"Un tad?"
"Man liekas, tāpēc cilvēki tā savādi uz mums noskatījās Durst Triftee Man veikalā. Viņi brīnījās, kāpēc nedzird sirēnas."
"Hmmm. Konservi arī," viņš atbild, iegrimis Vanity Fair eksemplārā (braucu es). "Kā tu domā, vai man izbalināt matus?"
"Tu taču vairs nelieto alumīnija katlus un pannas, vai ne, Endij?" mans tēvs jautā, stāvēdams dzīvojamā istabā un uzvilkdams vectēva pulksteni. "Tiec no tiem vaļā, fiksi. Alumīnija traukos gatavoti ēdieni izraisa Alcheimera slimību."
Pirms dažiem gadiem tēvu ķēra trieka. Nekas briesmīgs, bet viņš nedēļu nevarēja pakustināt labo roku, un tagad viņam jādzer zāles, kuru ietekmē viņš nevar izdalīt asaras — raudāt. Jāsaka, šis pārdzīvojums patiešām viņu izbiedēja, un viņš daudz ko mainīja savā dzīvē. Sevišķi savus ēšanas paradumus. Pirms triekas viņš ēda kā laukstrādnieks — grieza iekšā sarkanās gaļas gabalus, ko papildināja hormoni un antibiotikas, un Dievs vien zina, kas vēl, virsū uzmezdams kartupeļu biezeņa kalnus un noskalodams to visu ar viskiju. Tagad, par lielu atvieglojumu manai mātei, viņš ēd vistas gaļu un dārzeņus, regulāri apmeklē dabisku produktu veikalus un virtuvē ir uzstādījis vitamīnu plauktiņu, kas ķēmīgi smird pēc B vitamīna un piešķir šai telpai zināmu līdzību ar aptieku.
Gluži kā misters Makarturs, tēvs vēlu atklāja savu ķermeni. Viņam bija vajadzīgs nāves pieskāriens, lai pārorientētos no ēdienkartes fikcijām, ko gadsimtu gaitā izgudrojuši dzelzceļa būvētāji, lopkopji un petroķīmijas un medikamentu firmas. Taču, kā jau sacīts, labāk vēlu nekā nekad.
Personības desmitā tiesa — cena, kas jāmaksā par iesaistīšanos
PĀRĪ; KĀDREIZ INTERESANTAS CILVĒCISKAS BŪTNES KĻŪST GARLAICĪGAS: "PALDIES PAR UZAICINĀJUMU, BET MĒS AR NORĪNU ŠOVAKAR IZSKATĪSIM GALDA PIEDERUMU KATALOGUS. VĒLĀK MĒS SKATĪSIMIES KOMERCKANĀLU."
DŽEKA UN DŽILAS BALLE— skvairu tradĪcija; raugos UZAICINA ABU DZIMUMU DRAUGUS, NEVIS TIKAI SIEVIETES. ABU DZIMUMU DRAUGU PIRKTSPĒJA PACEĻ DĀVANU VĒRTĪBU ElZENHAUERA ĒRAS LĪMENĪ.
"Ne, tēt. Alumīnija nelietoju."
"Labi, labi, labi." Viņš pagriežas, pāri telpai paskatās uz televizoru un velta nosodošas skaņas niknu, jaunu protestētāju pūlim, kas dumpojas kaut kur pasaulē. "Nu paskatieties uz šiem. Vai viņiem jāstrādā nav? Dodiet viņiem visiem kaut ko darīt. Pārraidiet viņiem caur satelītu Tailera videoklipus — jebko — lai tikai viņi būtu ar kaut ko nodarbināti. Jēziņ." Tēvs, gluži kā Daga kādreizējā kolēģe Mārgareta, netic, ka cilvēciskas būtnes ir iekārtotas tā, lai konstruktīvi izmantotu brīvo laiku.
Vēlāk Tailers aizbēg no pusdienām, atstādams tikai mani, tēvu un māti, četrus ēdienus un viegli paredzamu spriedzi.
"Māt, es nevēlos nekādas Ziemsvētku dāvanas. Manā dzīvē nav vajadzīgas lietas."
"Ziemsvētki bez dāvanām? Tu esi traks. Vai tu tur skaties saulē?"
Pēcāk, tā kā lielākā daļa bērnu nav klāt, mans sentimentālais tēvs klumpačo apkārt pa mājas tukšajām istabām kā tankeris, kas caurdūris korpusu pats uz sava enkura un nu meklē ostu, kādu vietu, kur aizmetināt sūci. Beidzot viņš nolemj piebāzt dāvanu zeķes pie kamīna. Tailera zeķē viņš sabāž labumus, kurus ar lielu baudu pērk katru gadu — mazītiņas listerīna pudelītes, Japānas apelsīnus, saldumus ar zemesriekstiem, skrūvgriežus un loterijas biļetes. Ticis līdz manai zeķei, viņš palūdz mani iziet no istabas, lai gan es zinu, ka viņam patiktu, ja es paliktu turpat. Es kļūstu par to, kurš klīst pa māju — māju, kura ir daudz par lielu pārāk mazam cilvēku skaitam. Pat Ziemsvētku eglīte, kas šogad izdekorēta vairāk rutinēti nekā ar aizrautību, nespēj uzmundrināt.
