Durvis, par laimi, beidzot atvērās. Es iegāju iekšā un klusēdama skatījos uz Tobiasu. Viņš joprojām mērķēja un šāva: "Vācies tik ellē, Klēra. Ar visu savu augstprātīgo attieksmi. Mēs visi esam klēpja sunīši; es tikai gadījuma pēc zinu, kurš ir saimnieks. Un zini ko — ja vairāk tādu cilvēku kā tu nolems nespēlēt šo spēli, tādiem kā man būs vieglāk uzvarēt."
Durvis aizvērās, un es uz atvadām tikai pamāju un, kad sāku laisties lejā, es mazliet trīcēju, bet klaidonis aizmugures sēdeklī bija pazudis. Es biju atpestīta no apsēstības, un, vēl nesasniegusi vestibilu, es jau vairs nevarēju noticēt, ka esmu bijusi tik aptaurēti rijīga — gribējusi visu šo seksu, pazemojumus, psiholoģiskās drāmas… Un es tūlīt un uz vietas nolēmu nekad, nemūžam vairs neatkārtot šādu piedzīvojumu. Vienīgais veids, kā tikt galā ar šīs pasaules tobiasiem ir — vispār neielaist viņus savā dzīvē. Padarīt sevi aklu pret viņu piedāvājumiem. Jēziņ, es jutos atvieglota; itin nemaz ne dusmīga."
Mēs abi pārdomājam viņas vārdus.
"Ieēd drusku biezpienmaizes, Klēra. Man vajadzīgs laiks, lai to visu sagremotu."
"Nēe. Nevaru ieēst, esmu zaudējusi apetīti. Kas par dieniņu! Ā, starp citu, vai tu neizdarītu man pakalpojumu? Vai tu varētu ielikt man vāzē puķes, kad rīt atbraukšu? Varbūt tulpes? Man tās būs vajadzīgas."
"Ak tā. Vai tas nozīmē, ka atkal dzīvosi savā vecajā vasarnīcā?"
"Jā." .;. .
PLASTMASA NESADALĀS NEKAD
Šodien ir no meteoroloģiska viedokļa ārkārtīgi interesanta diena. Tanderbērdkovas kalniem zemāk ielejā, kur dzīvo Fordi, ir uzbrukušas putekļu vētras; visas tuksneša pilsētas ir saņēmušas brīdinājumu par iespējamiem plūdiem. Oleandru dzīvžogs Rančomirāžā ir bijis slikts siets un ļāvis amarantu, palmu lapotnes drisku un izkaltušu, tukšu biezā Big Gulp dzēriena kārbu durstīgajam lietum triekties pret Barbaras Si-natras bērnu centra sienu. Tomēr gaiss ir silts, un saule pretrunīgi spīd.
"Ar atgriešanos, Endij," uzsauc Dags. "Šāds laiks bija sešdesmitajos gados." Iekāpis līdz vidum peldbaseinā, viņš kāš ūdens virsmu ar tīklu. "Paskaties tikai uz lielajām, lielajām debesīm tur augšā. Un ko domā — kamēr tu biji projām, saimnieks nožņaudzās un nopirka lietotu pārklāju baseinam. Skaties, kas te notika…"
Notika, lūk, kas: gaisa burbulīšu pārklājs pēc daudziem saules un izšķīduša granulētā peldbaseina hlora gadiem ir sasniedzis kritisko robežu, pārklāja saistviela ir sākusi sadalīties, ielaižot ūdenī tūkstošiem smalku plivinošos plastmasas ziedlapu, kas agrāk ietvēra gaisa burbulīšus. Ziņkārīgie suņi, kuru ķepas klikst uz baseina cementa malas, lūr ūdenī ostīdami, bet nedzer un īsi apskata Daga kājas, kuras, mazo pūstošās plastmasas punktiņu nosētas, atgādina man kādu aprīļa otrdienu Tokijā, kad zemē krita ķiršu ziedi. Dags viņiem iesaka laisties, jo te neesot nekā ēdama.
"Paldies, nē. Es tev ļaušu izpriecāties vienam pašam. Vai Klēra tev izstāstīja savus jaunumus?"
"Par laimīgo atbrīvošanos no Mūdža ar lielo burtu? Viņa šorīt zvanīja. Jāsaka, es apbrīnoju šīs meitenes romantisko garu."
"Jā, viņa gan ir gatavā bauda."
"Viņa būs atpakaļ šovakar ap vienpadsmitiem. Un uz rītu mēs esam tev ieplānojuši pārsteigumu. Mums šķiet, ka tev tas patiks. Tu taču rīt netaisījies nekur braukt?"
"Nē."
"Labi."
Mēs pārrunājam brīvdienas un to vispārējo jautrības devas trūkumu, un Dags visu laiku kāš ūdeni. Es vēl neesmu uzdevis nevienu jautājumu par Skiperu vai Aston Martin nepatikšanām.
