bērns. Man bija jaciņas par uzmanību smagāk neka vairumam māsu un brāļu mūsu mājā.
Palmeru bērniem, visiem septiņiem, ir uzticami, saprātīgi un neapskaujami vārdi, kuriem deva priekšroku mūsu vecāku paaudze — Endrū, Dīrdrija, Ketlīna, Sūzana, Deivs un Evans. Tailers ir un peu eksotisks, bet viņš taču arī ir mīlas bērns. Es reiz pateicu Taileram, ka vēlos mainīt savu vārdu uz kaut ko jaunu un hipijisku, teiksim, Harmonijs vai Dasts. Viņš paskatījās uz mani: "Tu esi jucis. Endrū izskatās lieliski CV — ko gan vēl tu varētu vēlēties? Dīvainīši vārdā Bīhaivs vai Faiberbārs nekad netiek līdz vidējam vadības līmenim."
Dīrdrija šos Ziemsvētkus pavadīs Portarturā, Teksasā, kur cietīs no depresijas savas pāragrās, neizdevušās laulības dēļ.
Deivs, mans vecākais brālis — tas, kuram bija jākļūst par zinātnieku, bet kurš uzaudzēja plānu ponija astīti un tagad pārdod plates alternatīvās mūzikas ierakstu veikalā Sietlā (viņš un viņa draudzene Reina valkā tikai melnas drēbes) — viņš šajos Ziemsvētkos ir Londonā, Anglijā, kur lieto Ecstasy un staigā pa naktsklubiem. Kad atgriezīsies, viņš turpmākos sešus mēnešus nevarēs tikt vaļā no britu akcenta.
Dīvainās mīlas reproducēšana— bērnu ieviešana, lai kompensētu faktu, KA CILVĒKS VAIRS NETIC NĀKOTNEI.
skvairi— visizplatītākā x paaudzes apakšgrupa, vienīgā, kurai ir tendence uz vairošanos. skvairi ir sastopami gandrīz tikai pāros un ir atpazīstami pēc drudžainajiem mēģinājumiem savā ikdienā atjaunot līdzību elzenhauera ēras pilnībai, par spīti nesamērīgām mājokļu cenām un abu strādājošo ģimenes locekļu dzīves stilam. Skvairiem ir tieksme pastāvīgi būt pārgurušiem no īpašnieciski rijīgās DZĪŠANĀS PĒC MĒBELĒM UN GREZNUMLIETIŅĀM.
Ketlīna, otra vecāka no bērniem, ir ideoloģiski noskaņota pret Ziemsvētkiem, viņa pa lielākai daļai nosoda buržuāzisku sentimentalitāti. Viņa vada ienesīgu feministisku piena fermu Britu Kolumbijas augšējā, no alergēna brīvajā joslā un saka — kad beidzot sākšoties "invāzija", mēs visi pirkšot apsveikuma kartītes un būšot pelnījuši visu, kas ar mums tad notikšot.
Sūzana, mana mīļākā māsa, jautrākā māsa un ģimenes aktrise, krita panikā, kad pirms daudziem gadiem pabeidza koledžu, pievērsās jurisprudencei, apprecēja šausmīgu viszini, japiju juristu vārdā Braiens (savienība, no kuras var celties tikai raizes). Viņa pēkšņi kļuva tik nedabiski nopietna. Tā var gadīties. Esmu to daudzreiz pieredzējis.
Viņi abi dzīvo Čikāgā. Ziemsvētku rītā Braiens ar polaroīda fotoaparātu uzņems viņu meitiņu Čehiju (vārdu izvēlējās viņš), kas guļ šūpulī ar, šķiet, krugeranda ielaidumu galvgalī. Viņi droši vien strādās visu dienu, līdz pašām vakariņām.
Kādu dienu es ceru atpestīt Sūzanu no viņas drūmā likteņa. Mēs ar Deivu reiz gribējām nolīgt deprogrammētāju un nonācām pat tik tālu, ka piezvanījām uz universitātes teoloģijas fakultāti, lai noskaidrotu, kur tādu var atrast.
Neskaitot Taileru, par kuru jūs jau šo to zināt, atliek vēl tikai Evans Jūdžīnā, Oregonā. Kaimiņi sauc viņu par "Pal-meru normālo bērnu". Taču ir lietas, ko kaimiņi nezina: ka viņš pārāk daudz dzer, ka izšķiež savu algu kokaīnam, ka ar katru dienu izskatās sliktāk, ka atzīstas Deivam, Taileram un man, kā krāpj savu sievu Lizu, kuru viņš citu klātbūtnē uzrunā Elmera Fada multiplikācijas filmu varoņa balsī. Evans arī neēd dārzeņus, un mēs visi esam pārliecināti, ka viņa sirds kādu dienu vienkārši eksplodēs. Proti, aizies pilnīgi ba-bāc! viņa krūtīs. Viņam tas nerūp.
