam galvā bija beisbola cepure, un viņš pļāpāja ar manu tiešo priekšniecību.

Mis Ueno, nāvīgi stilīgā modes materiālu koordinatore pie blakus galda, (Olive Oyl mati, Venēcijas gondoljera krekls, harēma bikses un Viva Las Vegas zābaciņi) satraucās kā mazs bērns, kam sniegotā ziemas naktī pie parādes durvīm kā no gaisa nokrīt piedzēries tēvocis lāča lielumā. Es pajautāju mis Ueno, kas viņš ir, un viņa atbildēja — tas esot misters Taka-miči, kacho, kompānijas Lielais Dūzis, amerikanofils, kas pazīstams ar savu lielīšanos par golfa spēles cienīgiem rezultātiem Parīzes bordeļos un Tasmānijas spēļu namu maratoniem ar Losandželosas blondīni pie katra sāna.

Mis Ueno bija saspringusi pa īstam. Es pajautāju, kāpēc tā. Viņa atbildēja, ka nav saspringusi, bet dusmīga. Dusmīga tāpēc, ka, lai cik cītīgi arī strādātu, viņa vairāk vai mazāk bija piekalta savam mazajam galdelim uz visiem laikiem — saspiestu galdiņu puduris ir japāņu ekvivalents teļu nobarošanas aizgaldam. "Ne tikai tāpēc, ka esmu sieviete," viņa sacīja, "bet arī tāpēc, ka esmu japāniete. Galvenokārt tāpēc, ka esmu japāniete. Esmu ambicioza. Jebkurā citā valstī es varētu tikt uz augšu, bet šeit vienkārši sēžu. Es nogalinu savas ambīcijas." Viņa sacīja, ka mistera Takamiči parādīšanās vienkārši savā ziņā uzsverot viņas situāciju. Šo bezcerību.

Tajā brīdī misters Takamiči nāca uz mana galda pusi. Es pavisam droši zināju, ka tā notiks. Tas bija patiešām nepatīkami. Japānā tu baides no tā, ka tevi izdalīs no pūļa. Tas ir bezmaz ļaunākais, ko kāds tev var nodarīt.

"Jūs noteikti esat Endrū," viņš sacīja, kratīdams manu roku kā fordu izplatītājs. "Uznāciet augšā. Mēs iedzersim. Parunāsimies," viņš sacīja, un es jutu, ka mis Ueno man blakus deg kā aizvainojuma signālgaisma. Tad nu es stādīju viņu priekšā misteram Takamiči, bet viņa atbilde bija žēlīga. Viņš ieņurdējās. Nabaga japāņi. Nabaga mis Ueno. Viņai bija taisnība — viņi ir tik ļoti ieslodzīti tur, kur nu reiz atrodas — sastinguši uz šīm drausmīgi garlaicīgajām kāpnēm.

Un, ejot uz liftu, es jutu, kā viss birojs raida uz mani greizsirdības starus. Tā bija tik neveikla scēna, un es ļoti labi varēju iedomāties, kā visi domā: "Ko gan viņš iedomājas?" Es jutos negodīgs. It kā mēģinātu izbraukt uz to, ka esmu ārzemnieks. Es jutos tā, it kā tiktu izslēgts no šin džin rui — tā japāņu avīzes sauc tādus cilvēkus kā šie biroja jaunieši divdesmitgadnieki — jaunās cilvēciskās būtnes. To ir grūti izskaidrot. Arī šeit pie mums ir tāda pati grupa, un tā ir tikpat liela, bet tai nav vārda — X paaudze —, kas apzināti slēpjas. Šeit ir vairāk vietas, kur slēpties, kur pazust, ko izmantot, lai maskētos. Japānā tev neļauj pazust.

Bet es novirzos no tēmas.