"Zini, man vienmēr bija licies, ka plastmasa nekad nesadalās, bet tā sadalās gan. Paskaties tikai — cik vareni. Un, ko domā, es esmu arī izgudrojis, kā tikt vaļā no visa pasaules plutonija — droši un pavisam. Esmu bijis tik gudrs, kamēr visi bija prom."
"Man prieks dzirdēt, ka esi atrisinājis mūsu laiku lielāko problēmu, Dag. Kāpēc man ir tāda sajūta, ka tu man par to pastāstīsi?"
Izgāztuves hronometrēšana — tendence, raugoties uz
PRIEKŠMETIEM, MĒĢINĀT APTUVENI NOTEIKT LAIKU, KAS BŪS VAJADZĪGS, LAI TIE GALĪGI SADALĪTOS: "SLĒPJU ZĀBAKI IR VISĻAUNĀKIE. TĪRA PLASTMASA. Tie paliks, kamēr Saule kļūs par supernovu."
"Tu gan esi attapīgs. Jādara tā…" Vējš ienes ziedlapu sauju tieši Daga tīklā. "Ņem visu plutoniju, kas mētājas apkārt, vai zini, tos lielos gabalus, ko spēkstacijās izmanto durvju atstutēšanai. Ņem šos lielos durvju bloķētājus un pārlej tos ar tēraudu, gluži kā M&JVI konfektes, iekrauj tos raķetē un aizšauj projām no Zemes. Tā rīkojoties, ja raķete nogāžas, ir tikai jāaiziet, jāsavāc M&.M un jāmēģina vēlreiz. Bet raķetes nenogāzīsies, un plutonijs tiks aizšauts tieši uz Sauli.
"Izklausās sakarīgi, Dag, bet ja nu raķete nogāžas ūdenī un plutonijs nogrimst?"
"To izšauj Ziemeļpola tuvumā, lai tas nokristu uz ledus. Un, ja tas arī nogrimst, pēc tā aizsūta zemūdeni. Pilnīgi par visu ir padomāts. Vai es neesmu varen gudrs?"
"Vai esi pārliecināts, ka nevienam tas vēl nav iešāvies prātā?"
"Varbūt ir. Bet tik un tā ir vislabākā ideja, kāda vien dzirdēta. Starp citu, tev šovakar jāpalīdz man apkalpot pie bāra Banija Holendera lielajā ballē. Ierakstīju tevi sarakstā. Būs jautri. Protams, gadījumā, ja vējš šodien nesaplosīs gabaliņos mūsu mājas. Jēziņ, paklausies tikai, kādas brāzmas."
"Un, Dag, kas ir ar Skiperu?"
"Kas tad ir ar viņu?"
"Vai domā, ka viņš tevi nosūdzēs?"
"Ja viņš to izdarīs, es to noliegšu. Tu arī to noliegsi. Divi pret vienu. Es netaisos tikt apsūdzēts kriminālnoziegumos."
Doma par jebko kriminālu vai ar cietumu saistītu liek man sastingt. Dags to nolasa manā sejā: "Nerausties, zēniņ! Tik tālu nekad nenonāks. Es apsolu. Un vai zini, ko. Tu neticēsi, kad uzzināsi, kam piederēja mašīna…"
Desmitie— jauna gadsimta pirmā desmitgade.
"Kam?"
"Banijam Holenderam. Vīram, kura ballē mēs šovakar apkalposim." "Ak Kungs."
Raustīgi, baložu pelēki prožektoru gaismas punkti raustās un šaudās zem šīvakara apmākušamies debesīm kā tikko izlaists Pandoras lādes saturs.
Esmu Laspalmasā, aiz Banija Holendera vizuļiem nobārstītā Jaungada pasākuma rūpīgi apgādātā bāra. Jaunbagātnieku sejas spiežas tuvāk manējai, vienlaikus izspiežot no manis dzērienus (bagāti iznireļi vienmēr attiecas pret personālu kā pret mēsliem) un cenšoties iegūt manu atzinīgo novērtējumu un, iespējams, manus seksuālos pakalpojumus.
Tas ir otrās šķiras pūlis: TV nauda pret kino naudu; pārāk daudz uzmanības, kas pievērsta ķermenim pārāk vēlā dzīves posmā. Samērā izskatīgi, bet mazliet par grezniem; iedegu-šu, korpulentu ļaužu nodevīgais pseidoveselīgums; seju anonimitāte, kas sastopama tikai pie zīdaiņiem, vecākiem ļaudīm un pārmērīgi daudzas plastiskās operācijas pārcietušiem cilvēkiem. Jūtama slavenību dvesma, bet patiesībā nevienas nav klāt; pārāk daudz naudas un par maz slavenu cilvēku var būt nāvējošs maisījums. Un, lai gan ballīte pavisam noteikti aiziet uz urrā, pazīstamo mirstīgo trūkums sanikno saimnieku, Baniju Holenderu.