Laski paņēma savu žaketi un apklāja ar to Lindas augumu, ar kuru patlaban notika pārdabiska pārvērtība. Viņa kustību pavadīja viņas ribu krakšķēšana un elsains ekstāzes čīkstiens. "Nabaga mīļais bērns," viņš nočukstēja, noskūpstīdams viņu uz pieres.
Un līdz ar šo skūpstu Lindas galvaskauss ieliecās kā daždien trausli, zaļi plastmasas ogu groziņi, kas, visu ziemu nostāvējuši ārā, sabirst cilvēka rokās. Jā, viņas galvaskauss ieliecās un pārvērtās pīšļos — un gaismas mazumiņš, īstā Linda, pameta viņas veco ķermeni, tad sāka celties debesīs, kur kā mazs, dzeltens putniņš, kas prot dziedāt visas dziesmas, apsēdās uz viņas dieva labās rokas."
AUDZĒJIET PUĶES
Pirms daudziem gadiem, kad saku pelnīt nedaudz naudas, es mēdzu katru rudeni aiziet uz sēklu veikalu un nopirkt piecdesmit divus dzelteno narcišu sīpolus. Drīz pēc tam es mēdzu ieiet manu vecāku pagalmā ar piecdesmit divu kāršu kāvu un uzsviest tās gaisā virs mauriņa. Vietā, kur nokrita kāda no kārtīm, es iestādīju vienu no sīpoliem. Es, protams, būtu varējis aizsviest pašus sīpolus, bet tur jau tā sāls, ka es tā nedarīju.
Sīpolu stādīšana šādā veidā rada ļoti dabisku izkliedētī-bas efektu — tie paši neredzamie algoritmi, kas nosaka atšķirīgo spalvu krāsojumu bezdelīgu barā vai krastā izsviesta koka stumbra zarainumu, diktē arī šī svinīgā pasākuma panākumus.
Un, pienākot pavasarim, kad dzeltenās un baltās narcises ir noskaitījušas pasaulei savus smalkos, mazos haiku un izplatījušas savu vēso, maigo smaržu, to krokainās bēškrāsas sīpolu plēvītes paliekas mūs informē, ka ir pienācis laiks pļaut mauriņu.
Nekas ļoti, ļoti labs un nekas ļoti, ļoti slikts nekad neturpinās ļoti, ļoti ilgi.
Es pamostos, un pulkstenis ir apmēram pusseši no rīta. Mēs visi trīs esam izmētāti pa gultu tur, kur katrs aizmigām.
Suņi snauž uz grīdas blakus gandrīz izplēnējušam oglēm. Ara ir tikai nojausma par gaismu, oleandri nekustas un baloži ne-dūdo. Es saožu silto miega un noslēgtas telpas oglekļa dioksīda smaržu.
Šīs radības šajā telpā kopā ar mani — tās ir radības, kuras es mīlu un kuras mīl mani. Kopā es jūtos tā, it kā mēs būtu savāds un aizliegts dārzs — es jūtos tik laimīgs, ka varētu mirt. Ja tas būtu iespējams, es gribētu, lai šis mirklis turpinās mūžīgi.
Es atkal iemiegu.
TREŠĀ DAĻA
AK NĒ! TAS BEIDZOT IR NOTICIS! ŽILBINOŠAIS UZLIESMOJUMS!
FUI! TAS BIJA TIKAI ZIBENS!
.
DEFINĒ NORMĀLO
Pirms piecpadsmit gadiem, dienā, kas joprojām uzskatāma par, iespējams, visnestilīgāko dienu manā mūžā, visa mana ģimene, deviņi cilvēki, devās uz vietējo fotodarbnīcu, lai uzņemtu grupas fotogrāfiju. Šīs sakarsušās un nebeidzamās sēdēšanas rezultātā mēs visi deviņi nākamos piecpadsmit gadus braši centāmies dzīvot atbilstoši labi barotajam optimismam, mundrajiem šampūna viļņiem un uzspodrinātajām zobu rindām, ko iegūtā fotogrāfija spēj izstarot vēl šodien. Iespējams, ka mēs tajā izskatāmies novecojuši, taču mēs izskatāmies arī perfekti. Mēs godīgi smaidām uz labo pusi, pretī tam, kas izskatās pēc nākotnes, bet patiesībā bija misters Leonards, fotogrāfs un vientuļš, vecs atraitnis ar pārstādītiem matiem, kurš turēja kreisajā rokā kaut ko noslēpumainu un sauca: "Fromage!"
Kad fotogrāfija pirmo reizi tika atgādāta mājās, tā apmēram stundu greznojās uz kamīna malas, kur to vientiesīgi bija novietojis mans tēvs, drīz pēc tam spalgu pusaudžu bal-stiņu meža ugunsgrēks bailēs no vienaudžu izsmiekla piespieda viņu to nekavējoties aizvākt. Tad tā tika pārvietota uz tēva midzeņa daļu, kurā nekad neviens nesēž, kur karājas vēl šodien kā aizmirsts, badā mirstošs būra cirslītis. Kāds no mums deviņiem to apmeklē tikai retos gadījumos, bet ar nodomu laikā starp savas dzīves kāpumiem un kritumiem, kad mums vajadzīga krietna doza "bet mēs visi reiz bijām tik nevainīgi", lai piešķirtu mūsu skumjām izšķirošo literāra melodramatisma noti.
