METAFORĀZE— nespĒja uztvert metaforas.
DORIANGREJISMS— nevĒlĒŠanĀs ar ELEGANCI ĻAUT SAVAM ĶERMENIM UZRADĪT NOVECOŠANĀS PAZĪMES.
Banijs ir vietēja mēroga slavenība. Viņš ir producējis kādu veiksmīgu izrādi Brodvejā 1956. gadā — "Skūpsti mani, spogulīt" vai kaut kādas tamlīdzīgas muļķības, un izbraucis uz šiem lauriem jau gandrīz trīsdesmit piecus gadus. Viņam ir spīdīgi, sirmi mati, kas izskatās pēc lietū aizmirstas avīzes, un glūnīgs skatiens, kas dara viņu līdzīgu pedofilam — neskaitāmu sejas ādas pacelšanas operāciju rezultāts, kas izdarītas, sākot ar sešdesmitajiem gadiem. Bet Banijs zina daudz pretīgu jociņu un labi izturas pret darbiniekiem — labākā iespējamā kombinācija — tā ka tas kompensē viņa trūkumus.
Dags atkorķē baltvīna pudeli: "Banijs izskatās tāds, it kā viņam zem lieveņa būtu aprakti gabalos sacirsti skauti no jaunākās grupiņas."
"Mums visiem zem sliekšņiem ir aprakti gabalos sacirsti skauti no jaunākās grupiņas," saka Banijs, pielavījies (par spīti korpulencei) no aizmugures un sniegdams Dagam savu glāzi. "Ar lediņu-pediņu, lūdzu." Viņš pamirkšķina, nogroza pakaļu un pazūd.
Rets gadījums — Dags nosarkst. "Man liekas, ka nekad neesmu redzējis cilvēku, kam būtu tik daudz noslēpumu. Žēl viņa mašīnas. Man gribētos, kaut tas būtu kāds, kurš man nepatīk."
Vēlāk runādams ar Baniju, es netieši pieskaros sadedzinātās mašīnas tēmai, mēģinot savā prātā atbildēt uz kādu jautājumu: "Lasīju avīzē par tavu mašīnu, Banij. Vai tai uz bufera nebija uzlīme ar uzrakstu "Pajautā man par mazbērniem" ?
"Ak tā. Draudziņi no Vegasas mani drusku iznesa cauri. Jauki zēni. Par viņiem nerunāsim." Diskusija beigusies.
Holendera villa ir būvēta laikos, kad notika pirmās nosēšanās uz Mēness, un atgādina ārkārtīgi uzpūtīga un briesmīgi ļauna šīs ēras dārgakmeņu zagļa izfantazētu midzeni.
Paaugstinājumu un spoguļu, ka biezs. Noguči skulptūras un Koldera mobilie darinājumi; visi kaltās dzelzs darbi ir par atoma orbītu tēmu. Bārs ar tīkkoka pārklājumu bez pūlēm varētu līdzināties bāram kādā veiksmīgā Londonas reklāmas aģentūrā Tvigijas laikos. Apgaismojums un arhitektūra ir veidota tā, lai pirmkārt liktu visiem izskatīties bur-vīgi.
Par spīti slavenību deficītam ballīte ir four-vīga, kā praktiski visi nepārtraukti atgādina cits citam. Tāds sociāls radījums kā Banijs zina, kā iekustināt ļautiņus. "Balle nav nekāda balle bez rokeriem, transvestītiem un modeļiem," viņš noskandē, nostājies blakus apsildāmajiem šķīvjiem, kas piekrauti ar dīrātām pīlēm Čīles melleņu mērcē.
Viņš to, protams, saka, pilnībā pārliecināts, ka visi šie ļaudis (un vēl citi) šeit ir klāt. Nepiespiesti ballēties var tikai beztiesiskie — jaunieši, patiesi bagāti vecāki cilvēki, līdz riebumam skaistie, nenormālie, no sabiedrības izstumtie… Līdz ar to sarīkojumā patīkami trūkst japiju — novērojums, kuru es izsaku Banijam, kad viņš deviņpadsmito reizi nāk pēc savas vodkas ar toniku. "Ja uz balli ielūdz japeļus, tad tikpat labi var ielūgt kokus, draudziņ," viņš saka. "O, skat — re, kur gaisa balons!" Viņš pazūd.
Dags šovakar ir savā elementā; apkalpošana pie bāra ir tikai blakuslieta viņa personiskajā dienaskārtībā, kas sastāv no kokteiļu dzeršanas (viņa bārmeņa ētika ir zem katras kritikas) un dzīvas pļāpāšanas un dedzīgiem strīdiem ar viesiem. Lielāko daļu laika viņš pat neatrodas pie bāra, bet klejo apkārt pa māju un pilnībā apgaismoto kaktusu dārza teritoriju, tikai pa laikam atgriezdamies ar ziņojumiem.
"Endij, es tikko vareni pavadīju laiku. Palīdzēju tam filipīniešu puisim mest rotveileriem atkaulotus cāļu līķus. Viņi uz šo vakaru ir iesprostoti. Un tā zviedru dāma ar bioniskā paskata neilona kājas šinu to visu filmēja uz 16 milimetru
filmas. Saka, ka Lesoto iekritusi izrakumos, kas gandrīz pārvērtuši viņas kājas teļa gaļas kotletēs."
