"Velns parāvis, Belinghauzen, tas ir visstulbākais no taviem sūda trikiem, ko jebkad esi pastrādājis!" Un mēs atkal skrienam, es priekšā Dagam, mani aerobikas treniņi liek sevi manīt.
Dags pagriežas ap stūri man aiz muguras, kad es dzirdu apslāpētu balsi un būkšķi. Pagriezies es ieraugu, kā Dags uzskrien virsū nevienam citam kā Skiperam, Morongoveli-jas klaidonim no ielejas augšgala, kurš dažkārt sēž Larry's (iesauka cēlusies no viņa TV situāciju komēdijas kuģa kapteiņa cepures).
"Sveiks, Dag! Bārs jau ciet?"
"Sveiks, Skip! Ja gan. Man svarīgs randiņš. Jāskrien," viņš saka, jau attālinādamies un rādīdams ar pirkstu uz Ski-peru kā japijs, kurš nepārliecinoši solās kopā paēst pusdienas.
Desmit Teksasas kvartālus tālāk mēs apstājamies pārguruši, aizelsušies, izpildīdami gārdzošu klanīšanos līdz zemei austrumnieku stilā. "Nevienam nav jāzina par šito mazo misēkli, Endrū. Skaidrs? Nevienam. Pat Klērai ne."
"Vai es izskatos pēc kretīna? Jēziņ."
Ehē, ehē, ēhē.
"Un Skipers?" es prasu, "vai viņam nepieleks, kas parlietu?"
"Viņam? Nekā. Viņa smadzenes jau gadiem pārvērtušās karburatora šļurā."
"Vai esi pārliecināts?"
"Jā." Mēs atgūstām elpu.
"Aši. Nosauc desmit mirušus rudmatainos," Dags nokomandē.
"Ko?"
"Tev ir piecas sekundes. Viens. Divi. Trīs…"
Man pielec. "Džordžs Vašingtons, Denijs Kejs…"
"Viņš nav miris."
"Ir gan."
"Labi, lai būtu. Tev papildpunkti."
Atlikušais gājiens līdz mājām nav diez cik jautrs.
ES NEESMU GREIZSIRDĪGS
Elvisa acīmredzot aizjāja uz kranča, kad šajā pēcpusdienā bija pametusi mūsu baseinu (hipiju kodētais nosaukums: aizbrauca ar Greyhound autobusu). Viņa četras stundas brauca uz ziemeļrietumiem, uz Santabarbaras piekrasti, lai iestātos jaunā darbā, paklausieties tikai, par dārznieci klosterī. Mēs esam gar zemi, patiešām gar zemi, izdzirdējuši šos mazos jaunumus.
"Nūjā," Klēra izlokās, "pats par sevi tas tomēr nav tāds īsts klosteris. Tās sievietes valkā tādas maisīgas ogļumelnas sutanas — cik japāniski! — un nēsā īsi apgrieztus matus. Es redzēju attēlus brošūrā. Un, viņa jebkurā gadījumā ir tikai dārzniece."
"Brošūrai" Vēl trakāk.
"Nu, tajā salokāmajā skrejlapā, kā picērijai, ko viņi atsūtīja Elvisai kopā ar apstiprinājuma vēstuli, ka viņa ir pieņemta." (Mīļais Dievs…) "Viņa atrada šo darba piedāvājumu pie vietējās draudzes ziņojumu dēļa; viņa saka, ka gribot noskaidrot domas. Bet man ir aizdomas, ka viņa varbūt domā — Kērtiss varētu tur parādīties, un tad viņa grib būt tur tuvumā. Tai sievietei labi padodas saglabāt noslēpumā to, ko viņa nevēlas izpaust."
Tagad mes sēžam mana virtuve, laiski izlaidušies uz dedzināta priežkoka bāra ķebļiem ar suņu apgrauztām kājām un purpurkrāsas dimanta formas bārkstīm izrotātiem sēdekļiem. Tie ir krēsli, ko es pagājušomēnes par velti atvilku no diezgan skumjas kooperatīvās dzīvokļu mājas pārdošanas izsoles Palofjeroroudā.
Lai radītu atmosfēru, Dags ir ieskrūvējis ligzdā virs galda stilīgu, sarkanu spuldzi un jauc šausmīgus dzērienus ar šausmīgiem nosaukumiem, kurus viņš ir aizguvis no pagājušajās pavasara brīvdienās šeit iebrukušajiem tīņiem. (Izvarošana pēc randiņa, Medikamentu terapija, Bezgalvainās ballīšu karalienes — kurš gan izgudro šos nosaukumus?)
Vakara tērpi ir ieturēti gulētiešanas stāstu tradīcijās: Klērai mugurā ir flaneļa rītasvārks ar cigarešu izdedzinātu caurumu mežģīnēm gar malu. Dagam — "Lorda Tairona" burgundieša krāsas mākslīgā zīda pidžama ar "karaliskām" viltota zelta savelkamajām auklām un man — mīksta skotu auduma krekls un garās apakšbikses. Mēs izskatāmies raibi, sīkstulīgi un muļķīgi. "Mums patiešām jāsaskaņo sava garderobe," saka Klēra.
