NEUZTRAUCIES. MĀT… JA LAULĪBAnebŪs veiksmiga, mes vienmĒr VARAM ŠĶIRTIES
ka viņi strīdējās, apstiprināja šo teoriju. Viņa man atgādina to, ko mēdza teikt Elvisa — ja viens no pāra pēc izskata pārāk izceļas, tad viņiem jācer, ka piedzims zēns, nevis meitene, jo meitene drīzāk izskatīsies pēc dīvainītes, nevis pēc skaistules. Tad nu Tobiasa vecākiem piedzima viņš, nevis meitene. Man ir skaidrs, no kurienes viņam tā āriene. Es piegāju sasveicināties."
"Un?"
"Liekas, Tobiass bija atvieglots, ka var tikt vaļā no strīda. Viņš mani noskūpstīja, un ārā bija tik auksts, ka mums tik tikko nesasala kopā lūpas, un tad viņš mani apgrieza riņķī, lai iepazīstinātu ar šo sievieti, teikdams: "Klēra, tā ir mana māte, Elena." Iedomājies — sacīt kādam savas mātes vārdu tā, it kā tā būtu anekdote. Cik rupji.
Lai nu kā, Elena vairs ne tuvu nebija tā sieviete, kas pirms daudziem gadiem Vašingtonā dejoja sambu, turēdama rokā limonādes kausu. Viņa izskatījās tā, it kā kopš tā laika būtu krietni sarāvusies, viņas rokassomiņā es sajutu grabam vairākas tablešu pudelītes. Pirmais, ko viņa man saka, ir: "Ak, cik veselīga jūs izskatāties. Tik iedegusi." Pat nesasveicinās. Māte izturējās pietiekami pieklājīgi, bet man liekas, ka viņa lietoja to balsi, kurā runā ar veikalu pārdevējām.
Kad es pateicu Tobiasam, ka restorāns, uz kuru mēs gatavojāmies iet, ir slēgts, viņa piedāvāja aizvest mūs pusdienās uz "savu restorānu" tālāk no centra. Man tas likās mīļi, Tobiass svārstījās, bet tam nebija nekāda iespaida, jo Elena viņu neņēma vērā. Man liekas, ka viņš nekad neļauj mātei sastapt cilvēkus, kas ir viņam svarīgi, un viņu bija pārņēmusi ziņkāre.
Tā nu mēs devāmies uz Brodveju — viņi abi silti kā lāči migā savās kažokādās (Tobiasam, riebeklim tādam, bija mugurā kažokādu mētelis), bet mani kauliņi tā vien grabēja oderētajā kokvilna. Elena stāstīja man par savu mākslas priekšmetu kolekciju ("Es dzīvoju mākslai"), kamēr mēs tipinājām uz šo sabrukušo, karbonizēto ēku fona, kas smaržoja pēc sālītām zivīm kā kaviārs, pieauguši vīrieši ar zirgastēm un Kenzo smaržām un garīgi slimi, ar AIDS inficējušies bezpajumtnieki, kam neviens nepievērsa tikpat kā nekādu uzmanību."
"Uz kādu restorānu jūs aizgājāt?"
"Mēs braucām ar taksi. Aizmirsu nosaukumu — kaut kur austrumu sešdesmitajās ielās. Bet tiop chic gan. Mūsdienās viss ir tres trop chic — mežģīnes un sveces, un speciāli audzētas pundurnarcises, un slīpēts stikls. Tur jauki smaržoja, tā kā pēc pūdercukura, un viņi vienkārši ģība Ele-nas priekšā. Mums ierādīja atsevišķu kabīni ar ērtiem sēdekļiem, un ēdienkartes bija uzrakstītas ar krītu uz īpašām tāfelēm — man tas ļoti patīk, jo šādās vietās ir tik omulīgi. Bet dīvaini bija tas, ka viesmīlis pagrieza ēdienkartes tāfeli tikai pret mums ar Tobiasu. Bet, kad es gāju to palabot, Tobiass sacīja: "Nevajag. Elenai ir alerģija pret visiem zināmajiem ēdieniem. Vienīgais, ko viņa šeit ēd, ir prosa ar garšvielām un lietus ūdens, ko cinka kannā atved no Vermontas."
Es sāku par to smieties, bet ļoti drīz pārstāju, kad Elenas grimase lika man saprast, ka tas patiešām tā arī ir. Tad ieradās viesmīlis, lai pateiktu, ka viņai zvana pa telefonu, un viņa pazuda uz visu maltītes laiku.
"Ā, ja nu tas tevi interesē, Tobiass lika nodot sveicienus," saka Klēra, aizdedzinādama vēl vienu cigareti.
"Paskat! Cik uzmanīgs."