Tālrunis nelīdz; Portlenda patlaban ir Miroņpilsēta. Visi mani draugi ir vai nu precējušies, garlaicīgi un ieslīguši depresijā, neprecējušies, nogarlaikojušies un ieslīguši depresijā vai izvākušies no pilsētas, lai izbēgtu no garlaicības un depresijas. Un daži no viņiem ir nopirkuši mājas, kas personībai ir nāves skūpsts. Kad cilvēki jums pasaka, ka tikko ir nopirkuši māju, viņi tikpat labi var teikt, ka vairs nav personības. Tu uzreiz uzzini par viņiem tik daudz: ka viņi ir piesieti darbos, kuri viņiem riebjas, ka viņiem nav naudas, ka viņi pavada vakarus, skatīdamies videofilmas, ka viņu svars par piecpadsmit mārciņām pārsniedz normālo, ka viņi vairs neieklausās jaunās idejās. Tas ir ārkārtīgi nomācoši. Un ļaunākais ir tas, ka cilvēkiem pat nepatīk mājas, kurās viņi dzīvo. Tie nedaudzie laimes mirkļi, kas viņiem pieder, ir ievākti no sapņiem par to, ka reiz viņiem būs kas labāks.
Jēziņ, no kurienes man uznācis šis draņķīgais garastāvoklis?
Pasaule ir kļuvusi par vienu milzīgi lielu, klusu māju, gluži kā Dīrdrijas māja Teksasā. Dzīvei nav jābūt šādai.
Iepriekš es pieļāvu kļūdu, pažēlodamies par jautrības trūkumu mājās, un mans tēvs pajokoja: "Nekaitini mūs, citādi mēs ievāksimies kooperatīvajā dzīvoklī bez viesu istabas un tīras veļas, kā visu tavu draugu vecāki." Viņam likās, ka ir izspēris varenu joku.
Tā gan.
It kā viņi varētu pārvākties. Es zinu, ka tas nekad nenotiks. Viņi cīnīsies pret pārmaiņu spēkiem; viņi izgatavos talismanus, kam būtu no tiem jāpasargā — tādus kā papīra pagales, ko mana māte gatavo no sarullētām avīzēm. Viņi knakstisies pa māju, līdz nākotne kā briesmīgs, slimības apsēsts klaidonis ielauzīsies tajā un pastrādās kādu negantību, kas atnesīs nāvi, slimību, ugunsgrēku vai (un tas ir tas, no kā viņiem patiešām ir bail) trūkumu. Klaidoņa ierašanās izsitīs viņus no pašapmierinātības, tā apstiprinās viņu bažas. Viņi zina, ka šī šausmīga ierašanas ir neizbēgama, un viņi redz šī klaidoņa strutojošās, zaļās brūces, kas ir slimnīcas sienu krāsā, viņa apģērbu, kas nejauši salasīts pa atkritumu tvertnēm aiz Amerikas Zēnu un meiteņu kluba noliktavas ēkas Santa-monikā, kur viņš arī guļ pa nakti. Un viņi zina, ka tam nav zemes un ka tas negribēs runāt par televīzijā redzēto, un ka tas iesprostos bezdelīgas putnu būrī ar līmlentes palīdzību.
Bet vecāki negrib par viņu runāt.
Ap vienpadsmitiem tētis un mamma ir aizmiguši, un Tailers ir aizgājis uzdzīvot. Īss Daga tālruņa zvans mani no jauna pārliecina, ka citur Visumā pastāv dzīve. Interesantākie dienas jaunumi bija tādi, ka ziņa par Aston Martin sadegšanu iekļuvusi Desert Sun septītajā lappusē (zaudējumi apmēram simts tūkstošu dolāru apmērā, līdz ar to šis nodarījums ir kvalificējams kā kriminālnoziegums), un Skipers ieradies Larry's iedzert, kārtīgi pietempies un vienkārši aizgājis, kad Dags pieprasījis viņam samaksāt rēķinu. Dags muļķīgā kārtā ļāvis viņam to izdarīt. Liekas, ka mūs gaida nepatikšanas.
"Ak, jā. Mans brālis džinglu rakstītājs atsūtīja man vecu izpletni, kurā pa nakti ietīt sābu. Varena dāvana, vai ne?"
Vēlāk es apēdu kasti Lu šokolādes konfekšu, skatīdamies kabeļtelevīziju. Vēl vēlāk, kad dodos krāmēties pa virtuvi, es saprotu, ka esmu tā nogarlaikojies, ka šķiet, tūlīt ģībšu. Braukšana mājās uz Ziemsvētkiem nebija laba doma. Esmu par