Tad viņš pievērsa sarunu tam, ka bagātībai jābūt transportējamai, ka tā jāpārvērš gleznās, dārgakmeņos, cēlmetālos un tamlīdzīgi (viņš bija pārdzīvojis karus un lielo depresiju un runāja ar autoritāti), taču es biju nospiedis kādu pareizu pogu, pateicis pareizo atbildi, izturējis pārbaudījumu, un viņa balss noskaņa bija apmierināta. Tad, varbūt pēc kādām desmit minūtēm, viņš atkal sasita plaukstas, un mazītiņais kalps neizteiksmīgi brūnajā kimono parādījās no jauna, un viņam tika izkliegta pavēle. Tas lika kalpam aiziet istabas stūrī un atvilkt mazo, lēto seifu pār tatami paklāja klāto grīdu līdz vietai, kur sakrustotam kājām uz spilveniem sēdēja misters Takamiči.
Tad viņš ar rokturi uzgrieza durvju šifru, izskatīdamies šaubīgs, bet ne sasprindzis. Atskanēja klikšķis, viņš pavilka kādu stieni, un durvis atvērās, atsedzot, es nevarēju saskatīt, ko.
Viņš pasniedzās seifa iekšpusē un izvilka kaut ko, kas pa gabalu izskatījās pēc fotogrāfijas — melnbaltas piecdesmito gadu bildes, kā uzņēmumi, kas tiek izdarīti nozieguma vietā. Viņš paskatījās uz noslēpumaino fotogrāfiju un nopūtās. Tad, apgriezis to otrādi, ar īsu izelpu, kas nozīmēja "šī ir mana visvērtīgākā lieta", viņš padeva fotogrāfiju man, un mani, jāatzīst, satrieca tas, ko tajā ieraudzīju.
Foto bija redzama Merilina Monro, kāpjot taksometrā, sacēlusi augšup kleitu, bez apakšveļas, savilkusi lūpas skūpstā uz fotogrāfa pusi — droši vien tas bija misters Takamiči dienās, kad strādāja par korespondentu. Tas bija nekaunīgi seksuāls, frontāls uzņēmums (kas jums par sabojātu domāšanu — melns kā darva, ja nu jums tas jāzina) un ļoti kompromitējošs. Raudzīdamies uz to, es pateicu misteram Takamiči, kurš sēdēja bez jebkādas izteiksmes sejā, gaidīdams reakciju, "nu, jā" vai kādu tamlīdzīgu stulbību, bet iekšēji mani patiesībā bija pārņēmis spēcīgs pamirums tāpēc, ka šī fotogrāfija, būtībā tikai lēts paparaci uzņēmums, turklāt nepublicējams, ir viņa vērtīgākais īpašums.
Un tad man sākās nekontrolējama reakcija. Man ausīs saskrēja asinis, un mana sirds sāka neprātīgi dauzīties; mani pārklāja sviedri, un prātā ienāca dzejnieka Rilkes vārdi — viņa doma par to, ka mēs visi piedzimstam ar vēstuli mūsos un tikai tad, ja esam patiesi pret sevi, mēs drīkstam to izlasīt pirms nāves. Degošās asinis manās ausīs man teica, ka misters Takamiči kaut kādā veidā ir sajaucis Monro fotogrāfiju sava seifa ar vēstuli sevī un ka man pašam draud kaut kādā ziņā līdzīgas kļūdas izdarīšana.
Ceru, ka pasmaidīju pietiekami pieklājīgi, bet pasniedzos pēc savām biksēm un nobēru aizbildinājumus, sagrābstītus, neveiklus aizbildinājumus, mezdamies uz liftu, pogādams ciet kreklu un pa ceļam klanīdamies apjukušajam misteram Ta-kamiči, kurš kliboja man pakaļ, izdodams vecam vīram raksturīgas skaņas. Varbūt viņš domāja, ka šī fotogrāfija mani satrauks, man glaimos vai pat mani uzbudinās, bet nedomāju, ka viņš gaidīja rupjību. Nabaga vīrs.
Bet — kas izdarīts, izdarīts. Par impulsīvu rīcību nav jākaunas. Gārdzoši elsdams, itin kā tikko būtu izdemolējis kādu māju, es metos projām no šīs ēkas, pat nesavācis savas mantas — gluži kā tu, Dag, — un tonakt sakravāju somas. Nākamajā dienā lidmašīnā man ienāca prātā citas Rilkes rindas:
Tikai cilvēks, kurš ir vientuļš, ir kā lieta, kas pakļauta stingriem likumiem, un, ja viņš iziet ārā rītā, kurš tikko sākas, vai palūkojas ārā vakarā, kurš ir pilns ar lietām, kuras patlaban norisinās, un jūt, kas tur notiek, tad viss viņa stāvoklis nokrīt no viņa kā no miroņa, lai gan viņš stāv pašā dzīves atvarā.