"Labi, labi. Es ievēroju tavu sarkasmu. Lai arī te ir jau viens naktī, es tomēr vēl spēju šo to uztvert. Pie kā es paliku? Pareizi — mēs ar Tobiasu pirmreiz bijām vieni. Vai tad es pajautāju viņam to, kas man neliek mieru? Par to, kāpēc
viņš pameta mani Palmspringsa vai kas notiek ar mūsu attiecībām? Protams, ne. Es tur sēdēju un vāvuļoju, un tiesāju ēdienu, kurš, jāsaka, bija patiešām brīnišķīgs: seleriju sakņu salātu remulāde un forele perno mērcē. Mmm.
Maltīte patiesībā drīz bija cauri. Pirms es paguvu attapties, Elena atgriezās un žvīks, esam ārā no restorāna, žvīks, bučas man uz abiem vaigiem un žvīks, viņa ir taksī un brauc uz Leksingtona avēniju. Nav nekāds brīnums, ka Tobiass ir tik rupjš. Ar šitādu audzināšanu.
Tā nu mēs bijām ārpusē uz bruģa, un pilnīgi nekas nenotika. Man liekas, ka runāt mums abiem gribējās vismazāk. Mēs aizstaigājām uz augšu pa Piekto avēniju līdz Metam, kur iekšā bija jauki un silti, pilns ar muzeja atbalsīm un labi ģērbtiem bērniem. Bet Tobiasam vajadzēja sabojāt jebkuru noskaņu, uztaisot milzīgu scēnu pie garderobes, pieprasot, lai tā nabaga sieviete pakar viņa mēteli aizmugurē, lai dzīvnieku tiesību aizstāvji nevarētu apšļākt to ar krāsu. Pēc tam mēs iegājām pie ēģiptiešu statujām. Ak vai, šie cilvēciņi bijuši tik mazmazītiņi.
Vai es runāju pārāk gari?"
"Nē. Tā tik un tā ir Armāna nauda."
"Labi. Galvenais, ka beidzot pie koptu podu lauskām, kad mēs abi jutāmies tik iztukšoti, izliekoties, ka starp mums kaut kas ir, lai gan abi zinājām, ka nekā nav, viņš beidzot nolēma pastāstīt man, ko domā — Endij, pagaidi brītiņu. Es mirstu badā. Aiziešu izlaupīt ledusskapi."
"Tieši tagad? Pašā interesantākajā vietā…" Bet Klēra ir nometusi klausuli. Es izmantoju viņas pazušanu, lai novilktu ceļojuma laikā saburzīto žaketi un ielietu sev glāzi ūdens, ļaujot tam piecpadsmit sekundes tecēt, lai izlaistu no caurulēm sastāvējušos ūdeni. Tad es ieslēdzu lampu un ērti apsēžos uz dīvāna, nolicis kājas uz zema soliņa.
"Esmu klāt," saka Klēra, "ar brīnišķīgu biezpienmaizi. Vai tu rītvakar palīdzēsi Dagam apkalpot pie bāra Banija Holendera ballītē?"
(Kādā ballītē?)
"Kādā ballītē?"
"Dags laikam tev vēl nav pateicis."
"Klēra, ko teica Tobiass?"
Dzirdu, kā viņa ievelk elpu. "Viņš man izstāstīja vismaz daļu patiesības. Teica, ka vienīgais iemesls, kura dēļ viņš man patīkot, esot viņa āriene, un man neesot jēgas to noliegt. (Es jau arī nemēģināju.) Viņš sacīja, ka viņa āriene, esot vienīgais, ko iespējams mīlēt, un ka tad jau viņš tikpat labi varot to izmantot. Vai nav skumji?"
Es nomurminu ko piekrītošu, bet domāju par to, ko Dags teica pagājušonedēļ — ka Tobiasam ir kāds cits, apšaubāms iemesls tikties ar Klēru — braukt pāri kalniem, ja viņš varētu dabūt jebkuru. Tā ir būtiskāka atzīšanās, vismaz man. Klēra nolasa manas domas:
"Bet nebija tā, ka tikai es viņu izmantotu. Viņš sacīja, ka mana galvenā pievilcība viņa acīs esot viņa pārliecība, ka es zinot kādu dzīves noslēpumu — ka man esot kāda burvju apjauta par dzīvi, kas dodot man spēku atteikties no ikdienišķas dzīves. Viņš sacīja, ka viņu interesējot dzīves, ko tu, Dags un es esot sev izveidojuši šeit, nomalē, Kalifornijā. Un ka viņš gribējis šo noslēpumu iegūt sev — iecerētās bēgšanas labad — taču, paklausoties mūsu sarunas, viņš sapratis, ka