Kā jau teicu, tas bija pirms piecpadsmit gadiem. Taču šis bija gads, kad ikviens ģimenes loceklis beidzot nolēma pārtraukt censties dzīvot atbilstoši šim sasodītajam uzņēmumam un mirdzošajam, bet nepatiesajam solījumam, ko tas mums sniedza. Šis ir gads, kad mēs nolēmām pavilkt svītru attiecībā uz normālumu, gads, kad mēs kļuvām tādi, kādas ģimenes nu reiz ir, gads, kad visi beidzot nolēma būt paši, un pie joda visu pārējo. Gads, kad neviens neatbrauca mājās uz Ziemsvētkiem. Tikai es un Tailers, tētis un mamma.
"Vai tas nebija brīnišķīgs gads, Endij? Vai atceries?" Tā ir mana māsa Dīrdrija, kas runā pa telefonu un atsaucas uz gadu, kad tika uzņemta fotogrāfija. Šobrīd Dīrdrija pārdzīvo "drausmīgi nesmuku" šķiršanos no kāda policista Teksasā ("Man bija vajadzīgi četri gadi, lai atklātu, ka viņa intimitāte ir mākslota, Endij — kas par mūdzi"), un viņas balsī skaidri jūtama trīskārša antidepresantu deva. Viņa bija Visizskatīgākā un Vislabāk Ieredzētā Palmeru meita; tagad viņa zvana draugiem un radiem pustrijos naktī un pārbiedē viņus līdz nelabumam ar savu gauso, viegli sazāļoto pļāpāšanu: "Pasaule toreiz šķita tik mirdzoša un jauna, Endij, es zinu, ka izklausos štampaina. Jēziņ — es toreiz sauļojos, nebaidīdamās no
BREIDIJISMS— jŪtĪgums pret daudzĀm mĀsĀm UN BRĀĻIEM; RODAS NO UZAUGŠANAS LIELĀS ĢIMENĒS. PĒC APTUVENI 1965. GADA DZIMUŠAJIEM RETI SASTOPAMS. BrEIDIJISMA SIMPTOMI IR IZVEICĪGUMS PRĀTA SPĒLĒS, EMOCIONĀLA DISTANCE SITUĀCIJĀS, KAD APKĀRT IR DAUDZ ĻAUŽU UN DZIĻA NEPIECIEŠAMĪBA PĒC RŪPĪGI DEFINĒTAS PERSONISKĀS TELPAS.
sarkomām,- viss, kas bija vajadzīgs, lai es justos tik dzīva, ka likās — es uzsprāgšu, bija brauciens Bobija Vildžoena Road-runner uz ballīti, kur piedalījās neskaitāmi sveši cilvēki."
Dīrdrijas zvani ir biedējoši vairākos līmeņos, no kuriem nebūt ne mazsvarīgākais ir tas, kas viņas vāvuļošanā ir zināma patiesība. Jaunības zaudēšanai patiešām piemīt kaut kas kluss un garlaicīgs; jaunība patiešām ir, kā Dīrdrija saka, skumjš, izvairīgs parfīms, kas sastāv no daudzām nejaušām smaržām. Manas jaunības parfīms? Ass maisījums, kurā ir jaunas basketbola bumbas, Zamboni ledus līdzināšanas mašīna un mūzikas centra vadi, kas pārkarsuši no pārāk daudzu Supertramp albumu spēlēšanas. Un, protams, Kempsiju dvīņu džakuzi tvaikojošais, halogenizētais virums piektdienas vakarā, karsta zupa, garnēta ar atmirušas ādas plēksnēm, alumīnija alus skārdenēm un nelaimīgiem, spārnotiem kukaiņiem.
Man ir trīs brāļi un trīs masas, un mes nekad neesam bijuši "ģimene, kas apskaujas". Būtībā es neatceros, ka mani jebkad būtu apskāvusi kāda no vecāku vienībām (godīgi sakot, šāda prakse manī izraisa aizdomas). Nē, liekas, ka mūsu ģimenes dinamiku labāk raksturo jēdziens psihiskas māņu kustības. Es biju piektais no septiņiem — pilnīgs vidējais
Melnie caurumi— Xpaaudzes apakšgrupa, kura visvairāk izceļas AR SAVU GANDRĪZ PILNĪBĀ MELNO GARDEROBI.
Melnie midzeņi— vietas, kur dzīvo melnie caurumi, bieži neapkurinātas, AR LUMINISCĒfOŠU DAY-GLO KRĀSU IZKRĀSOTAS NOLIKTAVAS AR SAKROPĻOTIEM MANEKENIEM, ATSAUKSMĒM UZ ĒLVISU, DUČIEM PĀRPILDĪTU PELNU TRAUKU, SAPLĒSTU SPOGUĻU SKULPTŪRĀM UN FONĀ SKANOŠU Velvēt Underground mūziku.