Pie galda turpat netālu kopā ar saviem spīdošajiem un dārgakmeņiem izrotātajiem biznesa draudziņiem sēdēja misters Baksters, Klēras tēvs, un ignorēja savus pēcnācējus, kamēr misis Skota-Bakstere, viņa ceturtā (trofeju) sieva, blonda, jauna un nogarlaikojusies, nikni blenza uz Baksteru metienu kā ūdeļu mātīte ūdeļu fermā, kas to vien gaida, kad teritorijai pļaujošā lidojumā uzbruks reaktīvā lidmašīna, dodot viņai ieganstu simulēt šoku un aprīt savus mazuļus.
Tajā nedēļas nogalē visu Baksteru klanu en masse no Losandželosas bija importējis ārkārtīgi māņticīgais misters Baksters, New Age kustības jaunpievērstais (pateicoties sievai numur trīs), lai pavisam noteikti draudošā pastardiena nepienāktu pilsētā. Viņam līdzīgie drebelīgie losandželosieši dzīvi iztēlojās, kā savādi lielās ielejas un kanjona mājas tiek ierautas zemes plaisās ar varenām rīšanas skaņām un bez kādas žēlastības, nemitīga varžu lietus pavadībā. Kā jau īstens ka-lifornietis, viņš jokoja: "Klau, tas vismaz ir vizuāli efektīvi."
Savukārt Klēra sēdēja un izskatījās tā, it ka viņas radu enerģiskās, uzsvaru piebārstītās sarunas viņu pilnīgi neuz-jautrinātu. Viņa slinki piestiprināja savu ar ananāsiem un pupiņu asniem, un cāļa gabaliņiem bez ādas piekrauto zemu kaloriju un augsta šķiedras satura pusdienu papīra šķīvi āra galdiņa virsmai, kamēr šai sezonai neparasti bargs, spēcīgs vējš drāzās lejup no Sanhasinto kalna. Atceros patoloģiskās pļāpu atlūzas, ko bārstīja ap galdu sēdošie labi koptie un valdzinošie jaunie Baksteri:
"Tas, ko paredzēja Notradams, bija Histers, nevis Hitlers," pār galdu sauca viens no brāļiem, Alans, lecīgs privātskolas tipiņš, "un viņš pareģoja arī JFK slepkavību."
"Es neatceros JFK slepkavību."
"Šovakar pasaules gala ballītē Zola's man būs galvā tablešu kārbiņas formas cepurīte. Gluži kā Džekijai. Ļoti vēsturiski."
"Tā cepure bija no Halstona, ja gribi zināt." "Tas ir pilnīgs Vorhols." ; "Mirušas slavenības ir de facto uzjautrinošas."
"Vai atceraties to Helovīnu pirms pāris gadiem, kad izcēlās jezga ar tailenola viltošanu, un visi ieradās ballēs, pārģērbušies par tailenola kastītēm…"
"…un izskatījās sāpināti, kad atklāja, ka nav vienīgie, kam ienākusi prātā šī doma."
Drošības tīklisms— uzskats, ka vienmēr pastāvēs finansiāls un emocionāls DROŠĪBAS TĪKLS, KAS NEITRALIZĒS DZĪVES TRIECIENUS. PARASTI — VECĀKI.
Šķiršanās pieņēmums— "drošības tīklisma" paveids; uzskats, ka neizdevusies LAULĪBA NAV PROBLĒMA, JO PARTNERI VAR VIENKĀRŠI ŠĶIRTIES.
"Vai zināt, atrasties šeit ir tāds stulbums — tieši cauri pilsētai iet trīs zemestrīces plaisas. Tikpat labi mēs varētu uzzīmēt uz saviem krekliem mērķus."
"Vai Nostradams kādreiz ir ko teicis par snaiperiem slēpnī?"
"Vai zirgus var slaukt?"
"Kāds tam sakars ar jebko?"
