"Drīz iešu. Dod man brītiņu laika… šķiet, Daga Vandaļa dienas ir pagājušas, Endij. Cigareti?"
"Tagad ne."
"Es tev kaut ko pateikšu. Šobrīd esmu nedaudz apdullis. Vai tu nevarētu izstāstīt man īsu stāstiņu — noderēs jebkurš — un tad es iešu."
"Dag, šis patiešām nav īstais brīdis…"
"Tikai vienu stāstu, Endij, un jā, šis ir īstais brīdis."
Esmu dimbā, bet dīvainā kārtā man ienāk prātā kāds īss stāsts. "Lai notiek. Te būs. Kad pirms vairākiem gadiem studentu apmaiņas programmas ietvaros biju Japānā, es reiz dzīvoju pie kādas ģimenes, kurai bija meitiņa, kādus četrus gadus veca. Smuka mazulīte.
Tad nu pēc tam, kad biju ievācies, (es tur sabiju kādu pus gadu) viņa atteicās atzīt manu klātbūtni mājā. Tas, ko es sacīju viņai pie vakariņu galda, tika ignorēts. Gaitenī viņa gāja man garām kā tukšai vietai. Proti, viņas pasaulē es vis-pāi neeksistēju. Tas, protams, bija ļoti apvainojoši; visiem patīk uzskatīt sevi par tādu apburošu cilvēcisku būtni, kuru dzīvnieki un mazi bērni instinktīvi apbrīno.
Situācija bija arī kaitinoša, taču tur neko īsti nevarēja darīt; nekādas pūles no manas puses nespēja piedabūt viņu pateikt manu vārdu vai kaut kā reaģēt uz manu klātbūtni.
Tad, kādu dienu pārnācis mājās, es ieraudzīju, ka papīri manā istabā ir sagriezti gabalos — vēstules un zīmējumi, pie kuriem kādu laiku biju strādājis — sagriezti un saplēsti ar acīm redzamu maza bērna ļaunprātīgo rūpību. Es biju briesmīgi saniknots. Kad viņa pēc īsa brīža devās garam manai istabai, es nespēju novaldīties un sāku diezgan skaļi viņu bārt par to, ko viņa bija izdarījusi gan japāņu, gan angļu valodā.
Man, protams, uzreiz pēc tam bija nelāga sajūta. Viņa devās projām, un es domāju, vai esmu aizgājis par tālu. Bet pēc pāris minūtēm viņa atnesa man savu iemīļoto vabolīti mazā kastītē (izplatīts Āzijas bērnu laika kavēklis), paķēra mani aiz rokas un izveda dārzā. Tur viņa sāka man stāstīt par sava kukainīša slepeno dzīvi. Redzi, viņai bija jātiek par kaut ko nosodītai, pirms viņa varēja uzsākt sazināšanos. Tagad viņai varētu būt gadu divpadsmit. Apmēram pirms mēneša saņēmu no viņas pastkarti."
Man liekas, ka Dags neklausījās. Viņam būtu vajadzējis to darīt. Bet viņš tikai gribēja dzirdēt kādu balsi. Mēs aizmetām vēl dažus akmeņus. Tad, ne no šā, ne no tā, Dags man vaicā, vai es zinot, kā miršot.
"Bellinghauzen, nevajag tik slimīgi izrunāties, labi? Ņem un aizej, tiec galā ar policiju. Viņi droši vien grib tikai uzdot jautājumus. Tas arī viss."
"Fermez la bouche, Endij. Tas bija retorisks izteikums. Ļauj, es tev pastāstīšu, kā es miršu. Tas būs tā. Es būšu septiņdesmit gadus vecs un sēdēšu šeit, tuksnesī, nekādu protēžu — visi mani paša zobi — tērpies pelēkā tvīdā. Es stādīšu puķes — tievas, trauslas puķes, kas ir veltas pūles tuksnesī — kā tās mazās komiksu puķītes, kas klauniem galvās, mazos klaunu cepuru formas podiņos. Vienīgā skaņa būs
SAULE NAV IENAIDNIEKS
karstuma sanešana, un mans ķermenis, salicis par lāpstu, kas šķindēs pret akmeņaino augsni, nemetis ēnu. Saule atradīsies tieši virs galvas, un aiz manis atskanēs šie briesmīgie spārnu plīkšķi — skaļāki, nekā ar spārniem spēj izdot jebkurš putns.
Lēni apgriezies, es gandrīz kļūšu akls, ieraugot, ka zemē ir nolaidies eņģelis — zeltains un kails, galvas tiesu garāks par mani. Es nolikšu zemē mazo puķu podiņu, ko turēšu rokās — tas savā ziņā liekas neveikli. Un es vēlreiz ievilkšu elpu, pēdējo reizi.
Tad eņģelis pacels manus trauslos kaulus un paņems mani savās rokās, un tad tas būs tikai laika jautājums, līdz es bez skaņas un pilnīgā mīlestībā tikšu aiznests tieši saulē."
