KONTROLE NAV KONTROLE
viņam tas nekad pa īstam neizdosies. Viņam nekad nebūs tik daudz spēka, lai dzīvotu pilnīgā brīvībā. Likumu trūkums viņu biedētu. Es nezinu. Man tas izklausījās pēc nepārliecinošas muldēšanas. Tas izklausījās mazliet pārāk slaidi, it kā kāds būtu viņu samācījis. Vai tu tam noticētu?"
Es, protams neticētu nevienam vārdam, bet atturos paust savu viedokli. "Es tur iekšā nejaukšos. Bet tas vismaz beidzās gludi, bez pēcdzemdību komplikācijām…"
"Gludi? Zini, iziedami no galerijas un iedami uz augšu pa Piekto avēniju, mēs pat nodziedājām to dziesmiņu, kas saucas "paliksim draugi". Patiešām nesāpīgi. Bet tieši tad, kad mēs abi kopā gājām un salām, un domājām, cik vienkārši esam izkļuvuši no nepatīkamas situācijas, es atradu to kociņu.
Tas bija Y formas zars, izkritis no parka sakopēju automašīnas. Forma tieši kā radīta ūdens āderu meklēšanai. Saproti! Tā nu bija reize, kad priekšmeti mūs uzrunā no tās, nezināmās puses! Tas mani nudien pamodināja, un nekad visā savā mūžā es nebiju tik instinktīvi tiekusies pēc kāda priekšmeta, it kā tas būtu neatņemama manis sastāvdaļa — kā kāja vai roka, ko es nejauši būtu pazaudējusi pirms divdesmit septiņiem gadiem.
Es noliecos uz priekšu, pacēlu to rokās, viegli paberzēju, saskrāpēdama pret mizu savus melnos ādas cimdus, tad satvēru stakles abus galus un pagriezu rokas uz iekšu — klasiskajā ūdens āderu meklētāja pozā.
Tobiass teica: "Ko tu dari? Met to zemē, man kļūst neērti tevis dēļ," gluži kā varētu gaidīt, bet es no tā neatlaidos visu ceļu, kamēr gājām pa Piekto un nonācām līdz Elena 's kaut kur ap piecdesmito numuru, uz kurieni gājām dzert kafiju.
Izrādījās, ka Elena's ir tāda milzīga trīsdesmito gadu Moderne kooperatīvā ēstuve ar popa eksploziju gleznām, nikniem, maziem klēpja sunīšiem un apkalpotāju, kura virtuvē skrāpēja loterijas biļetes. Pilns komplekts. Viņa ģimenei patiešām ir ekstremāla gaume.
Bet, ienākot pa durvīm, es jutu, ka sātīgais ēdiens un negulētā nakts liek sevi manīt. Tobiass aizgāja uz dibentelpu piezvanīt, bet es novilku jaku un kurpes un atgūlos uz dīvāna, lai atietu un pavērotu, kā aiz Lūpukrāsas ēkas gaist saule. Tā bija kā pilnīga iznīcināšana — šis acumirklīgais, neskaidrais, kamenīgais, bezrūpīgais pēcpusdienas nogurums, kas nekad nemēdz uznākt vakaros. Pirms es vēl paguvu to izanalizēt, biju pārvērtusies par mēbeli.
Es droši vien nogulēju vairākas stundas. Kad pamodos, ārā bija tumšs un temperatūra bija nokritusies. Man bija uzsegta arapaho indiāņu sega, un stikla galds bija pieblīvēts ar drazām, kuru tur pirms tam nebija: kartupeļu čipsu pakām, žurnāliem… Bet man tas viss neko neizteica. Zini, kā dažreiz pamosties no pēcpusdienas snaudas ar nemierīgiem drebuļiem? Tieši tā notika ar mani. Es nevarēju atcerēties ne kas es esmu, ne kur es esmu, ne kāds tagad gadalaiks, neko. Zināju tikai, ka esmu. Es jutos tik plaši atvērta, tik ievainojama kā milzīgi liels lauks, no kura tikko novākta labība. Kad Tobiass iznāca no virtuves un teica: "Čau, Čučubumbulīt," man uznāca atmiņas zibsnis, un tas bija tāds atvieglojums, ka es sāku kaukt. Tobiass pienāca man klāt un sacīja: "Klau, kas noticis? Neraudi tajā segā… nāc šurp, mazā." Bet es tikai saķēru viņa roku un mežonīgi elsoju. Viņš laikam apjuka.
Kad tas kādu brīdi bija turpinājies, es nomierinājos, izšņaucu degunu papīra salvetē, kas mētājās uz kafijas galdiņa, tad pasniedzos pēc sava āderu koka un turēju to sev pie krūtīm. Tobiass sacīja: "Ak Dievs, tu taču nebūsi atkal iecen-trējusies uz to zariņu, ko? Paklausies, man tiešām nenāca ne prātā, ka šķiršanās tevi tā ietekmēs. Piedod."