Viņu runas bija nebeidzamas, nepārvaramas, kaprīzas, dažkārt tās izklausījās pēc angļu valodas paliekām, ko vairākus gadsimtus košļājuši izdzīvotāji pēc kodolkara. Taču viņu vārdi tik precīzi atspoguļoja laikmeta garu, un tie ir aizķērušies manā atmiņā:
"Autostāvvietā redzēju kādu ierakstu producentu. Viņš ar sievuku taisījās uz Jūtu. Viņi sacīja, ka šī vieta esot katastrofu zona, un tikai Jūtā esot droši. Viņiem bija tāda varen stilīga zelta krāsas Corniche, un bagāžniekā — kastēm kaltēta iesaldēta armijas ēdiena un ūdens pudelēs no Albertas. Sievuks izskatījās galīgi pārbijies."
* "Vai redzējāt to mārciņu atsūkto plastmasas tauku medicīnas māsu kabinetā? Gluži kā viltotais ēdiens suši restorāna logos. Izskatās pēc aveņu-kivi augļu biezeņa šķīvja."
"Tētīt, vai kāds nevar izslēgt to vēja mašīnu, te iet kā modes klipa uzņemšanā."
"Izbeidz! Nevajag būt tādam paraugvīrietim."
"Es uzdungošu eirodisko."
(Ar liellopu gaļu, pikanto mērci un sīkiem dārzeņiem piekrautie šķīvji šajā brīdī slīdēja nost no spoži baltajiem galdiem un iekšā baseinā.)
"Neliecies ne zinis par vēju Deivij. Nepiedalies dabas blēņās. Tas pāries."
"Klau… vai ir iespējams sabojāt sauli? Proti, mēs varam salaist dēlī praktiski visu, ko vēlamies šeit, uz zemes. Bet vai mes varētu sačakarēt sauli, ja gribētu? Es nezinu. Vai mes varam!"
"Mani vairāk uztrauc datorvīrusi."
Klēra piecēlās un pienāca pie bāra, kur es strādāju, lai paņemtu savu paplāti ar kokteiļiem ("Pārāk tās skrūves nepiegrieziet, lūdzu!"), un paraustīja plecus "mana ģimene, brrr!" žestā. Tad viņa aizgāja atpakaļ pie galda, parādīdama man savu muguru, kuru ietvēra melns vienlaidu peldkostīms — bālu muguru ar rozīgām rētu špalerām. Kā vēlāk uzzināju, tās bija paliekas no senas pagātnes bērnu slimības, kas lika viņai nekustīgi gulēt slimnīcās sākot no Brentvudas un beidzot ar Lozannu. Šajās slimnīcās ārsti tecināja no viņas mugurkaula pretīgus infekcijas šķidrumus, un tur viņa arī pavadīja savu personību veidojošos gadus, sarunādamās ar slimām dvēselēm dažādās atveseļošanās stadijās — iestāžu robežgadījumiem, izstumtajiem un saliektajiem ("vēl šodien man labāk patīk sarunāties ar neveseliem cilvēkiem,-viņi ir veselāki").
Bet tad Klēra apstājās pusceļā un atgriezās pie bāra, kur viņa pacēla savas saulesbrilles un uzticēja man, lūk, ko: "Vai zināt, man patiešām liekas, ka Dievs, apvienojot cilvēkus ģimenēs, iebāž pirkstu tālruņu katalogā, uz labu laimi izvēlas cilvēku grupu un tad tiem visiem saka: "Klausieties! Jūs pavadīsit kopā nākamos septiņdesmit gadus, lai gan jums nav nekā kopīga, un jūs viens otram pat nepatīkat. Un, ja kaut uz vienu sekundi jums liksies, ka nemīlat šo svešinieku
ANTIAKADĒMISKAIS — DARBS, KURĀ IESTĀJAS, LAI PALIKTU TIKAI IEROBEŽOTU LAKU (PARASTI VIENU GADU). PARASTI TAS TIEK DARĪTS, LAI IEGŪTU PIETIEKAMUS LĪDZEKĻUS CITAI, PERSONISKI NOZĪMĪGĀKAI DARBĪBAI, KĀ ZĪMĒŠANA AR ŪDENSKRĀSĀM KrĒTĀ VAI ADĪTU SVĪTERU ZĪMĒŠANA AR DATORU
Honkongā. Darba devēji reti tiek informēti par šiem nodomiem.
kompāniju, jūs jutīsities vienkārši drausmīgi." Tā man liekas. Un jums?."