Dags aizsviež cigareti un ar dzirdi no jauna pievēršas ballītei, kas neskaidri sadzirdama pāri novadgrāvim. "Nu, Endij. Vēli man veiksmi," viņš saka, nolēkdams no cementa caurules, tad pasper dažus soļus, apstājas, pagriežas un saka man: "Paklau, pieliecies uz brīdi man tuvāk." Es paklausu, un viņš mani noskūpsta, manā prātā iedarbinādams filmas par šķidriem lielveikala griestiem, kuri kaskādē paceļas pret debesīm. "Tā. Es vienmēr esmu gribējis to izdarīt."
Viņš atgriežas lielajā, spožajā ballē.
GAIDI ZIBENI
Jaungada diena.
Es jau saožu metānu no Meksikas, kas ir akmens sviediena attālumā, kamēr cepinos satiksmes sastrēgumā Ka-leksiko, Kalifornijas štatā, gaidīdams, kad varēšu šķērsot robežu, ievilkts dīzeļa izmešu gaistošajās, emfizēmiskajās mirāžās. Mana automašīna stāv uz izvīta, irstoša sešjoslu koridora, ko apgaismo paguris ziemas saulriets. Šajā lineārajā telpā kopā ar mani pa collai uz priekšu pārvietojas īsts cilvēces un tās braucamrīku dāvanu paraudziņš: trīs tetovējumu kārtām noklāti laukstrādnieki pikapa smagajās mašīnās, ar entuziasmu demonstrēdami dažādas country and western melodijas; sedanu kravas ar vēsiem un ar Ray-Ban pretsau-les krēmu ieziestiem japijiem aiz spoguļstikliem (viegls Hen-deļa un Filipa Glāsa maisījums); vietējās hausfrau ar matu rullīšiem jautrām uzlīmēm nolīmētos Hyundai ceļā pēc lētākiem Meksikali dārzeņiem klausās Soap Opera Digest-, vienāda izskata kanādiešu pensionāru pāri, kas ķīvējas pie kartēm, kuras tikušas salocītas un atlocītas jau tik daudz reižu, ka jūk ārā. Gar malām peso brokeri ar japāņu vārdiem apdzīvo cukurkaramelu priecīgajās krāsās nokrāsotas būdiņas. Es dzirdu suņus. Un, ja es vēlos viltotu, ātri apēdamu
hamburgeru vai Meksikas automašīnas apdrošināšanas dokumentus, jebkurš tuvējais tirgonis bez pūlēm apmierinās šo kaprīzi. Zem folksvāgena nolaižamā jumta ir divu duči pudeļu ar Evian ūdeni un flakons ar Immodium pretcaurejas līdzekli — daži buržuāziskie paradumi ir grūti izskaužami.
Es pārnācu šorīt piecos no rīta, pārguris pec bara slēgšanas vienatnē. Pjetro un otrs bārmenis aizgāja ātrāk, lai no-makšķerētu kādu meiču naktsklubā Pompeii; Dags aizgāja kopā ar policistiem, jo kaut kas bija jānokārto iecirknī. Kad atgriezos, draugu mājās nespīdēja neviena gaisma, un es likos taisni gultā, nolēmis atlikt jaunumus par Daga saķer-šanos ar likumu un Klēras apsveikšanu ar atgriešanos mājās uz nākamo rītu.
Pamodies nākamajā rītā ap vienpadsmitiem, es atradu pie durvīm pielipinātu zīmīti. Klēras rokraksts:
"mīļumiņ,
mēs braucam uz sanfelipi! meksika sauc. mēs ar dagu brīvdienās aprunājāmies, un viņš mani pārliecināja, ka ir īstais laiks, tā ka mēs pirksim mazu viesnīciņu… kāpēc tev mums nepievienoties? un iedomājies — mēs, viesnīcnieki? smadzenes atsakās darboties.
mēs nolaupījām suņukus, bet tev ļausim atbraukt pašam no laba prāta, naktīs ir auksts, atved sedziņas, un grāmatas, un zīmuļus, pilsētiņa ir mazmazītiņa, tā ka tev tikai jāsameklē daga limuzīns, lai mūs atrastu, gaidām tevi tres nepacietīgi, ceru tevi redzēt šovakar
čau klēra"
Dags ir apakša pierakstījis:
"IZTĪRI SAVU BANKAS KONTU, PALMER. BRAUC ŠURP. TU MUMS ESI VAJADZĪGS. P. S. NOKLAUSIES ATBILDĒTĀJU"
Atbildētājā bija atstāta šāda ziņa:
"Sveiks, Palmer. Tātad izlasīji zīmīti. Atvaino, ka man tāda balss, bet esmu ne dzīvs, ne miris. Šorīt pārnācu četros un vēl neesmu licies gulēt — to varēs darīt mašīnā pa ceļam uz Meksiku. Es teicu, ka mums tev ir pārsteigums. Klēra sacīja, un tiesa vien ir — ja ļausim tev pārāk ilgi domāt par to viesnīcu, tu tā arī neatbrauksi. Tu visu pārāk analizē. Tā ka nedomā par to — brauc uz viss, ja? Parunāsim, kad būsi šeit.