Viņa apskatīja manu praktiski (un nekādā ziņā ne satriecoši) iekārtoto istabu — telpu, ko galvenokārt atdzīvināja lētas, zemas kvalitātes navaho cilts indiāņu segas. Tad viņas seja atslāba. "Tas vecis jau nu arī izgāzās. Kasīdralsitijā uz 111. šosejas ir tāds veikals, kur pārdod izbāztus cāļus. Mēs braucām tam garām, un man tādu sagribējās, tā ka es bezmaz noģību, tie bija tik glīti, bet Dens (tā viņu sauca) saka:
"Paklausies, Klēra, tev nevajag cāli," uz ko es atbildēju: "Ne jau tur tā lieta, Den. Lieta tā, ka es gribu cāli." Šajā mirklī viņš ķērās pie ārkārtīgi garlaicīgas lekcijas lasīšanas par to, ka vienīgais iemesls, kāpēc man griboties cāli, esot tas, ka tie tik labi izskatās veikala skatlogā, un kopš brīža, kad es to dabūšot, es sākšot izgudrot dažādus iespējas, kā tikt no tā vaļā. Tiesa gan. Bet tad es mēģināju viņam ieskaidrot, ka izbāzti cāļi ir pats svarīgākais dzīvē un jaunās attiecībās, bet mans skaidrojums pajuka kaut kur pusceļā — analoģija kļuva pārāk samocīta — un iestājās "vai cilvēku dzimumam" klusums — tā klusē pedanti, kuri domā, ka runā ar plānprātiņiem. Man gribējās viņu nožņaugt."
"Cāļi?" pārprasīja Dags.
"Jā, cāļi."
"Ahā." '
"Jā."
"Koo-ko-ko-ko-ko."
Atmosfēra kļuva reizē muļķīga un drūma, un pēc dažām stundām es pārcēlos uz verandu, kur esmu šobrīd, tīrīdams no savu suņu purniem iespējamos japiju taukus un vērodams saules gaismas pirmo sārtošanos Koačellas ielejā, kur atrodas Palmspringsa. Tālumā kalna galā es redzu mistera Boba Houpa, komiķa, seglu formas māju kūstam uz klintīm kā Dalī pulksteni. Es jūtos mierīgs, jo mani draugi ir tuvumā.
"Polipu laiks," Dags paziņo, pienākdams un apsēzdamies man blakus, iepriekš notraucis vībotņu putekšņus no ļodzīgā lieveņa.
"Tas nu gan ir riebīgi, Dag," saka Klēra, apsēzdamās man otrā pusē un uzklādama man uz pleciem segu (man mugurā ir tikai apakšveļa).
"Nemaz nav riebīgi. Patiesībā tev kādu dienu ap pusdienlaiku vajadzētu papētīt trotuārus pie patio restorāniem Rančomirāžā. Ļaudis birdina polipus ka blaugznu plēksnes, un, kad ej tiem pāri, sajūta ir tāda kā staigājot pa Rice Krispies pārslu kārtu."
"Ššš…!" es saku, un mēs visi pieci (neaizmirstiet suņus) palūkojamies uz austrumiem. Es nodrebinos un cieši ietinos segā, jo man salst vairāk nekā biju pamanījis, un domāju par to, ka mūsdienās visas lietas šķiet nākušas taisni no elles — pretējais dzimums, darbi, ballītes, laika apstākļi… Vai varētu būt tā, ka mēs šai vietai vairs neticam? Vai varbūt mums visiem tika piesolītas debesis vēl dzīves laikā, un tas, ko beigās saņēmām, nespēj solītajam līdzināties.
Varbūt kāds pa vidam tika piekrāpts. Gribētos gan zināt.
Zināt, Dags un Klēra daudz smaida, gluži kā daudzi cilvēki, ko pazīstu. Taču vienmēr esmu domājis, vai viņu smaidos nav kaut kas mehānisks vai ļaunprātīgs, jo tas, kā viņi tur lūpu kaktiņus savilktus uz augšu, šķiet mazliet, neteiksim, māksloti, bet piesardzīgi. Sēžot kopā ar viņiem, pār mani nāk neliela apskaidrība. Tā ir apskaidrība par to, ka smaidi, kurus viņi nēsā ikdienā, ir tie paši smaidi, ko nēsā ļaudis, kurus Ņujorkā uz ielas visu acu priekšā apkāsuši — labsirdīgi, bet tomēr — kurus apkāsuši kāršu blēži, un kuri nevar izrādīt savas dusmas, jo tā neklājas, kuri negrib izskatīties pēc sliktiem spēlētājiem. Šī doma ir gaistoša.