Mes uzbraucam ar liftu stāva, kuram bija nepieciešama īpaša atslēga, lai tajā iekļūtu, un misters Takamiči visu ceļu teatrāli izrādījās, zināt, kā tāds amerikāņa komiksu variants — runāja par amerikāņu futbolu un tādā garā. Bet, kad bijām nonākuši augšā, viņš pēkšņi kļuva par japāni — pavisam apklusa. Viņš pilnīgi aizvērās, it kā es būtu nospiedis slēdzi. Biju nopietni norūpējies, ka man nāksies izciest trīs stundu ilgu sarunu par laika apstākļiem.

Mēs gājām pa gaiteni, kuru klāja biezi paklāji un kur valdīja nāves klusums, garām mazām impresionistu gleznām un puķu pušķiem, kas bija sakārtoti vāzēs karalienes Viktorijas stilā. Šī bija viņa stāva Rietumu daļa. Kad tā beidzās, mēs nonācām japāņu daļā. Tas bija kā ieiešana hiper-telpā, un tajā mirklī misters Takamiči norādīja uz tumši zilu kokvilnas uzsvārci, kurā man bija jāpārģērbjas, un es to izdarīju.

Galvenajā japāņu istabā, kurā ienācām, atradās toko no ma svētnīca ar krizantēmām, vītni un zelta vēdekli. Un telpas centrā bija zems, melns galds, ap kuru stāvēja spilveni apdedzināta māla krāsā. Uz galda stāvēja divas oniksa karpas un tējas trauki. Vienīgais materiālās kultūras piemineklis, kas disharmonēja ar apkārtni, bija stūrī novietots mazs seifs — jāpiezīmē, pat ne labs seifs, bet tāds lēts modelis, kuru tūlīt pēc Otrā pasaules kara varētu atrast Nebraskas štata Linkol-nas kurpju veikaliņa dibentelpā — tas izskatījās patiešām lēts un krasi kontrastēja ar pārējo telpu.

Misters Takamiči palūdza mani apsēsties pie galda, un mēs apsēdāmies, lai dzertu sāļu japāņu zaļo tēju.

Es protams, gudroju, kādu slepenu nodomu vadīts viņš īsti atvedis mani uz šo istabu. Viņš runāja diezgan laipni… Kā man patīkot mans darbs? Ko es domājot par Japānu? Stāstīja par saviem bērniem. Jaukas, garlaicīgas tēmas. Viņš pastāstīja arī dažus stāstus par laiku, ko piecdesmitajos gados pavadījis Ņujorkā, būdams avīzes Asahi pusslodzes korespondents… par to, kā sastapis Diānu Vrīlendu, Trumenu Kapoti un Džudiju Holideju. Un pēc kādas pusstundas mēs pārgājām uz uzsildītu sakē, ko pēc mistera Takamiči sasisto plaukstu signāla atnesa sīkulis no kalpa neizteiksmīgi brūnā kimono, kura krāsa atgādināja iesaiņojuma papīru.

Pēc kalpa aiziešanas iestājās pauze. Tad viņš man arī pajautāja, kāda, manuprāt, esot visvērtīgākā lieta, kas man piederot.

Hm, hm. Visvērtīgākā lieta, kas man pieder. Pamēģiniet izskaidrot astoņdesmitgadīgam japāņu izdevniecības magnātam minimālisma jēdzienu otrā kursa studenta izpratnē. Tas nav vienkārši. Kāda kaut cik vērtīga lieta gan man varēja piederēt? Es domāju, tā reāli. Apdauzīta folksvāgena vabolīte? Mūzikas centrs? Es drīzāk būtu ar mieru mirt nekā atzītu, ka visvērtīgākā lieta, kas man pieder, ir samērā plaša vācu industriālās mūzikas deju miksu EP plašu kolekcija, kura (vēl apkaunojošāk) glabājas zem pa daļai saplīsušiem Ziemsvētku eglītes rotājumiem kādā pagrabā Portlendā, Oregonas štatā. Tā nu es diezgan patiesi ( un, kā atjautu, visai atsvaidzinoši) pateicu, ka neviena īsti vērtīga lieta man nepieder.