"Tu to saki katru gadu. Man gribētos, lai jūs izbeigtu krāt tos kuponus. Kā tādi nabagi."
"Esi iecietīgs, zaķīt. Mums patīk izlikties, ka knapināmies."
Mēs izbraucam no lidostas Portlendā un atkal ienirstam pazīstamajā zaļajā Portlendas ainavā. Jau tagad, pēc desmit minūtēm jebkāds garīgs vai psihisks progress, ko esmu panācis, esot projām no ģimenes, ir izgaisis vai nav spēkā.
"Nu, tad tā tu tagad griez matus, dārgumiņ?"
Man tiek atgādināts, ka, lai kā arī censtos, tu nekad nespēj būt vairāk kā divpadsmit gadus vecs, kad esi kopā ar vecākiem. Vecāki godīgi cenšas tevi nekaitināt, bet viņu komentāriem ir nepareizs mērogs un dīvains fokuss. Tavas personīgās dzīves pārrunāšana ar vecākiem ir tas pats kas maldīgi aplūkot pūtīti automašīnas atpakalskata spogulī un kontrasta vai konteksta trūkuma dēļ būt pārliecinātam, ka tev vienlaikus piemeties karstuma drudzis un ādas vēzis.
"Tātad," es saku, "šogad patiešām mājās būsim tikai mēs ar Taileru?"
"Tā izskatās. Bet man liekas, ka Dī varētu atbraukt no Portarturas. Drīz vien viņa atkal dzīvos savā vecajā istabā. Es redzu pazīmes."
"Pazīmes?"
Mamma pārslēdz stikla tīrītājus ātrākā režīmā un ieslēdz gaismas. Viņu kaut kas nodarbina.
"Ak, jūs visi tagad esat jau tik daudz reižu aizgājuši un atgriezušies, aizgājuši un atgriezušies, ka es pat neredzu jēgu stāstīt draugiem, ka mani bērni ir pārcēlušies dzīvot citur.
Nav jau arī tā, ka šī tēma tagad vispār tiktu apspriesta. Kad es tagad satieku kādu Safeway veikalā, tāpat ir skaidrs, ka mēs vairs neapjautājamies par bērniem, kā kādreiz. Tas būtu pārāk nomācoši. Ā, starp citu, vai atceries Alenu Dibuā?"
"To smukulīti?"
"Noskuva galvu un pievienojās sektai."
"Nevar būt!"
"Un vispirms pārdeva visas mātes dārglietas, lai samaksātu par savu daļu no garīgā līdera Lotus Elite auto. Visu māju bija piespraudījusi ar dzeltenām lapiņām, kur bija rakstīts: "Es lūgšu par tevi, māt." Mamma beigās viņu izmeta ārā. Tagad viņa audzē rāceņus Tenesī štatā."
"Visi sagājuši galīgi šķērsām. Neviens nav iznācis normāls. Vai esi satikusi vēl kādu?"
"Visus. Bet es neatceros vārdus. Doniju… Arnoldu… Viņu sejas es atceros tādas kā toreiz, kad viņi nāca pie mums pēc saldējuma. Bet tagad viņi visi izskatās tik nodzīti, tik veci — tik priekšlaikus pusmūžu sasnieguši. Jāsaka gan, ka Tailera draugi ir tik ņipri. Viņi ir citādi."
"Tailera draugi dzīvo burbuļos."
"Tas nav ne patiesi, ne taisnīgi, Endij."
Viņai taisnība. Man tikai skauž, ka Tailera draugus nemāc bailes no nākotnes. Esmu nobijies un skaudīgs. "Labi. Atvaino. Kas tās bija par pazīmēm, ka Dī varētu atgriezties mājās? Ko tu teici?"
SAMAZINI DESTILĒ ATTĪRI MĀCI
Sendija bulvāri nav daudz mašīnu, kad mes braucam virzienā uz tērauda tiltiem pilsētas centrā, kuri ir mākoņu krāsā un tik milzīgi un sarežģīti, ka atgādina man Klēras Ņujorku. Es prātoju, vai to masa sagrozīs gravitācijas likumus.
"Kad kāds no jums, bērniem, piezvana un sāk nostalģiski runāt par pagātni vai par to, cik slikti veicas darbs, es zinu, ka ir laiks izņemt no skapja svaigu gultasveļu. Vai arī, ja iet pārāk labi. Pirms trim mēnešiem Dī piezvanīja un teica, ka Lūks pērkot viņai atsevišķas tiesības ar atlaidēm pārdot saldētu jogurtu. Nekad nebiju dzirdējusi viņu tik priecīgi satrauktu. Es tūlīt sacīju tavam tēvam: "Frenk, pavasaris vēl nebūs pienācis, kad viņa jau būs atpakaļ savā vecajā istabā, kur apraudās savus vidusskolas klasesbiedrus." Liekas, es būšu derības vinnējusi.