"Ka, lūdzu?" es saku. "Paldies, es gluži labi tieku gala ar mūsu šķiršanos. Neglaimo sev. Es domāju par ko citu."
"Un proti?"
"Proti, es beidzot droši zinu, kādā cilvēkā iemīlēšos. Tas mankļuva skaidrs, kamēr es gulēju."
"Padalies tajā ar mani, Klēra."
"Varbūt tu to sapratīsi, Tobias. Kad aizbraukšu atpakaļ uz Kaliforiju, es ņemšu šo stakli un aiziešu tuksnesī. Es tur pavadīšu ikvienu sekundi sava brīvā laika, meklēdama dziļi paslēptās ūdens āderes. Es cepināšos karstumā un nostaigāšu neskaitāmas jūdzes pa tukšumu — varbūt redzēšu kādu skrē-jējdzeguzi vai varbūt man iekodīs kāda klaburčūska vai cits mošķis. Un kādu dienu, es nezinu, kad, es pāriešu pāri smilšu kāpai un atradīšu kādu, kurš arī meklēs ūdens āderi. Un es nezinu, kas būs šis cilvēks, bet tieši viņā es iemīlēšos. Kādā, kurš meklē ūdens āderes, gluži kā es."
Es pasniedzos pēc kartupeļu čipsu pakas, kas stāvēja uz galda. Tobiass man saka: "Tas patiešām ir vareni, Klēra. Noteikti uzvelc apspīlētas bikses bez apakšbiksītēm, un varbūt tad noķersi kādu mašīnu un varēsi nodarboties ar rokeru seksu ar svešiem vīriešiem kravas automašīnās."
Bet es ignorēju viņa komentāru, un tad, sniegdamās pēc kartupeļu čipsu pakas uz stikla galda, es aiz tās ieraudzīju Honolulu Choo-Choo nagu lakas pudelīti.
Nu, jā.
Tobiass redzēja, ka es to paņemu un blenžu uz etiķeti. Viņš pasmaidīja, bet manas smadzenes iztukšojās un tad
JAUNAJĀKARTĪBĀ
TU
IESPĒJAMS NEKO NENOZĪMĒSI
piepildījās ar to šausminošo sajutu — līdzīgu tam Daga šausmu stāstam, kur varonis brauc Chrysler K-Cai un pēkšņi saprot, ka priekšējā sēdekļa ir paslēpies klaidonis slep-kavnieks ar virves gabalu.
Es paķēru kurpes un sāku vilkt tās kājās. Tad savu jaku. Es īsi pateicu, ka man pienācis laiks doties. Tad Tobiass arī sāka šaustīt mani ar savu lēno, ņurdošo balsi. "Tu esi tik cēla, vai ne, Klēra? Meklē mazas, smalkas atklāsmes kopā ar saviem tizlajiem siltumnīcas draudziņiem Palmu Ellē, vai ne7. Vai zini, ko es tev teikšu, man patīk mans darbs šeit, pilsētā. Man patīk šīs darba stundas un galvas lauzīšana, un cīņa par naudu, un statusa simboli, lai arī tev liekas, ka esmu slims, ja vēlos jebko no tā."
Bet es jau devos uz durvīm, iedama garām virtuvei, es īsi bet pietiekami skaidri redzēju divas pienbaltas, sakrustotas kājas un cigaretes dūmu mākuli, to visu ierobežoja durvju aile. Tobiass bija uz papēžiem un sekoja man ārā gaitenī pie liftiem. Viņš nerimās un teica: "Vai zini, Klēra, kad pirmoreiz tevi sastapu, man likās, ka man beidzot vienreiz varētu izdoties sasniegt kaut ko dižu. Izkopt sevī kaut ko cildenu. Zini, pakaļā ar visu cēlumu, Klēra. Man nav vajadzīgi mazi, izsmalcināti atklāsmes brīži. Es gribu visu un gribu to tūlīt. Es gribu, lai niknu līdzjutēju bars baksta man galvā ar ledus skaldāmo īlenu, Klēra. Nikni līdzjutēji, kas sarijušies narkotikas. Tu to nesaproti, vai ne?
Es biju nospiedusi lifta pogu un skatījos uz durvīm, kuras nevarēja vien pietiekami ātri atvērties. Viņš aizgainīja vienu no suņiem, kas bija mums sekojis, un turpināja savu tirādi.
"Man vajadzīga darbība. Es gribu būt tvaiks, kas šņākdams izplūst no radiatoriem uz Santamonikas šosejas asfalta pēc tūkstoš automašīnu avārijas, un lai fonā dārd acid roks no sadauzītajam mašīnām. Es gribu būtu vīrs melnajā kapucē, kurš ieslēdz gaisa trauksmes sirēnas. Es gribu būt kails, vēja appūsts, un jāt uz galvenās raķetes tajā barā, kurš lido uz Jaunzēlandi, lai tur sabombardētu ikvienu mazo draņķa cie-mateli."