līkņošana— aiziešana no darba, lai iestātos darbā, kur maksā mazāk, toties atkal var nonākt uz apmācības līknes.
"Neka. Toreiz bija runa tikai par verdzību un zemi. Tur grozījās kaudzēm naudas."
Tad viņa saka: "Leonardo da Vinči," uz ko es varēju atbildēt tikai to, ka viņš bija tāds pats komersants kā Šekspīrs vai jebkurš no tiem vecajiem zēniem un strādāja tikai pēc pasūtījuma un — vēl ļaunāk — viņa pētījumus izmantoja militārām vajadzībām.
"Nu, vai zini, Dag, šis ir visstulbākais apgalvojums, ko jebkad esmu dzirdējusi," viņa saka, sākdama izsamist. "Protams, ka cilvēki kļūst slaveni, citiem neuztaisot no tā naudu."
"Nu, tad nosauc kādu."
Redzēju, kā Mārgareta bezcerīgi cenšas kaut ko izdomāt, kamēr viņas vaibsti izjuka un mainījās, un es jutos mazliet par daudz pārņemts ar sevi, zinot, ka pārējie kafetērijas apmeklētāji ir sākuši klausīties sarunā. Es atkal biju zēns beisbola cepurē, kurš brauc ar savu sporta auto, noreibis pats no savas gudrības un pierakstīdams visiem cilvēka centieniem tumsu un alkatību. Tas biju es.
"Nu, labi, tev taisnība," viņa saka, atzīstot manu Pirra uzvaru, un es gatavojos pamest telpu ar savu kafijas tasi (kļuvis par Perfekto, bet Nedaudz Pašapmierināto Jauno Cilvēku), kad izdzirdu klusu balsi kafejnīcas aizmugurē sakām: "Anne Franka."
Nu, jā.
Es apgriezos apkārt uz puspēdas, un ko gan es ieraudzīju, izskatāmies klusi izaicinošu, bet šausmīgi garlaicīgu un mucīgu, ja ne Šarlīni, kas sēdēja blakus milzīgai biroja acetaminofēna
zemoze— darba nespēja atbilst cilvēka paštēlam.
Varas dūmaka— hierarhijas tendence biroju vidēs būt izplūdušai un izvairīties no precīza definējuma.
tablešu kārbai. Šarlini ar viņas izbalinātajiem treilerparka ilgviļņiem, gaļas racionālākas izmantošanas receptēm, kas izgrieztas no žurnāla Family Circle, un viņas draudziņa nevērību — tādu cilvēku, par kuru saka: "Kas?", kad viņas vārdu izvelk no cepures, dalot birojā Ziemsvētku dāvanas.
"Anne Franka?" es nobļāvos, "nu, protams, ka tur bija iejaukta nauda, kāpēc…" Bet, protams, tur nebija iejaukta nauda. Biju neviļus uzsācis garīgu kauju, kur viņa bija izveicīgi uzvarējusi. Es jutos šausmīgi stulbs un šausmīgi nožēlojams.
Darbinieki, protams, nostājās Šarlīnes pusē — neviens negrib būt riebekļu pusē. Viņi atieza savus "dabūji ko gribēji" smaidus, un iestājās klusums, kamēr klātesošie kafejnīcā gaidīja, ka mēģināšu aizstāvēt savu viedokli, īpaši paštaisna izskatījās Šarlīne. Bet es tikai stāvēju un klusēju,- viss, ko viņi no tā dabūja redzēt, bija mana pūkainā, baltā karma, kas mirklī pārvērtās dzelzs melnuma lielgaballodēs, kas pieaugošā ātrumā grima auksta un dziļa Šveices ezera dibenā. Man gribējās pārvērsties augā — komas pārņemtā, neelpojošā, nedomājošā vienībā, tūlīt un uz vietas. Bet augiem birojos kopējamo mašīnu remontētāji, protams, uzgāž uz saknēm verdošu kafiju, vai ne? Un ko lai es būtu darījis? Es norakstīju šī darba psihisko vraku, pirms bija kļuvis vēl ļaunāk. Es izgāju no šīs virtuves, izgāju pa biroja durvīm un nekad vairs nepacentos atgriezties. Es pat nepacentos savākt savas mantiņas no teļu nobarošanas aizgalda.
Taču, raugoties atpakaļ, es prātoju — ja cilvēkiem tajā kompānijā būtu kaut cik prāta (šaubos gan), viņi būtu likuši Šarlīnei manā vietā iztīrīt manu galdu. Tikai tāpēc, ka gara acīm man patīk iztēloties, kā viņa stāv ar atkritumu spaini savās apaļīgajās rokās ar desiņām līdzīgajiem pirkstiem, vandīdamās pa manu dokumentu kaudzi. Tur viņa uzietu manu ierāmēto fotogrāfiju ar vaļu mednieku kuģi, saspiestu un iesprūdušu stiklainajā Antarktikas ledū, iespējams, uz mūžu. Es redzu, kā viņa vieglā apjukumā raugās uz šo fotogrāfiju, šajā brīdī prātojot, kas par jaunu cilvēku es īsti esmu, un, iespējams, viņai liekas, ka mani varētu pat iemīlēt.
