"Neesi mēslu maiss, Belinghauzen. Aizver acis," saka Klēra. "Aizver acis un skaties cieši uz to, ko esi izšļācis. Pasmaržo nākotni."
Sarkana spuldze bija interesanta, bet nogurdinoša. Mes dodamies uz manu istabu, lai stāstītu gulētiešanas stāstus. Kamīns ir iekurts, un suņi svētlaimīgi šņākuļo uz sava ovālā, pītā paklāja. Manā gultā uz Hudzona līča segām mēs ēdam popkornu un sajūtam retu omulību starp vaska dzeltenajām ēnām, kas šūpojas uz koka sienām, kuras ir apkarinātas ar maniem priekšmetiem: makšķerēšanas piederumiem, saules cepurēm, vijoli, dateļpalmu zariem, nodzeltējušām avīzēm, zīļu jostām, virvēm, Oksfordas kurpēm un kartēm. Vienkārši priekšmeti dzīvei, kas nav sarežģīta.
Klēra sāk.
PAMET SAVU ĶERMENI
"Reiz dzīvoja kāda nabaga bagāta meitene vārda Linda. Viņa bija mantojusi milzīgas dzimtas bagātības, kuras bija izaugušas no vergu tirdzniecības Džordžijā, savairojušās jen-kiju tekstilfabrikās Masačūsetsā un Konektikutā, izplatījušās uz rietumiem līdz Monongahelariveras tērauda fabrikām Pensilvānijā un visbeidzot nesušas bagātus avīžu, kinofilmu un kosmiskās aviācijas augļus Kalifornijā.
Bet, ja Lindas dzimtas nauda vienmēr pamanījās augt un pielāgoties savam laikam, tad ģimene to nespēja. Tā saruka, panīka un sarāvās uz iekšu, līdz no tās bija palikusi tikai Linda un viņas māte Dorisa. Linda dzīvoja lielā mūra mājā lauku īpašumā Delavēras štatā, bet viņas māte no Delavēras adreses tikai nosūtīja savas nodokļu deklarācijas. Viņa pat nebija apmeklējusi šo vietu jau daudzus gadus, jo bija augstāko aprindu pārstāve, viņa dzīvoja Parīzē; viņa piederēja pie aprindām. Ja viņa būtu apmeklējusi šo vietu, tad būtu varējusi novērst to, kas notika ar Lindu.
Redziet, Linda uzauga tikpat laimīga kā jebkura bagāta meitene — vienīgais bērns mūra mājas augšējā stāva bērnistabā, kur tēvs katru vakaru lasīja viņai priekšā, kamēr viņa sēdēja tam klēpī. Augšā pie griestiem virpuļoja un dziedāja dučiem pieradinātu kanārijputniņu, kas dažkārt nolaidās, lai nosēstos viņiem uz pleciem un vienmēr nobaudītu jauko barību, ko atgādāja kalpones.
Taču kādu dienu viņas tēvs pārtrauca nākt pie viņas un nekad vairs neatgriezās. Kādu laiku māte palaikam mēdza ierasties un mēģināja lasīt priekšā, bet tas nekad vairs nebija kā agrāk — viņas elpa smirdēja pēc kokteiļiem, viņa mēdza raudāt; viņa spēcīgi sita putniem, kad tie tuvojās, un pēc kāda laika putni to vairs nemēģināja darīt.
Gāja laiks, un Linda savos vēlajos padsmit gados un agrīnajos divdesmitajos kļuva par skaistu, bet ārkārtīgi nelaimīgu sievieti, kura pastāvīgi meklēja vienīgo cilvēku, vienīgo ideju vai vienīgo vietu, kas varētu izglābt viņu no šīs, nu, sacīsim, dzīves. Linda jutās izredzēta, bet bezmērķīga — pilnīgi viena. Un attiecībā uz savu apjomīgo mantojumu viņai bija divējādas jūtas — vainas apziņa par to, ka viņa nav cīnījusies, lai to iegūtu, bet dažkārt arī karaliskuma un varas izjūtas, kas, kā viņa zināja, varēja nest viņai tikai nelaimi. Viņa svārstījās.
Un līdzīgi visiem patiesi bagātiem un/vai skaistiem un/vai slaveniem cilvēkiem, viņa nekad nebija īsti pārliecināta par to, vai cilvēki atsaucas uz viņas īsto es, gaismas drusciņu, kas bija ieslodzīta viņas miesas apvalkā, vai tikai uz laimīgo lozi, kuru viņa bija izvilkusi piedzimstot. Viņa vienmēr sargājās no blēžiem un izspiedējiem, apdziedātājiem un šarlatāniem.