"Lieliski, Dag. Vai tu, lūdzu, nevarētu padot man divas pudeles sarkanā?"
"Protams." Viņš padod man vīnu, tad aizdedzina cigareti, pat pavirši nemēģinādams izlikties, ka apkalpo pie bāra. "Parunāju arī ar to Van Klijku — to superveco dāmu platajā havajiešu kleitā un lapsādās, kurai Rietumos pieder puse avīžu. Viņa man pastāstīja, ka viņas brālis Klifs viņu pavedis Monterejā Otrā pasaules kara sākumā un tad kaut kā pamanījies aiziet bojā uz zemūdenes pie Helgolandes. Kopš tā laika viņa var dzīvot tikai karstā, sausā klimatā, kas pretējs nolemtām un sašautām zemūdenēm. Bet, spriežot pēc tā, kā viņa to stāstīja, šķiet, ka viņa to stāsta visiem."
Kā Dags izvilina šādas lietas no svešiniekiem?
Pa krietnu gabalu pie galvenās ieejas, kur kādus septiņpadsmit gadus vecas meitenītes no Ielejas ar bezveidīgiem nāru matiem dejo frugu ar kādu ierakstu producentu, es redzu ienākam dažus policistus. Ballīte ir tāda, ka es neesmu pārliecināts, vai tie nav vienkārši Banija sagādāti "tipi", lai uzkurinātu atmosfēru. Banijs runā ar policistiem un smejas, Dags viņus neredz. Banijs čāpo šurp.
"Hen Bellinghausen, ja es būtu zinājis, ka esi nelabojams noziedznieks, es būtu tevi ielūdzis, nevis nolīdzis. Kārtības sargi tevi grib redzēt pie durvīm. Es nezinu, ko viņi grib, draudziņ, bet, ja taisīsi scēnu, esi tik labs un izdari to efektīgi."
OBSKŪRISMS— tieksme piebĀrstĪt ikdienu ar MAZPAZĪSTAMĀM ATSAUKSMĒM (AIZMIRSTĀM FILMĀM, MIRUŠĀM TELEVĪZIJAS ZVAIGZNĒM, NEPAZĪSTAMĀM GRĀMATĀM, VAIRS NEPASTĀVOŠĀM VALSTĪM, UTT.) KĀ SUBLIMĒJOŠS LĪDZEKLIS, LAI PASPĪDĒTU GAN AR SAVU IZGLĪTOTĪBU, GAN VĒLĒŠANOS NOROBEŽOTIES NO MASU KULTŪRAS PASAULES.
Banijs atkal nozūd, un Daga seja nobāl. Viņš sašķoba grimasi manā virzienā un tad iziet pa vaļējām stikla durvīm, projām no policistiem uz pagalma zemāko galu.
"Pjetro," es saku, "vai vari uz brīdi mani aizvietot? Man jāaiziet kaut ko nokārtot. Uz desmit minūtēm."
"Atnes man arī," saka Pjetro, domādams, ka eju uz autostāvvietu paskatīties, kā sastāv ar vielām. Bet es, protams, eju pakaļ Dagam.
"Ilgi esmu domājis, kāda būs sajūta šajā brīdī," saka Dags, "šajā brīdī, kad mani beidzot pieķers. Patiesībā es izjūtu atvieglojumu. It kā tikko būtu aizgājis no darba. Vai esmu tev kādreiz stāstījis par čali no piepilsētas, kurš briesmīgi baidījās saķert STS?" Dags ir dzēris pietiekami, lai būtu atklāts, bet ne tik daudz, lai rīkotos stulbi. Viņa kājas nokarājas no cementa pludcaurules vecā upes gultnē pie Banija mājas, kur es viņu atrodu.
"Desmit gadus viņš nelika mieru savam ārstam, pieprasīdams noņemt asins paraugus un izdarīt Vasermana testus, kamēr beidzot (kā viņš to panāca, es nezinu) viņš tiešām arī kaut ko saķēra. Tad nu viņš teica savam ārstam: "Ak tā… Nu, tad jau laikam būs jāpalieto penicilīns." Viņš izārstējās un nekad vairs par šo slimību nedomāja. Viņš vienkārši gribēja, lai viņu pieķer. Tas arī viss."
Es nevaru iedomāties muļķīgāku vietu, kur patlaban sēdēt. Pārplūdes caurules patiešām ir pārplūdes caurules. Vienu brīdi viss ir uz Ūsiņu, nākamajā mirklī tev gāžas virsū balti putojoša vībotņu, pamestu dīvānu un slīkušu koijotu zupa.
Stāvot zem caurules, es redzu tikai viņa kājas. Akustika ir tāda, ka viņa balss kļūst rezonējoša un zema. Es uzrāpjos augšā un apsēžos viņam blakus. Staro mēnessgaisma, bet mēness nav redzams, un vienīgais gaišais punkts ir viņa cigarete. Viņš aizmet tumsā akmeni.
"Tev labāk vajadzētu iet atpakaļ uz balli, Dag. Nu, kamēr kruķi vēl nesāk bakstīt ar pistoli Banija viesus, pieprasot atklāt tavu slēptuvi vai kā tamlīdzīgi."