Virs mēļā Džošua kalna iznirst pirmā saules strēle, bet mēs trīs esam mazu drusciņu stilīgāki, nekā mums pašiem nāk par labu, mēs nevaram vienkārši ļaut šim mirklim notikt. Dagam jāapsveic šī blāzma ar jautājumu mums, ar drūmu alborādu: "Kas jums nāk prātā, kad ieraugāt sauli? Ātri! Kamēr neesat pārāk ilgi par to domājuši un sabeiguši savu atbildi. Esiet godīgi. Esiet šaušalīgi. Klēra, tu pirmā."
Klēra uztver šo ievirzi: "Nu, tā, Dag. Es redzu fermeri Krievijā, un viņš brauc ar traktoru pa kviešu lauku, bet saules gaisma viņam ir nākusi par ļaunu — gluži ka izbalējušai melnbaltai fotogrāfijai vecā žurnālā Life. Un ir notikusi arī kāda cita savāda parādība — saule ir sākusi izstarot nevis savus starus, bet vecu Life žurnālu smaržu, un šī smarža iznīcina viņa ražu. Kvieši izdilst, kamēr mēs runājam. Viņš raud, sabrucis pār sava traktora stūri. Viņa kvieši mirst no saindēšanās ar vēsturi."
"Labi, Klēra. Ļoti pārdabiski. Endij? Un tu?"
"Ļauj man brīdi padomāt."
"Labi, tad es pateikšu. Kad es domāju par sauli, man nāk prātā Austrālijas sērfinga zaķis, kādus astoņpadsmit gadus veca, kaut kur Bondibīčā, kura pamana savu pirmo keratozes veidojumu uz sava liela. Savā galviņā viņa kliedz un jau kaļ plānus par to, kā nozagt mātei valiumu. Un tagad tu pasaki man, Endij, par ko tu domā, kad ieraugi sauli?"
Es atsakos piedalīties viņa šausmās. Es atsakos iesaistīt savā vīzijā cilvēkus. "Es domāju par vietu Antarktīdā, kuru sauc par Vandas ezeru un kur vairāk nekā divus miljonus gadu nav lijis lietus."
"Tā gan. Un viss?"
"Jā, viss."
Iestājas klusums. Un lūk, ko es nesaku: šī pati saule liek man domāt arī par karaliskiem mandarīniem un stulbiem taureņiem, un slinkām karpām. Un par sajūsminošām granātkoku
Vēsturiskā nepietiekamība— dzīve laika periodā, kad, šķiet, nekas nenotiek. starp izteiktākajiem simptomiem minama atkarība no laikrakstiem, žurnāliem un tv ziņu raidījumiem.
Vēsturiskā pārsātinātība— dzīve laika periodā, kad notikumu, šķiet, ir pārāk daudz. starp izteiktākajiem simptomiem minama atkarība no laikrakstiem, žurnāliem un tv ziņu raidījumiem.
asins lāsēm, kas sūcas caur mizas plīsumiem augļiem, kuri pūst koka zarā kaimiņa pagalmā — lāsēm, kas karājas pie saviem vecajiem, brūnajiem ādas avotiem kā rubīni, liecinot par spēcīgo sēklotnes auglīgumu iekšpusē.
Stilīguma vairodzinš ir pārāk smags arī Klērai. Viņa pārtrauc klusumu, teikdama, ka dzīvot dzīvi kā izolētu, īsu, stilīgu mirkļu virkni nav veselīgi. "Vai nu mūsu dzīves kļūst par stāstiem, vai tās vispār nav iespējams nodzīvot."
Es piekrītu. Dags piekrīt. Mēs zinām, ka tieši tāpēc pametām savas dzīves un ieradāmies tuksnesī — lai stāstītu stāstus, tādējādi padarot par sakarīgiem stāstiem mūsu pašu dzīves.
MŪSU VECĀKIEM PIEDERĒJA VAIRĀK
"Izģērbjas."
"Runā ar sevi." "Aplūko apkārtni."
"Masturbē."
Ir nākamā diena (nu, patiesībā nav pagājušas pat divpadsmit stundas), un mēs pieci grabinām uz priekšu pa Indiāņu avēniju, dodoties pēcpusdienas piknikā uz kalniem. Sēžam Daga sifilītiskajā, vecajā sābā — mīļi sagrabējušā, mūžvecā, sarkanā modelī, kādus Disneja filmiņās redz braucam augšup pa ēku sienām un ko satur kopā saldējuma kociņi, košļājamā gumija un līmlente. Mašīnā mēs spēlējam ātru spēli, atbildot uz Klēras starta komandu: "nosaukt visas darbības, ko cilvēki veic, kad ir vieni tuksnesī."
"Uzņem kailfoto ar Polaroid aparātu."
"Vāc mazus atkritumu un drazu gabaliņus."
"Sašauj šos mazos atkritumus driskās ar bisi."
"Ei!" ieaurojas Dags, "drusku tā kā pēc dzīves, ko?"