Es šeit piebildīšu vēl kaut ko par Lindu: viņa bija gudra. Viņa varēja runāt, teiksim, par elementārdaļiņu fiziku — kvarkiem un leptoniem, bosoniem un mesoniem — un viņa varēja pateikt, kurš patiešām pārzina šo tēmu pretstatā tiem, kas par to tikai izlasījuši žurnālā. Viņa varēja nosaukt vairumu puķu un nopirkt visas puķes. Viņa apmeklēja Viljamsas koledžu un kokteiļvakarus ar filmu zvaigznēm samta Manhetenas augstākajā sabiedrībā, ko apgaismoja epi-leptiskas zibspuldzes. Viņa bieži vienatnē brauca uz Eiropu. Viduslaiku mūru ieskautajā Senmalo pilsētiņā Francijas piekrastē viņa dzīvoja mazā istabiņā, kas smaržoja pēc liķiera konfektēm un putekļiem. Tur viņa lasīja Balzaka un Nensi-jas Mitfordas darbus, meklēdama mīlestību, meklēdama kādu ideju un gulēdama ar austrāliešiem, pie reizes plānojot savus nākamos ceļojumus pa Eiropu.
Rietumāfrikā viņa apmeklēja bezgalīgus gerberu un skābeņu augu paklājus — citpasaulīgus laukus, kur psihodēlis-kas zebras košļāja maigos dzinumus, kas izlīda no augsnes vienā naktī, izšķīlušies sēklām, ko no desmitgadēm ilgas komas bija atmodinājušas Kongo pēkšņās lietusgāzes.
Taču meklēto Linda visbeidzot atrada Āzijā — augstu Himalajos starp alpīnistu pamestajiem, rūsošajiem skābekļa baloniem un apātiskajiem, opija pārsātinātajiem un nolemtajiem Aiovas otrā kursa studentu ķermeņiem — tieši tur viņa dzirdēja par ideju, kas iedarbināja viņas dvēseles mehānismus.
Viņa dzirdēja par reliģisku sektu, kurā ietilpa mūki un mūķenes, kas mazā ciematiņā bija sasnieguši svētuma, ekstāzes, atpestīšanas stāvokli, ievērojot stingru diētu un meditējot septiņus gadus, septiņus mēnešus, septiņas dienas un septiņas stundas. Šajā laikā svētais māceklis nedrīkstēja izrunāt nevienu vārdu un veikt nekādas darbības, izņemot ēšanu, gulēšanu, meditēšanu un vēdera iztukšošanu. Taču tika sacīts, ka patiesība, ko varot atrast šī smagā pārbaudījuma beigās, vienmēr esot tik brīnišķīga, ka ciešanas un atsacīšanās esot nieks, salīdzinot ar kontaktu ar Augšieni, kas tiekot sasniegts pēcgalā.
Nelaimīgā kārtā dienā, kad Linda apmeklēja mazo ciematiņu, izcēlās vētra. Viņa bija spiesta griezties atpakaļ, un nākamajā diena viņai bija jāatgriežas Delavera, lai tiktos ar juristiem, kas pārvaldīja viņas nekustamos īpašumus. Viņai tā arī neizdevās apmeklēt svēto ciematu.
Drīz pēc tam viņa kļuva divdesmit vienu gadu veca. Saskaņā ar sava tēva testamentu viņa šajā brīdī mantoja viņa īpašumu lielāko daļu. Dorisa saspringtā mirklī pēc tabakas smaržojošā Delavēras jurista birojā uzzināja, ka mēnesī saņems tikai noteiktu summu, kas gan nebija pieticīga.
No sava vīra īpašumiem Dorisa bija gribējusi saņemt maltīti, bet saņēma uzkodu. Viņa kļuva līķa bāla, un tieši šīs naudas dēļ starp Lindu un Dorisu parādījās nepārvarama plaisa. Dorisa atbrīvojās no pinekļiem. Viņa kļuva par labi polsterētu, spīdīgi lakotu naudas slepenās pasaules pilsoni. Dzīve kļuva par mozaīku, kas sastāvēja no britu ūdensdziedniecības iestādījumu, nopirktu Venēcijas izsūtāmo zēnu, kas lupināja dārgakmeņus no viņas rokassomiņas, NLO meklējumu Andos, kas beidzās bez rezultātiem, sanatorijām pie Ženēvas ezera un Antarktīdas braucieniem, kur viņa uz Karalienes Modās Zemes bāli zilā ledus fona nekaunīgi glaimoja emirātu prinčiem.
Un tā Linda palika viena ar saviem lēmumiem, un, tā kā nebija neviena, kas to aizliegtu, viņa nolēma pati mēģināt sasniegt garīgo atpestīšanu pēc septiņu gadu, septiņu mēnešu un septiņu dienu metodes.
Taču, lai to izdarītu, viņai bija jāveic piesardzības pasākumi, lai nodrošinātos pret apkārtējās pasaules mēģinājumiem apdraudēt viņas pūliņus. Viņa nocietināja savas mājas mūra
SIMULĒSEVI