Auto ripo uz priekšu.
"Dažkārt darbā," Klēra saka, braucot garām veikalam I.Magnin, kur viņa strādā, "skatoties, kā šie nebeidzamie sirmo matu viļņi aprij dārglietas un smaržas, man rodas savada sajuta. Šķiet, es vēroju kādu milzīgu pusdienu galdu, ko ielenkuši simtiem ēdelīgu, mazu bērnu, kuri ir tik izlutināti un nepacietīgi, ka nevar pat sagaidīt, kamēr ēdiens tiks pagatavots. Viņiem jāsniedzas pēc dzīviem dzīvniekiem, kas nolikti uz galda, un jāizsūc barība tieši no viņiem."
Labi, labi. Tas ir nežēlīgs, vienpusīgs vērtējums par to, kas patiesībā ir Palmspringsa — maza pilsētele, kur veci ļaudis cenšas atpirkt savu jaunību un dažus pakāpienus uz sociālajām kāpnēm. Kā tajā teicienā — mēs izlietojam savu jaunību, lai iegūtu mantu, bet savu mantu — lai iegūtu jaunību. Patiesībā šī nemaz nav slikta vieta, un te nenoliedzami ir jauki, — klau, es taču galu galā te dzīvoju.
Bet šī vieta mani uztrauc.
Palmspringsa nav laika apstākļu — tāpat kā nav televīzijas. Nav arī vidusšķiras, un šajā ziņā pilsēta ir viduslaicīga. Dags saka — ikreiz, kad kāds uz šīs planētas izlieto papīra saspraudi, ielej veļas mašīnā ūdens mīkstinātāju vai noskatās pa televizoru Hee Haw atkārtojumu, kāds iedzīvotājs šeit Koačellas ielejā ievāc peniju. Viņam droši vien ir taisnība.
Klēra ievēro, ka šeit bagātie ļaudis maksā nabadzīgajiem, par to, ka tie nogriež viņu kaktusiem dzeloņus. "Esmu arī pamanījusi, ka viņiem ir tieksme drīzāk izmest savus
KĀRE PĒC GAĻAS KAVĒ JEBKĀDAS ĪSTAS
istabaugus, neka par tiem rūpēties. Jēziņ. Iedomājieties, kādi ir viņu bērni."
Tomēr mēs izvēlējāmies šeit dzīvot, jo nav šaubu, ka šī pilsēta ir klusa svētnīca, kur patverties no vidusšķiras caurmēra masas. Un mēs nekādā ziņā nedzīvojam vienā no spi-cākajiem rajoniem, ko pilsēta var piedāvāt. Nekā tamlīdzīga. Te ir rajoni, kur, ieraugot kaut ko pamirdzam īsi apcirptā suņzobes zālienā, var pieņemt, ka tur mētājas sudraba dolārs. Tur, kur dzīvojam mēs — mazajās vasarnīcās ar kopēju pagalmu un nieres formas peldbaseinu, zibsnis zālē nozīmē sasistu viskija pudeli vai kolostomijas maisiņu, kurš izbēdzis no atkritumu savācēja cimdotā tvēriena.
Mašīna izbrauc uz gara ceļa posma, kurš ved uz šoseju, un Klēra apskauj vienu no suņiem, kurš ir iebāzis purnu spraugā starp abiem priekšējiem sēdekļiem. Tas ir purns, kas tagad pieklājīgi, bet uzstājīgi pieprasa uzmanību. Viņa lasa lekciju suņa obsidiāna acīm: "Ak, tu, mazais, smukais radījums! Tev vis nav jāuztraucas par to, ka jāpērk sniega motocikls vai kokaīns vai trešā māja Orlando, Floridā. Nepavisam. Tev it nemaz nav par to jāuztraucas. Tu tikai gribi, lai tevi drusku paglauda."
Vēsturiskā graustošana— tādu vietu apmeklēšana kā vecmodīgi RESTORĀNI, INDUSTRIĀLIE RAJONI DŪMEŅU PAĒNĀ, LAUKU CIEMATI — VIETAS, KUR LAIKS ŠĶIET IESALDĒTS PIRMS ĻOTI DAUDZIEM GADIEM —, LAI IZJUSTU ATVIEGLOJUMU, ATGRIEŽOTIES "TAGADNĒ".
BRAZILIFIKĀCIJA— plaisas paplaŠinĀŠanĀs starp BAGĀTAJIEM UN NABAGAJIEM UN AR TO SAISTĪTĀ VIDUSŠĶIRAS IZZUŠANA.
Ceļošana laikā ar vakcinēšanos— fantāzijas par aizceļošanu pagātnē, taču tikai pēc pienācīgu vakcīnu saņemšanas.
Suns tikmēr izskatās mundrs un izpalīdzīgs, ka izsūtāmais zēns svešā valstī, kurš nesaprot ne vārda no tā, ko sakāt, tomēr grib saņemt dzeramnaudu.
