"Čau, Endij. Ko ēdīsi, par to kļūsi."
Satiekot Dagu pirmo reizi, cilvēki izturas pret viņu piesardzīgi, tajā pašā primitīvajā veidā, kā prēriju ļautiņi ir piesardzīgi pret jūras ūdeni, kad pirmo reizi to nogaršo okeāna krastā. "Viņam ir uzacis," saka Klēra, stāstīdama par viņu pa telefonu kādai no savām daudzajām māsām.
Dags ir strādājis reklāmā (patiesībā mārketingā) un ieradies Kalifornijā no Toronto Kanādā — pilsētas, kura, kad reiz to apmeklēju, atstāja tik efektīvu, sakārtotu iespaidu, it kā būtu Dzeltenās lapas, kas atdzīvojušās trīs dimensijās, piebārstītas ar kokiem un auksta ūdens caurvītas.
"Nedomāju, ka biju patīkams zēns. Patiesībā biju viens no tiem draņķiem, kurus katru rītu var redzēt aizbraucam uz finansu rajonu sporta mašīnā ar nolaistu jumtu un beisbola cepuri galvā, lecīgus un apmierinātus ar to, cik draiskulīgi un pilnīgi viņi izskatās. Es jutos gan patīkami satraukts, gan glaimots un izjutu patīkamas varas trīsas no tā, ka vairums ražotāju Rietumu pasaulē, kas izgatavo noteikta dzīvesveida piederumus, uzskata mani par savu vēlamāko mērķa tirgu. Taču pēc vismazākās provokācijas es būtu bijis gatavs atvainoties par savu darba dzīvi — par to, kā no astoņiem līdz pieciem strādāju pie spermu bojājoša datora displeja, veikdams abstraktus uzdevumus, kuri netieši paverdzina Trešās
VELOKURJERS
pasaules valstis. Bet, vai zināt… Kad pienāca pulkstenis pieci, es juku prātā! Es saveidoju matus šķipsnās un dzēru Kenijā brūvētu alu. Es valkāju kaklasaiti ar mezglu, klausījos alternatīvo roku un dzīvojos pa graustu rajoniem, kur mitinājās mākslinieki."
Lai nu kā, manās smadzenēs šobrīd cirkulē stāsts par to, kāpēc Dags ieradās Palmspringsā, tāpēc šeit turpināšu ar rekonstrukciju, kas veidota no paša Daga vārdiem, kas pēdējā gada laikā rūpīgi uzlasīti, strādājot bārā vakaros, kad ir maz klientu. Es sāku ar brīdi, kad viņš man reiz izstāstīja, ka atradies darbā un cietis no "neveselīgo ēku sindroma", un viņš sacīja: "Tajā rītā biroju ēkai, kurā es strādāju, nevarēja atvērt logus, un es sēdēju savā kastē, ko ar mīlestību sauc par teļu nobarošanas aizgaldiem. Ar katru minūti man kļuva nelabāk ap dūšu un stiprāk sāka sāpēt galva, kamēr ventilatoros atkal un atkal cirkulēja biroja toksīnu un vīrusu maisījums.
Šie indīgie vēji, protams, īpaši mutuļoja manā apkārtnē, un tos pastiprināja nomierinošo fona skaņu mašīna un datoru displeju mirgoņa. Darbs galīgi negāja uz priekšu, un es blenzu savā IBM tipa datorā, ko ielenca Post-it lapeļu jūra, rokgrupu plakāti, noplēsti no dēļu sienām būvlaukumu nožogošanai un maza sēpijas zīmējuma fotogrāfija, kurā redzams vaļu
BIROJA ASISTENTE
zvejas kuģis, ko saspieduši arktiskie ledāji — reiz biju to atradis kādā vecā National Geographic numurā. Biju ievietojis uzņēmumu mazā, Ķīniešu kvartālā pirktā zelta rāmītī. Es pastāvīgi vēros šajā fotogrāfijā, nekad nespēdams iedomāties auksto, vientuļo izmisumu, ko noteikti izjūt cilvēki, kuri ir patiesi iesprostoti — mēģinādams saskatīt kaut ko pozitīvu pats savā nožēlojamajā stāvoklī.