Ak mister Leonard, ka gan mes visi varējam nonākt tādā dimbā? Mēs rūpīgi meklējam to fromage, ko jūs turējāt rokā — tik tiešām —, bet mēs to vienkārši vairs neredzam. Atsūtiet mums kādu padomu, lūdzul
Divas dienas pirms Ziemsvētkiem Palmspringsas lidosta ir piebāzta ar tūristiem ar dzērveņu krāsas ādu un pabaiga izskata skalpētiem jūras kājniekiem, kas visi dodas mājās, lai saņemtu ikgadējo aizcirstu durvju, paštaisni pamestu maltīšu un tradicionālo ģimenes psiholoģisko drāmu dozu. Klēra sabozusies smēķē vienu cigareti pēc otras, gaidīdama reisu uz Ņujorku; es gaidu reisu uz Portlendu. Dags tēlo viltus draudzīgumu; viņš negrib, lai mēs zinātu, cik vientuļš viņš jutīsies šo nedēļu, kamēr mēs būsim projām. Pat Makarturi brauc brīvdienās uz Kalgari.
Klēras īgņāšanās ir aizsardzības mehānisms: "Es zinu, ka jūs uzskatāt mani par verdzisku kāju pameslu tāpēc, ka braucu Tobiasam pakaļ uz Ņujorku. Beidziet uz mani šitā skatīties."
"Es, Klēra, patiesībā tikai lasu avīzi," es atsaku.
"Jā, bet tev gribas blenzt uz mani. Es zinu."
Ja pateikšu, ka viņai tikai uznākusi paranoja, vai no tā būs kāda jēga? Kopš Tobiass todien aizbrauca, viņai bijušas tikai ļoti paviršas telefonsarunas ar viņu. Viņa čivināja, kaldama visdažādākos plānus. Tobiass otrā galā tikai klausījās kā restorāna klients, kuram gari stāsta par dienas atlaidēm — mahimahi, plekste, zobenzivs — un kam jau sākumā ir skaidrs, ka viņš tos negribēs.
Un tā mēs sēžam uzgaidāmajā zonā zem klajas debess, gaidīdami savus autobusus ar spārniem. Mans reiss izlido pirmais, un, pirms es aizeju, lai šķērsotu skrejceļu, Dags man saka, lai pacenšos nenodedzināt māju.
Ka jau minēju iepriekš, mani vecāki, "Frenks &. Luīze", ir pārvērtuši māju par piecpadsmit gadu senas vēstures muzeju — pēdējais gads, kad viņi pirka jaunas mēbeles un kad tika uzņemta Ģimenes Fotogrāfija. Kopš tā laika lielākā daļa viņu enerģijas ir iztērēta tam, lai notušētu aizgājušā laika pēdas.
Labi, ir acīm redzams, ka mājā ir ļauts ienākt dažām niecīgām kultūras progresa pazīmēm — tādām kā īsta dārzeņu iepirkšana vairumā, ar kuras kantainajiem, neglītajiem pierādījumiem ir piebāzta virtuve, pierādījumiem, kuros viņi nesaskata nekā neveikla. ("Es zinu, ka pudiņš ir sliktas gaumes pazīme, bet tā var ietaupīt tik daudz naudas.")
Mājā ir arī dažas jaunas tehniskas ierīces, galvenokārt pateicoties Tailera uzstājībai — mikroviļņu krāsns, videomagnetofons un automātiskais telefona atbildētājs. Attiecībā uz pēdējo es pamanu, ka mani vecāki, kas abi ir tehnofobi, runā atbildētājā ar misis Stīvisentas Fišas stomīgumu, kuras balss tiek ierakstīta gramofona platē ievietošanai laika kapsulā.
Nabadzības draudi— finansiāla paranoia, ko saviem pēcnācējiem iedvesuŠi DEPRESIJAS LAIKU VECĀKI.
Novākt senčus, pievākt mantu— fantāzija, kurā pēcnācējs domās aprēķina savu vecāku neto vērtību.
NEIZDEVĪGISMS— tieksme gandrĪz vienmĒr attiecĪgĀ SITUĀCIJĀ NOSTĀTIES ZAUDĒTĀJA PUSĒ. PATĒRĒTĀJĀ Šī IEZĪME IZPAUŽAS KĀ NEVEIKSMĪGĀKU, "skumju" vai neizdevušos produktu iegāde. "Es zinu, ka šīs Vīnes desiņas ir īsta sirdslēkme uz kociņa, bet uz visu to pārējo
JAPIJPRODUKTU FONA TĀS IZSKATĪJĀS TIK BĒDĪGI, KA MAN VIENKĀRŠI BIJA TĀS JĀNOPĒRK."
"Mamm, kāpēc jūs ar tēti šogad vienkārši neaizbraucat uz Maui un neatmetāt Ziemsvētkiem ar roku? Mums ar Tai-leru jau tagad nāk virsū depresija."
"Varbūt nākamgad, draudziņ, kad mēs ar tēvu būsim nedaudz iekrājuši. Tu taču zini, kādas šobrīd ir cenas…"