Lai nu ka, šodien mes gatavojamies stāstīt gulētiešanas stāstus piknika laikā, atrodamies uz Indiāņu avēnijas un taisāmies tūlīt nogriezties uz Interstate 10 šosejas, lai dotos
AUGSNE NAV
DOKUMENTS
rietumu virziena, braucam sagrabējušajā, mūžvecajā, sarkanajā sābā, Dags sēž pie stūres un paziņo mums, ka viņa mazajā, sarkanajā mašīnā pasažieri ne tik daudz "brauc", cik "trans-portējas": "Mēs transportējamies uz savu pikniku ellē."
Elle ir Vestpalmspringsvilidžas pilsētiņa — izbalējis un bez lapām palicis krāsains Flintstonu komikss par neizdevušos dzīvojamo māju celtniecības projektu piecdesmitajos gados. Pilsētiņa atrodas uz smacējoši karsta kalna dažas jūdzes tālāk ielejā, un no tās ir redzama Interstate 10 šosejas mirdzošā alumīnija kaklarota, kuras abas joslas stiepjas no Sanbernardino rietumos uz Blaitu un Fīniksu austrumos.
Laikmetā, kad gandrīz viss nekustamais īpašums tiek iekārots un apbūvēts, Vestpalmspringsvilidža ir īsts retums — modernas un gandrīz pamestas drupas, ja neskaita dažas lāga dvēseles Airstream treileros un autofurgonos, kuras mūs piesardzīgi noskata, kad ierodamies caur pilsētiņas laipno sargposteni — pamestu Texaco degvielas uzpildes staciju, kuru apjož stiepļu žogs un nokaltušu un nomelnējušu Washing-tonia palmu rinda, kuras izskatās kā apstrādātas ar Agent Orange herbicīdu. Noskaņa neskaidri atgādina uzņemšanas laukumu filmai par Vjetnamas karu.
"Rodas iespaids," saka Dags, kad mēs līķratu gaitā braucam garām benzīntankam, "ka, teiksim, 1958. gadā Badijs Hekets, Džoijs Bišops un bars Vegasas izklaides mākslinieku sametušies kopā, lai šeit taisītu lielo naudu, bet galvenais investors aiztinies, un visa pilsēta vienkārši izmirusi."
Desmitgažu jaukšana — apģērbā: nešķirojot uzvilkt divus vai vairākus apģērba gabalus no dažādām desmitgadēm, lai radītu personīgu noskaņu. šīla = mērijas kvantas auskari (sešdesmitie) +
PILNPAPĒŽU KORĶA PLATFORMENES (SEPTIŅDESMITIE) + MELNA ĀDAS JAKA (PIECDESMITIE UN ASTOŅDESMITIE).
Bet, ka jau sacīts, ciems nav pilnīgi izmiris. Daži ļaudis te tomēr dzīvo, un šiem nedaudzajiem izturīgajiem paveras lielisks skats lejup uz vējdzirnavu parku, kurš robežojas ar šoseju, — desmitiem tūkstošu turbolāpstiņu, kas saliktas uz stabiem un notēmētas uz Sangorgonio kalnu, vienu no Amerikas vējainākajām vietām. Šīs vējdzirnavas ir iecerētas kā gājiens, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas pēc naftas krīzes, un tās ir tik lielas un spēcīgas, ka jebkura to lāpstiņa varētu pārcirst uz pusēm cilvēku. Dīvainā kārtā tās izrādījās gan darbotiesspējīgas, gan tiešām ļāva izvairīties no nodokļu maksāšanas, un to bez trokšņa ģenerētie volti piegādā strāvu gaisa kondicionieriem alkoholiķu ārstēšanas centros un vakuumsūkņiem, ar ko šī reģiona plaukstošā plastiskās ķirurģijas nozare likvidē celulītu.
Klēra šodien ir ģērbusies spilgtās Kapri biksēs, bezpie-durkņu blūzē, šallē un saulesbrillēs — pēc neizdevušās jaunas aktrisītes. Viņai patīk retro izskats, un reiz viņa mums teica — ja viņai būšot bērni, "Es nosaukšu viņus galīgos retro vārdos, teiksim, Medža vai Verna, vai Ralfs. Tādos, kā cilvēkiem restorānvagonos."
Dags savukārt ir tērpies noskrandušās kokvilnas biksēs, gludā kokvilnas kreklā ar garām piedurknēm un mokasīniem basās kājās — būtībā viņa parastā izbijuša mormoņa motīva vieglāka forma. Saulesbriļļu viņam nav, viņš vērsies saulē — kā atgriezies Hakslijs vai Montijs Klifts, kurš gatavojas lomai un cenšas atradināties no narkotikām.
"Kāpēc gan," jautā abi mani draugi, "mēs piešķiram mirušām slavenībām šo šausmīgo uzjautrinošo vērtību?"
Es? Nu, es kā jau es. Izskatās, ka man nekad neizdodas rnodīgi lietot "laiku kā krāsvielu" savā garderobē, kā to dara Klēra, jeb "kanibalizēt laiku", kā šo procesu sauc Dags. Man pietiek ķezu arī ar atrašanos tagadnē. Es ģērbjos tā, lai būtu nesaskatāms, slēpts, lai būtu iederīgs. Maskējies.
Kad nu esam pabraukājuši pa ielām, kuras nav māju, Klēra izvēlas mūsu piknikam Kotonvudas un Safīra avēnijas stūri — ne tāpēc, ka tur būtu kas īpašs (nav nekā, tikai drū-poša asfalta klāta iela, ko atkaro vībotnes un kreozota krūmiļ, bet gan tāpēc, ka "ja labi pacenšas, gandrīz var sajust, cik optimistiski bija celtnieki, kad deva šai vietai nosaukumu."