Pārtikas graustošana — produkti, kuru pievilcība slēpjas nevis
GARŠĀ, BET GAN SAREŽĢĪTĀ ŠĶIRAS BLAKUSNOZĪMJU, NOSTALĢISKU SIGNĀLU UN IESAIŅOJUMA SEMIOTIKAS MAISĪJUMĀ: "MĒS AR KēTIJU NOPIRKĀM šo Multi-Whip saldā krējuma kārbu īsta putukrējuma vietā,
JO MUMS LIKĀS, KA NO PETROLEJAS PAGATAVOTA PUTUKRĒJUMA ROTĀJUMS IZSKATĀS PĒC TĀDA PRODUKTA, KO PENSAKOLĀ DISLOCĒTAS GAISA SPĒKU VIRSNIEKU SIEVAS SEŠDESMITO GADU SĀKUMĀ DOTU SAVIEM VĪRIEM, LAI ATZĪMĒTU PAAUGSTINĀJUMU DIENESTĀ."
TV LĪDZĪBAS— no televĪzijas situĀciju KOMĒDIJĀM ATVASINĀTA MORĀLE LIETOŠANAI IKDIENĀ: "TAS IR GLUŽI KĀ TAJĀ EPIZODĒ, KUR ŽANNAI PAZUDA BRILLES!"
"Pēc revolūcijas, Klēra. Pēc revolūcijas," Dags atbild.
Klēra ievieto mikroviļņu krāsnī zinātniski modificētu popkornu. "Man nekad nav tāda sajūta, it kā es vienā no šīm ierīcēm liktu pārtiku," viņa pēc tam saka, pīkstienu pavadībā uzstādīdama sildīšanas laiku elektroniskajā displejā, "drīzāk jūtos tā, it kā es liktu degvielas patronas raķetes dzinējā." Viņa spēcīgi aizcērt krāsns durtiņas.
"Ei, uzmanīgāk!" es uzsaucu.
"Atvaino, Endij. Bet es esmu sadrūvējusies. Tev nav ne jausmas, cik man ir grūti atrast draudzenes. Mani draugi vienmēr ir bijuši čaļi. Meitenes vienmēr ir tādas čaukstenes. Viņas vienmēr uzskata mani par draudu. Beidzot es atrodu normālu draudzeni šajā pilsētā, un viņa aizbrauc tajā pašā dienā, kad mani pamet mana mūža apsēstība. Izrādi man mazliet līdzjūtības, labi?"
"Tad tāpēc šodien pie baseina tu biji tik saskābusi?"
"Jā. Viņa lika, lai paturu ziņu par viņas aizbraukšanu noslēpumā. Viņai riebjas atvadas."
Šķiet, ka Dagam nedod mieru klosteris. "No tā nekas neiznāks," viņš saka. "Tajā ir pārāk daudz no Madonnas/ ielenes. Man to neiesmērēs."
"Tas nav nekas tāds, ko tev iesmērē, Dag. Tā runādams, tu izklausies pēc Tobiasa. Un viņa nemaz negrasās noņemties ar to "mūķeņu padarīšanu" — neesi tik pesimistisks. Dod viņai iespēju." Klēra atkal apsēžas uz ķebļa. "Turklāt, vai tev labāk patiktu, ka viņa joprojām būtu šeit,
KNG— kas PAR NĀVĪGU GARLAICĪBU. "DŽEIMIJS DABŪJA NOSĒDĒT
Romas lidostā trīsdesmit sešas stundas, nu totāls KNG."
kss — kas par sliktu stilu. "tad nu gan kss, padomā tikai -darba džinsi! Tas vispār ir pilnīgs 1979. gads."
Palmspringsa, un nodarbotos ar to, ar ko viņa nodarbojas? Vai tev gribētos pēc kāda gada kopā ar viņu iet uz Vona liel-veikalu un pirkt šķidrumu šļirču adatu dezinficēšanai? Vai varbūt spēlēt savedēju — ieskapēt viņai kādu zobārstu konferences dalībnieku, lai viņa var kļūt par mājsaimnieci Paloalto?"
Pārsprāgst pirmais kukurūzas grauds, un es apjēdzu, ka Dags ne tikai jūtas tā, it kā Elvisa būtu viņu atraidījusi, bet arī izjūt skaudību par viņas lēmumu mainīt un vēl vairāk ierobežot savu dzīvi.
"Tad es pieņemu, ka viņa ir atteikusies no visiem pasaulīgajiem labumiem," saka Dags.
"Man liekas, ka viņas istabas biedrenes, nabadzītes, nočieps vairumu mantiņu, ko viņa ir atstājusi šeit, Palmspringsā. Šai dāmai ir ĻSGP — ļoti smagas gaumes problēmas. Galvenokārt uzbāzīgas lampas un papīrgriezumi."
"Es dodu viņai trīs mēnešus."
Kukurūza īstajā brīdī beidz sprāgt, un Dags blenž uz savām pēdām. Viņš veras tajās tā, it kā tās būtu divas atslēgas uz gredzena, bet viņš nevarētu atcerēties, kuram slēdzenēm tās der. "Jēziņ. Tev taisnība. Es neticu sev. Vai zināt, kāda man ir sajūta? Man ir tāda sajūta, it kā man būtu divpadsmit gadu un es būtu Ontario, un atkal būtu nošļācis ar benzīnu visu mašīnu un savas drēbes — es jūtos kā galīgais mēslu maiss."