Asiņojoša zirgaste— pavecāks pārdevies demogrāfiskā sprādziena produkts, kurš tvīkst pēc hipiju vai pirmspārdošanās dienām.
lai izturas. Un, pirms tu sāc spalga balsī apgalvot, ka japiji nepastāv, paraudzīsimies patiesībai acīs — viņi pastāv. Tādi mēsli kā Mārtins, kuri eksplodē kā amfetamīnu sarijušās āmrijas, ja kādā restorānā nevar dabūt vietu nesmēķētāju nodaļā pie loga ar drēbes salvetēm. Cilvēkveidīgie roboti, kuriem nekad nepielec joki un kuru eksistences kodolā slēpjas kas bailīgs un nelietīgs — kā nepietiekami barotā čiahuahua, kurš atņirdz mazos ilknīšus un gaida, ka viņam iespers purnu rīklē, vai kā piena glāzē, kuru uzšļāc apaļa grila violeti nokaitētajām restēm — slimīga dabas kropļošana. Japiji nekad nespēlē, viņi aprēķina. Viņiem nav auras — vai esi kādreiz bijis japiju ballītē? Tas ir tāpat kā atrasties tukšā telpā — tukši hologrammcilvēki staigā apkārt, lūrēdami uz sevi spoguļos un slepeni apsmidzinādami mandeles no Binaca baloniņiem — gadījumam, ja būs jāskūpsta sev līdzīgs spoks. Tur vienkārši nekā nav.
Un tā, es saku: "Klau, Mārtin," ieiedams viņa kabinetā — greznā Džeimsa Bonda stila eksemplārā, no kura pārredzams pilsētas centrs — viņš tur sēž, un viņam mugurā ir Korejas svīteris ar datoru veidotā purpura krāsā, svīteris ar krietnu devu faktūras, Mārtinam patīk faktūru, "iedomājies sevi manā vietā. Vai tev patiešām liekas, ka mums patīk strādāt tajā tur radioaktīvo atkritumu izgāztuvē?"
Mani pārņēma nekontrolējamas dziņas.
"…un vēl noskatīties, kā tu visu dienu tērgā ar saviem japiju drauģeļiem par tauku atsūkšanu no savām zarnām, kamēr mēs izdalām mākslīgi saldinātu putna pienu šajā Ksanadu?"
Pēkšņi es to visu ņēmu tres nopietni. Ja jau reiz tā kā tā eju prom, tad varu pie reizes arī izlikt visu, ko domāju."
"Kā, lūdzu?" saplacis saka Mārtins.
"Vai, ja nu mēs par to runājam, vai tu tiešām domā, ka mums ir patīkami klausīties par tavu gluži jauno miljonu dolāru vērto māju, ja mes tik tikko varam atļauties apēst Kiaft Dinner sviestmaizes savās netīrajās, mazajās kurpju kastītēs, un mums nāk jau trīsdesmit? Par māju, kuru, tu starp citu, laimēji ģenētiskajā loterijā, tikai pateicoties tam, ka pamanījies piedzimt īstajā vēstures mirklī? Būdams manā vecumā mūsdienās, tu izturētu labi ja desmit minūtes, Mārtin. Un man visu atlikušo mūžu būs jāpacieš tev līdzīgi tru-liķi, kas dzīvos man uz kakla, pirmie pagrābs labākos kumosus un pārējam uzcels apkārt dzeloņstiepļu žogu. Man no tevis vēmiens nāk."
Man gāja secen tas, kas noteikti būtu bijusi nīkulīga atbilde, jo tajā brīdī kā par nelaimi, iezvanījās telefons… kāds no augšas, kuram Mārtins tobrīd bija uzsācis bez ziepēm līšanas kampaņu un no kura nevarēja tik viegli atkratīties. Es ieklīdu darbinieku kafetērijā. Tur kāds servisa darbinieks no kopētāju kompānijas lēja veselu Styrofoam plastmasas krūzīti verdošas kafijas podā uz vīģes koka saknēm, kurš patiesībā vēl lāgā nebija atkopies no Ziemsvētku balles, kad tam iebaroja kokteiļus un cigarešu nodeguļus. Ārpusē līņāja, un ūdens lāsoja lejup gar stikliem, bet iekšpusē
Skaudība pret sprādzieniešiem— skaudība attiecībā uz materiāliem LABUMIEM UN ILGLAICĪGU MATERIĀLU LABKLĀJĪBU, KO VECĀKIE DEMOGRĀFISKĀ SPRĀDZIENA PAAUDZES LOCEKĻI IEGUVUŠI, PIEDZIMSTOT ĪSTAJĀ LAIKĀ.
Kliķes saglabāšana— vienas paaudzes nepieciešamība uzskatīt nākamo paaudzi par nepilnīgu, lai stiprinātu savu kolektīvo "es": "Šodienas jaunieši nekā nedara. Viņi ir tik apātiski. Mēs savā laikā protestējām. Bet viņi tikai iepērkas un gaužas."