Nolaižot nograb automašīnas aizmugures mala. Šeit mēs ēdīsim cāļa krūtiņas, dzersim ledus tēju un pārspīlētā priekā apsveiksim koka gabalus un čūsku ādas, ko mums pienesīs suņi. Un mēs stāstīsim cits citam savus gulētiešanas stāstus zem karsti dūcošās saules blakus tukšiem zemes gabaliem, kur alternatīvi sazarotos visumos vēl varētu atrasties tādu kinozvaigžņu kā misters Viljams Holdens un mis Greisa Kel-lija skaistās tuksneša mājas. Šajās mājās abi mani draugi — Dagmars Belinghauzens un Klēra Bakstere — būtu vairāk nekā gaidīti viesi, lai nopeldētos, papļāpātu un iedzertu ledainus ruma dzērienus, kuri būtu tādā krāsā kā saulriets Holivudā, Kalifornijas štatā.
Bet tas jau ir cits, ne šis visums. Šeit mēs trijatā vienkārši apēdam sasaiņotas pusdienas uz zemes, kas ir kaila — tā atbilst tukšam laukumam nodaļas beigās — un tik tukša, ka jebkurš priekšmets, novietots uz tās elpojošās, karstās ādas, kļūst par objektu ironijai. Un šeit, zem lielās, baltās saules, man ir ļauts skatīties, kā Dags un Klēra izliekas, ka dzīvo šajā otrā, viesmīlīgākajā visumā.
ES NEESMU MĒRĶA TIRGUS
Dags saka, ka esot lezbiete, kas iesprostota vīrieša ķermenī. Ej nu saproti. Raugoties, kā viņš tuksnesī smēķē cigareti ar filtru un kā sviedri uz viņa pieres izgaro, tikko izdalījušies, kamēr Klēra ķircina suņus ar cāļa gabaliem pie sāba aizmugures durvīm, gribot negribot atceries tādus izbalējušus Kodak momentuzņēmumus, kas izdarīti pirms vairākām desmitgadēm un ko visur var atrast bēniņos noglabātās kurpju kastēs. Jūs zināt, ko domāju — viscaur nodzeltējuši un miglaini, fonā vienmēr liela, izbalējusi mašīna un apģērba stili, kas izskatās pārsteidzoši modīgi. Redzot šādus fotoattēlus, nevar nebrīnīties par to, cik gan mīļus, skumjus un nevainīgus visus dzīves mirkļus padara fotoaparāta slēdža nospiešana, jo šajā brīdī nākotne vēl ir nezināma, vēl tikai gatavodamās mūs sāpināt, kā arī uz šo īso mirkli mūsu pozas tiek pieņemtas kā godīgas.
Vērojot, kā Dags un Klēra niekojas tuksnesī, es arī saprotu, ka mani draugu un sevis paša apraksti līdz šim bijuši diezgan izplūduši. Te būtu vietā viņu un manis sīkāks apraksts. Laiks pārcilāt personu lietas.
Sākšu ar Dagu. Daga mašīna apstājās trotuāra malā pie manas vasarnīcas apmēram pirms gada, tās Ontārio numura zīmi klāja sinepju krasas Oklahomas dubļu un Nebraskas kukaiņu garoziņa. Kad viņš atvēra durvis, pa tām uz trotuāra izbira drazu kaudze, ieskaitot Chanel Crystalle smaržu pudelīti, kura sašķīda. ("Zini, lezbām šausmīgi patīk Crystalle. Tik aktīvas. Tik sportiskas.") Tā arī neesmu noskaidrojis, kam bija domātas smaržas, bet dzīve šeit kopš tā laika ir bijusi ievērojami interesantāka.
Drīz pēc Daga ierašanās es sameklēju viņam vietu, kur dzīvot — tukšu vasarnīcu starp manējo un Klēras —, un atradu viņam darbu kopā ar mani Larry's bārā, kur viņš ātri iekaroja vispārēju ievērību. Reiz, piemēram, viņš saderēja ar mani uz piecdesmit dolāriem, ka iekustinās vietējos — nomācošu, dzīvē caurkritušu tipu baru ar Žažas Gāboras frizūrām, zemākās kategorijas rokerus, kuri augšā kalnos brūvē katliem LSD, un viņu rokeru vecenes ar bāli zaļiem bandu tetovējumiem uz pirkstu kauliņiem un sejām, kuru pretīgā āda atgādināja izstāžu zāles manekenus, kas pamesti lietū, — viņš saderēja ar mani, ka piedabūs šos visus kopā ar viņu dziedāt It's a Heait-ache — drausmīgu, savādi aizvēsturisku skotu mīlas dziesmu, kuru nekad neizvāca no mūzikas automāta, kamēr vakars nebija beidzies. Šī ideja bija pārāk stulba, pat lai to apsvērtu, un es, protams, derības pieņēmu. Pēc dažām minūtēm, stāvēdams gaitenī zem vietējo indiāņu bultu uzgaļiem, kas bija piestiprināti pie sienas, un zvanīdams uz citu pilsētu, ko gan es pēkšņi izdzirdu no bāra, ja ne pūļa šķērso blēšanu un baurošanu, ko pavadīja viņu šūpojošās augstās frizūras un rokeru bālo, uzblī-dušo roku neritmisko vicināšanos dziesmas taktī. Ne bez apbrīnas es iedevu Dagam viņa piecdesmitnieku, kamēr viņu apskāva šausminošs rokeris, ("Varens puisis!") un noskatījos, kā viņš iebāž naudaszīmi mutē, mazliet to pakošļā un norij.