Tā vai citādi, strādāšana man nekādi nevedās, un, godīgi sakot, torīt biju sapratis, ka man ir ļoti grūti iedomāties sevi darām šo pašu darbu pēc diviem gadiem. Šī doma bija smieklīga; nomācoša. Tā nu uzvedos mazliet vaļīgāk nekā parasti. Tā bija laba sajūta. Tā bija pacilātība pirms aiziešanas no darba. Esmu sajutis to jau vairākas reizes.
Kārena un Džeimija, "displejmātītes", kas strādāja blakus aizgaldos (mēs pārmaiņus saucām savu apkārtni par padoto aploku un padoto geto), arī jutās ne sevišķi labi un nespēja neko daudz padarīt. Cik atceros, Kārenu neveselīgo ēku lieta bija iebiedējusi vairāk par jebkuru no mums. No savas māsas, kura Monreālā strādāja par rentgena tehniķi, viņa bija dabūjusi svina priekšautu, ko lietoja, lai aizsargātu savas olnīcas, strādājot pie tastatūras. Viņa gatavojās drīz pamest šo darbu, lai sāktu strādāt par sekretāri-aizvietotāju: "Vairāk brīvības — vieglāk satikties ar velokurjeriem."
Teļu nobarošanas aizgalds— mazas, saspiestas BIROJA DARBAVIETAS, KAS
uzbūvētas no izjaucamiem sienu statīviem, kas pārklāti ar audumu un kuros mitinās jaunākie darbinieki. Nosaukums aizgūts no mazajiem nodalījumiem, KUROS PIRMS NOKAUŠANAS TUR RŪPNIECISKI AUDZĒTUS LIELLOPUS.
Lai nu ka, atceros, es strādāju pie hamburgeru atlaižu kampaņas, kuras lielais mērķis, kā teica mans priekšnieks, saīgušais izbijis hipijs Mārtins, bija "iedzīt tiem sīkajiem izdzimteņiem tādu apetīti uz burgeriem, lai viņiem no apetītes vēmiens nāk." Mārtins, kurš to sacīja, bija četrdesmit gadus vecs vīrietis. Šaubas par mana darba jēgu, kas nodarbināja manu prātu jau mēnešiem ilgi, aizvien pieauga.
Kā par laimi, tieši torīt ieradās veselības inspekcijas darbinieks, jo pirms dažām dienām es biju piezvanījis uz šo dienestu un izteicis šaubas par darba vides kvalitāti.
Mārtins bija šausmās par to, ka kāds no padotajiem piezvanījis inspekcijai, un, tici man, viņam patiesi uznāca melnie. Toronto viņi var piespiest pārbūvēt ēkas, un šādi pārveidojumi ir drausmīgi dārgi — svaiga gaisa pievadi un tamlīdzīgi —, pie velna biroja darbinieku veselību, Mārtina acīs sāka šķindēt skaidrās naudas cipari — desmitiem tūkstošu dolāru apjomā. Iesaucis savā kabinetā, viņš sāka uz mani bļaut, kārnajai sāls un piparu krāsas zirgastītei lēkājot augšup lejup: "Es nesaprotu jūs, jaunos cilvēkus! Neviena darbavieta nekad nav jums laba diezgan. Un jūs īgstat un žēlojaties par to, ka jūsu darbi nav radoši un ka jums nav nekādu perspektīvu, un, kad mēs beidzot piešķiram jums paaugstinājumu, jūs aizejat un braucat lasīt vīnogas kaut kur Kvīnzlendā vai izdarāt vēl ko tikpat stulbu."
Redzi, Mārtins, gluži kā vairums saīgušu izbijušo hipiju, ir japijs, un man nav ne jausmas, kā pret šādiem cilvēkiem
Emocionāla kečupa izšļākšanās— viedokļu un emociju
UZKRĀŠANĀS JŪSOS LĪDZ BRĪDIM, KAD TIE SPRĀDZIENVEIDĪGI IZŠĻĀCAS VISI UZREIZ, ŠOKĒJOT UN RADOT APJUKUMU DARBA DEVĒJOS UN DRAUGOS, NO KURIEM VAIRUMAM LICIES, KA VISS IR KĀRTĪBĀ.