"Jā gan. Tu vis negribi satraukties par tik daudzām lietām. Un vai zini, kāpēc?" (Izdzirdīs intonācijas maiņu, suns saspicē ausis, radīdams ilūziju, ka saprot teikto. Dags apgalvo, ka visi suņi slepus runā angļu valodā un pieslejas uni-tāristu baznīcas morālei un ticībai, bet Klēra iebilst, sacīdama, ka zinot pilnīgi droši — kad viņa bijusi Francijā, visi suņi runājuši franciski.) "Tāpēc, ka visi šie priekšmeti tikai saceltos un iespļautu tev sejā. Tie tev tikai atgādinātu, ka viss, ko dzīvē dari, ir priekšmetu vākšana. Un nekas cits."
Mes dzīvojam sīkas dzīves perifērijā,- esam marginali-zēti, un ir daudz kā tāda, kur mēs izvēlamies nepiedalīties. Mēs vēlējāmies klusumu, un tagad mums šis klusums ir. Mēs ieradāmies šeit, nosēti ar jēlumiem un pūtītēm, mūsu resnās zarnas bija sasējušās tādos mezglos, ka likās — mūsu iekšas nekad vairs nedarbosies. Mūsu sistēmas bija pārtraukušas funkcionēt, tās bija aizdambējusi kopētāju un White-Out korektūras krāsas smirdoņa,, akciju papīra smaka un nebeidzamais stress bezjēdzīgajos darbos, ko negribīgi darījām, nesaņemot gandrīz nekādu novērtējumu. Mūs bija sagrābusi apmātība, kuras dēļ neatšķīrām iepirkšanos no radošām darbībām, dzērām nomierinošus līdzekļus un domājām, ka sestdienas vakarā pietiek vienkārši nomāt kādu videofilmu. Bet tagad, kad dzīvojam tuksnesī, viss ir daudz, daudz labāk.
BEIDZ PĀRSTRĀDĀT PAGĀTNI
Anonīmo alkoholiķu sanāksmēs tavi žūpu brāļi kļūst nikni, ja nelaid pār lūpu klausītāju priekšā. Ar to es domāju sirds izkratīšanu — ir patiešām jāuzvanda sapuvušie grozi ar pussadalījušamies kaķēniem un slepkavību rīkiem, kas guļ mūsu personīgo ezeru dzelmēs. AA locekļi grib dzirdēt šausmu stāstus par to, cik tālu esi nolaidies savā dzīvē, un tu nekad nevari būt kritis pietiekami zemu. Stāsti par pāridarījumiem laulātajiem, naudas šķērdēšanu un urīna nesaturēšanu sabiedrībā tiek gan novērtēti, gan gaidīti. To es zinu pilnīgi droši, jo esmu gājis uz šīm sanāksmēm (šausminoši sīkumi par manu dzīvi sekos vēlāk), un esmu redzējis šo paššaustīšanās procesu darbībā un dusmojies, ka man pašam trūkst stāstu par pietiekami nekrietnu uzdzīvi, ar ko padalīties.
"Nekad nebaidies skatītājiem izklepot slimas plaušas gabaliņu," sacīja vīrs, kurš reiz sēdēja man blakus kādā sanāksmē, vīrs, kura āda bija kā puscepta pīrāga garoza un kuram bija pieci pieauguši bērni, kas vairs neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. "Kā gan lai cilvēki palīdz sev, ja nespēj pieķerties tavu šausmu atlūzai? Cilvēki grib šo mazo atlūzu, viņiem tā ir vajadzīga. Šis mazais plaušu gabaliņš padara viņu pašu atlūzas mazāk šausminošas." Vēl neesmu dzirdējis otru tik lielisku stāstu stāstīšanas raksturojumu. Šādi guvis iedvesmu no sanāksmēm Anonīmo alkoholiķu organizācijā, es iedibināju stāstīšanas politiku pats savā dzīvē, "gulētiešanas stāstu" politiku, kura mums ir kopīga ar Dagu un Klēru. Tas ir vienkārši — mēs izdomājam stāstus un stāstām tos cits citam. Vienīgais noteikums — nedrīkst otru pārtraukt, gluži kā Anonīmajos alkoholiķos, un beigās nedrīkst kritizēt. Šī nekritiskā atmosfēra mums lieti noder, jo visi trīs tik drausmīgi baidāmies izrādīt savas jūtas. Vienīgi šāds nosacījums ļāva mums paļauties citam uz citu.
Klēra un Dags metās šajā spēlē kā pīlēni upītē.
"Es patiešām ticu," reiz sākumā, pirms vairākiem mēnešiem sacīja Dags, "ka ikvienam zemeslodes iedzīvotājam ir dziļš, tumšs noslēpums, kuru viņš nekad neizstāstīs nevienai dzīvai dvēselei, kamēr vien dzīvos. Ne sievai, ne vīram, ne mīļotajam cilvēkam, ne mācītājam. Nekad.
Man ir savs noslēpums. Jums ir savējie. Jā, ir gan — es redzu, ka smaidāt. Jūs tagad domājat par savu noslēpumu. Nu, aiziet, klājiet vaļā! Kāds tas ir? Drātējāt savu māšeli? Sēdējāt aplī un onanējāt? Apēdāt savu kaķu, lai zinātu, kā garšo? Pārgulējāt ar svešu cilvēku un gribētu vēl? Nodevāt draugu? Pastāstiet man. Jūs varat man palīdzēt, nemaz to nezinādami."