Taču viņa neizbēgami sāktu domāt, kāpēc gan es esmu ierāmējis tik savādu attēlu, un tad droši vien domātu, vai tam ir kāda finansiāla vērtība. Tad es redzu, kā viņa pateicas savam liktenim, ka nesaprot tādus neikdienišķus impulsus, un tad — kā viņa aizmet attēlu atkritumos, jau aizmirstu. Bet tajā īsajā apjukuma mirklī… tajā īsajā mirklī, pirms viņa ir izlēmusi aizmest fotogrāfiju, jā… liekas, es tad gandrīz būtu varējis Šarlīni mīlēt.
Un tā bija šī doma par mīlestību, kas ilgu laiku uzturēja mani, kad pēc aiziešanas no darba kļuvu par Pagraba Cilvēku un nekad vairs neatgriežos, lai strādātu birojā.
Redzi, kļūstot par Pagraba Cilvēku, tu izkrīti no sistēmas. Tev ir jāatsakās, gluži kā es to izdarīju, no sava virszemes dzīvokļa un no muļķīgajiem, nespodri melnajiem priekšmetiem tajā, kā arī no bezjēdzīgajiem minimālistu mākslas taisnstūriem virs auzu pārslu putras krāsas dīvāna un zviedru mēbelēm, kas paredzētas pusotrreizējai lietošanai. Pagraba Cilvēki īrē dzīvokļus pagrabā; augstāk gaiss ir pārāk vidusšķiras piesātināts.
Es pārtraucu griezt matus. Es sāku dzert pārāk daudz mazmazītiņu kafijas krūzīšu, stipru kā heroīns, mazās kafejnīcās, kur sešpadsmitgadīgi zēni un meitenes ar gredzeniem degunā ik dienas izgudroja jaunas salātu mērces, izvēloties garšvielas ar viseksotiskākajiem nosaukumiem (Ooo! Kar- damons! Pamēģināsim tējkaroti no šī!). Man radās jauni draugi, kas nevarēja vien beigt vāvuļot par Dienvidamerikas romānistiem, kam netiek piegriezta pietiekama vērība. Es ēdu lēcas. Es valkāju spilgti izrakstītus lamas vilnas serapē, smēķēju brašas, īsas cigaretes (Nazionali no Itālijas, cik atceros). īsi sakot, nopietni ķēros pie lietas.
Pagraba subkultūra bija stingri kodificēta — garderobes galvenokārt sastāvēja no batikotiem un izbalējušiem T-krek-1iem, un kuriem bija attēlots Sopenhauers vai Etela un Jūliuss Rozenbergi, ko papildināja rasta bļembuki un nozīmītes. Visas meitenes šķita esam negantas, sarkanmatainas lezbietes, un zēni bija bāli un saīguši. Likās, ka neviens nekad nenodarbojas ar seksu, bet gan pietaupa enerģiju diskusijām par sociālo darbu un labākās idejas ģenerēšanai par mazpazīstamāko un politiski korektāko ceļojuma galamērķi (Nama ieleja Namī-bijā — bet tikai tāpēc, lai apskatītu margrietiņas.) Filmas bija melnbaltas un bieži vien uzņemtas Brazīlijā.
Un tā, kādu laiku nodzīvojis Pagraba stilā, es sāku piesavināties vairāk tam raksturīgo uzskatu. Pasāku nodarboties ar darba graustošanu — strādāju vietās, kas tik ļoti neatbilda
PĀRBORTISMS— pĀrmĒrĪga baiĻu no nĀkotnes KOMPENSĒŠANA, UZ GALVAS METOTIES DARBĀ VAI DZĪVES STILĀ, KAS ŠĶIETAMI NAV SAISTĪTS AR CILVĒKA IEPRIEKŠĒJĀS DZĪVES INTERESĒM, PIEM., AMWAY PRODUKTU PĀRDOŠANA, aerobika, Republikāņu partija, karjera tieslietās, sektas, McDarbi. ..
Piezemētie— jauneklīga apakšgrupa, kuru interesē veģetārisms,
BATIKOTI APĢĒRBI, VIEGLAS NARKOTIKAS IZKLAIDEI UN LABA STEREO-APARATŪRA. GODĪGI, BIEŽI BEZ HUMORA IZJŪTAS.
ĒTNOMAGNĒTISMS— jaunu cilvĒku tieksme dzĪvot EMOCIONĀLI DEMONSTRATĪVĀS, MAZĀK REZERVĒTĀS ETNISKĀS VIDĒS: "Tu ŠO VIETU NESAPRASTU, MĀT, — TUR, KUR ES TAGAD DZĪVOJU, CILVĒKI MĒDZ APSKAUTIES."
manām spējam, lai cilvēkiem būtu jāraugās uz mani un jāsaka: "Nu, bet protams, ka viņš varētu tikt galā ar ko vairāk." Uzņēmos arī kulta darbus, kuru labākā forma bija koku stādīšana iekšējā Britu Kolumbijā kādu vasaru, ko pavadīju visai patīkamā sajaukumā, kas sastāvēja no zāles, krabju utīm un ātrumsacensībām sadauzītās un ar nitrokrāsu nopūstās, vecās Chevelle un Biscayne mašīnās.