Vai kā toreiz, kad Deivijam bija vienīgais puslīdz pieklājīgais darbs, kāds viņam jebkad bijis, kad viņš bija galvenais mākslinieks tajā žurnālā un visu laiku man stāstīja, cik ļoti viņam tas patīkot. Nu, tad es zināju, ka nepaies ne pāris stundas, kad viņam tas būs apnicis, un kā tad, bimm-bamm, noskan durvju zvans, un tur nu stāv Deivijs ar to savu meiteni, Reinu, un izskatās pēc bēgļiem no bērnu koncentrācijas nometnes. Šis mīlošais pārītis nodzīvoja pie mums pus gadu, Endij. Tevis te nebija, tu biji Japānā vai kur tur. Tev nav ne jausmas, kas tad darījās. Es vēl tagad visur atrodu kāju nagu
2+2=5-isms— padošanās uz sevi mērķētai mārketinga stratēģijai pēc tam, kad ilgu laiku esi noturējies tai pretī. "nu, labi, es nopirkšu jūsu stulbo kolu. un tagad lieciet man mieru."
Variantu paralīze— tendence vispār neizdarīt izvēli situācijā, kad tiek piedāvātas neierobežotas izvēles iespējas.
atgriezumus. Tavs nabaga tēvs vienu atrada saldētava, melni lakotu — kas par šausmīgu radījumu!"
"Vai tagad jūs ar Reinu viena otru paciešat?"
"Tik tikko. Nevarētu sacīt, ka nepriecājos par to, ka šajos Ziemsvētkos viņa ir Londonā."
Tagad stipri līst, un ir dzirdama viena no manām mīļākajām skaņām — lietus bungošana pret mašīnas metāla jumtu. Mamma nopūšas. "Es patiešām tā cerēju uz jums, visiem bērniem. Nu, kā tu vari skatīties sava mazulīša sejā un nejusties cerību pilna? Bet man nācās vienkārši pārtraukt uztraukties par to, ko jūs katrs darāt ar savu dzīvi. Es ceru, ka jums nekas nav pretī, bet tas ir tik ļoti atvieglojis manējo."
Piebraucot pie mājas, es redzu Taileru metamies ārā uz savu mašīnu, sargājot savu mākslinieciski iesprogoto galvu no lietus ar sarkanu sporta somu. "Sveiks, Endij!" viņš uzsauc, pirms aizcērt durvis un ieiet pats savā siltajā un sausajā pasaulē. Viņš pabāž kaklu pa nolaistā loga spraugu un piebilst: "Esi sveicināts mājā, kur laiks ir apstājies!"
MTV, NEVIS LODES
Ziemsvētku vakars.
Es šodien pērku milzīgus daudzumus sveču, bet nesaku, kādēļ. Lūgšanu sveces, dzimšanas dienas sveces, sveces ārkārtas gadījumiem, pusdienu galda sveces, ebreju sveces, Ziemsvētku sveces un sveces no hindi grāmatu veikala, uz kurām attēlotas cilvēkveidīgas svēto karikatūras. Tās visas der — visas liesmas ir vienādas.
Mēs esam 21. ielas Durst Ttiftee Mart veikalā, un Taileru šī iepirkšanās apmātība ir tā samulsinājusi, ka viņš nespēj parunāt; viņš ir ielicis manā iepirkumu grozā saldētu Buttei-ball tītaru, lai piešķirtu tam vairāk svētku noskaņas un mazāk dīvainības. "Kas īsti ir lūgšanu svece?" Tailers prasa, atklādams gan apjukumu, gan laicīgu audzināšanu, dziļi ieelpojot pusdienu galda sveces spēcīgo, apnicīgo melleņu smārdu.
"Tās iededzina, skaitot lūgšanu. Tādas ir visās Eiropas baznīcās."
"Ak tā. Šādas tev vēl nav." Viņš sniedz man spuldzes formas sarkanu galda sveci, kuru klāj tīkliņzeķēm līdzīgs materiāls — tādas var atrast itāliešu ģimenes restorānos. "Ļaudis tiešām savādi skatās uz taviem ratiņiem, Endij. Man gribētos uzzināt, kam domātas visas šīs sveces."
"Tas ir Ziemsvētku pārsteigums, Tailer. Pacieties vien." Mēs dodamies uz kasēm, pie kurām valda sezonas rosība, izskatīdamies pārsteidzoši normāli savos pusapvazāta-jos apģērbos, kas paņemti no manas vecās istabas skapja un saglabājušies vēl no maniem panku laikiem — Taileram ir mugurā veca ādas jaka, ko savācu Minhenē, es esmu tērpies vairākās noskrandušu kreklu kārtās un džinsos.
Ārpusē, protams, līst.
Tailera mašīnā, braucot atpakaļ uz mājām pa Bernsaidas avēniju, es mēģinu izstāstīt Taileram Daga stāstu par pasaules galu Vons lielveikalā. "Palmspringsā man ir draugs. Viņš saka — kad iedarbojoties gaisa uzlidojuma sirēnas, cilvēki vispirms skrienot pēc svecēm."