Pēc divām dienām es biju atgriezies Oregonā, atgriezies Jaunajā pasaulē un man apkārt bija mazāk cilvēku, bet pat tur es zināju, ka ap mani joprojām ir pārāk daudz vēstures. Ka man dzīvē vajadzīgs mazāk. Mazāk pagātnes.
Un tā es atbraucu uz šejieni, lai elpotu putekļus un pastaigātos ar suņiem, lai skatītos uz akmeni vai kaktusu un zinātu, ka esmu pirmais cilvēks, kas skatās uz šo kaktusu vai akmeni. Un lai mēģinātu izlasīt vēstuli sevī."
1999. GADA 31. DECEMBRIS
Varat sev piefiksēt: gluži ka mēs abi, arī Dags un Klēra tā arī neiemīlējās. Tas laikam gan būtu pārāk vienkārši. Bet par draugiem gan kļuva arī viņi, un, jāsaka, ja nekas cits, tad tas, ka mēs visi esam tikai draugi, patiešām visu vienkāršo.
Kādā nedēļas nogalē pirms astoņiem mēnešiem no Los-andželosas uzradās Baksteru bars, tērpušies neona krāsās, atlokos, kabatās un rāvējslēdzējos — kā tāds mazs tīnīšu rokdziesmas videoklips —, lai iztirdītu mani un Dagu par mūsu attiecībām ar Klēru. Atminos, kamēr Klēra un pārējie sēdēja pie mana kamīna, brālis Alans, studentu biedrības čalis, manā virtuvē man stāstīja, ka tajā pašā brīdī cits Baksteru brālis atrodoties Klēras vasarnīcā, kur pārbaudot, vai viņas palagos nemētājas sveši mati. Kas par šausmīgu, ziņkāru, klīrīgu ģimenīti, pat neskatoties uz savu stilīgumu — nav brīnums, ka Klēra gribēja tikt no viņiem vaļā. "Beidz, Vecmeita," Alans viņu nelika viņu mierā, "čaļi taču nedraudzējas ar meitenēm."
Es to pieminu tikai tāpēc, ka gribētu piezīmēt — kamēr stāstīju savu Japānas stāstu, Klēra iezieda Daga kaklu, un šis žests bija pilnīgi platonisks. Un, kad mans stāsts bija pabeigts, Klēra sasita plaukstas, pateica Dagam, ka ir viņa kārta stāstīt, atnāca un apsēdas man priekša, pieprasot, lai ieziežu viņas muguru — arī tas bija tikpat platoniski. Vienā mierā.
"Mans stāsts būs par pasaules galu," saka Dags izdzerdams atlikušo tēju ar ledu, kurš tajā sen izkusis. Tad viņš novelk kreklu, atsegdams savas visai kaulainās krūtis, aizdedzina kārtējo cigareti ar filtru un nervozi nokrekšķinās.
Pasaules gals ir motīvs, kas arvien no jauna atkārtojas Daga gulētiešanas stāstos, eshatoloģiskos "tu to piedzīvo" aprakstos par to, kā ir tikt sabombardētam, sīki izgaršojot detaļas, pastāstītos pilnīgi neizteiksmīgā balsī. Un tā, vairs ilgāk nevelkot garumā, viņš sāk:
"Iedomājieties, ka stāvat rindā universālveikalā, teiksim, universālveikalā Vons uz Sansetas un Tahkicas stūra — bet teorētiski tas var būt jebkurš universālveikals jebkur — un esat pretīgā noskaņojumā, jo šurpceļā sastrīdējāties ar savu labāko draugu. Strīda cēlonis bija kāda ceļa zīme, uz kuras bija rakstīts: "Brieži turpmākās 2 jūdzes," un jūs sacījāt: "Ak, patiešām, vai viņi domā, ka mēs noticēsim, ka vēl ir palikuši brieži?", kas lika jūsu labākajam draugam, kurš sēdēja jums blakus priekšā, pārlūkodams mūzikas kasešu kasti, sasliet stāvus kāju pirkstus savos sporta apavos. Un jūs jutāt, ka esat
TEV JĀIZVĒLAS SĀPĒM GARLAICĪBU
pateicis kaut ko trāpīgu, un tas bija jautri, un gājāt vel tālāk: "Starp citu," jūs sacījāt, "mūsdienās vairs neredz tik daudz putnu kā kādreiz, vai ne? Un, vai zini, ko es nesen dzirdēju? Ka pie Kārību jūras vairs nav palicis neviena gliemežvāka, jo visus paņēmuši tūristi. Un, vai neesi kādreiz, lidojot mājās no Eiropas, atrodoties piecas jūdzes virs Grenlandes, domājis, ka fotoaparātu, skotu viskija un cigarešu pirkšana augšā, atklātā kosmosā, ir tāda kā — nezinu — ačgārna7 ."
Tad jūsu draugs eksplodēja, nosaukdams jūs par īstu mūdzi, un teica: "Kāpēc tev, pie velna, visu laiku jābūt tādam pesimistam? Vai tad pilnīgi visā jāsaskata kaut kas nomācošs?"