Konsensa terorisms— process, kas nosaka viedokļus un uzvedību BIROJOS.
gaiss no recirkulacijas bija tik sauss ka Sahārā. Visi darbinieki gremzās par ilgo laiku, kas jāpavada ceļā uz darbu, bārstīja jociņus par AIDS, aprunāja biroja nemodīgi tērptos iemītniekus, šķaudīja, pārrunāja savus horoskopus, plānoja savus atvaļinājumus Santodomingo un pulgoja bagātos un slavenos. Biju noskaņots ciniski, un telpa atbilda manam garastāvoklim. Es paņēmu tasi kafijas no automāta pie izlietnes, kamēr Mārgareta, kura strādā biroja otrā galā, gaidīja, kamēr ievilksies viņas zāļu tēja, un informēja mani par to, kādas sekas bijušas manai tvaika nolaišanai pirms pāris minūtēm. "Ko gan tu tādu tikko pateici Mārtinam, Dag?" viņa man prasa. "Viņš savā kabinetā tā ārdās — lamā tevi no panckām ārā. Vai tas veselības inspektors pasludināja šo vietu par Bo-pālu, vai kā?"
AIZEJ NO DARBA
Es izvairījos no atbildes. Mārgareta man patīk. Viņa ir centīga. Viņa ir vecāka un pievilcīga savā īpašā "matu laka, polsteri un divas šķiršanās" veidā. īsts buldozers. Viņa ir līdzīga tām mazajām istabelēm, kuras var atrast tikai superdār-gos Čikāgas vai Ņujorkas centra dzīvokļos — mazas istabiņas, nokrāsotas spilgtās, brēcošās krāsās, teiksim, smaragdzaļā vai jēlas liellopu gaļas krāsā, lai noslēptu to, ka ir tik mazas. Viņa arī man reiz pateica manu gadalaiku — es esmu vasara.
"Jēziņ, Mārgaret. Patiešām jādomā, kādēļ mēs vispār vīžojam no rīta celties augšā. Nu, padomā — kādēļ strādāt7. Tikai tāpēc, lai nopirktu vairāk mantu7. Ar to taču nepietiek. Paskaties uz mums visiem. Kādu kopīgu motīvu vadīti gan mēs nonācām tik tālu? Kāpēc mēs īsti esam pelnījuši to saldējumu un sporta apavus, un itāliešu vilnas uzvalkus, kas mums pieder? Saproti, es redzu, kā mēs visi tik ļoti cenšamies, lai iegūtu tik daudz mantas, bet nevaru atbrīvoties no domas, ka neesam to pelnījuši, ka..."
Taču Mārgareta mani atvēsināja viens un divi. Nolikdama savu krūzi, viņa sacīja, ka, pirms nonāku vienā no saviem Trenētā Jaunā Vīrieša stāvokļiem, man jāsaprot, ka vienīgais iemesls, kura dēļ mēs visi no rīta ejam uz darbu, ir tas, ka mūs visus šausmina doma par to, kas notiktu, ja mes pārtrauktu to darīt. "Kā suga mēs neesam piemēroti brīvajam laikam. Mums liekas, ka esam, bet tā nav." Tad viņa bezmaz sāka runāt ar sevi. Biju uzsitis viņai asinis. Viņa sacīja, ka vairums no mums dzīvē piedzīvojot tikai divus vai trīs patiešām interesantus mirkļus, pārējais esot pildviela, un lielākajai daļai no mums būšot paveicies, ja mūsu mūža galā šie daži mirkļi apvienošoties un veidošot stāstu, kurš spēšot kādam izraisīt kaut vārgu interesi.
Lūk. Kā tu saproti, torīt mani bija pārņēmuši neveselīgi, pašiznīcinoši impulsi un Margareta bija vairāk nekā gatava pieliet manai ugunij eļļu. Tā nu mēs tur sēdējām, skatīdamies, kā ievelkas tēja (varu piezīmēt, ka tas nekad nav jautrs process), un vienprātības mirklī klausījāmies, kā biroja proletārieši spriež, vai kādam televīzijas spēles vadītājam nesen ir vai nav izdarīta kosmētiskā operācija.
"Klau, Mārgaret," es teicu, "saderam, ka tu nevari iedomāties nevienu cilvēku visā pasaules vēsturē, kurš būtu kļuvis slavens bez krietna lēruma naudas apgrozīšanās."
Viņa prasīja, ko tas nozīmējot, un es paskaidroju. Pateicu viņai, ka cilvēki vienkārši nekļūst… nevai kļūt slaveni šajā pasaulē, ja daudzi citi no tā neuztaisa lielu naudu. Šīs domas cinisms viņu pārsteidza, bet viņa ņēma manu izaicinājumu par pilnu. "Tas ir mazliet par stipru, Dag. Un Ābrahams Linkolns?"
Neveselīgo ēku migrācija— jaunāko darbinieku tendence atstāt darbu vai izvairīties no tā neveselīgā biroju vidē vai darbavietās, kas cieš no Neveselīgo ēku sindroma.