Stārkveders. Vai viņa tos aizmirsusi?
Konija. Tagad viņa domā tikai par strādnieku rajoniem un bērnudārziem.
Ratlends (kā nelaimi vēstīdams). Visā vainojami tādi filozofi kā Nlče. Un tie, kas viņus lasa, — tādi kā Nokss.
(Ienāk senators Dausets un misis Dauseta. Konija iet viņiem pretī, viņi sasveicinās. Misis Dausetu Ratlends pazīst. Konija iepazīstina viņu ar senatoru Dausetu. Pa to laiku Stārkveders, nepievērsdams nevienam uzmanību, iekārtojas atzveltni priekšplānā pa labi, izņem no svārku iekškabatas piezīmju grāmatiņu un sāk to pētīt. Dausets un Ratlends apsēžas skatuves dziļumā pa kreisi, Konija un misis Dauseta — pie tējas galda. Konija pazvana.)
Misis Dauseta (balsi klusinājusi un ar acīm zlmigi norādīdama uz Stārkvederu). Vai tas ir jūsu tēvs? Jau sen sapņoju ar viņu iepazīties.
Konija (pusbalsī). Viņam ir savas dīvainības. Neapvainojieties, ka viņš te šodien nepievērš nevienam uzmanību! Viņš spēj pat aiziet neatvadījies.
Misis Dauseta (līdzjūtīgi). Kā nu ne, viņam tak galva pilna ar diženiem nodomiem! Viņš ir apbrīnojams cilvēks! Vīrs teic, ka viņš esot mūslaiku diženākais cilvēks, daudz varenāks par duci prezidentu, Anglijas karali un vācu ķeizaru, kopā ņemot.
(Ienāk sulainis ar tējkannu. Konija pilda tasītes. Dzirdamas stereotipas frāzes: «Vai divus gabaliņus?» — «Vienu, lūdzu.» — «Ar citronu?» — utt. Ratlends un Dausets pienāk pie tējas galda. Palūkojusies uz tēvu, Konija, mazliet šaubīdamās, piepilda ari viņa tasīti un uzliek uz šķīvīša cepumus. To visu viņa nodod Dausetam, kas bez lielas sajūsmas paņem tasi un škiviti.)
Konija. Senator, lūdzu, aiznesiet tēvam! (Stārkveders līdz cēliena beigām uzvedas kā augstāka būtne vai kronēts karalis. Viņš pasauc kairu, kas viņam vajadzīgs, tas nāk un iet, klausīdams viņa gribai. Lai kur Stārkveders atrastos, viņš arvien, varbūt pats to neapzinādamies, ir stāvokļa noteicējs. Visi to atzīst: sak, viņš patiešām ir dižens virs un dzimis pavēlnieks. Vienīgi Mārgareta no viņa nebaidās, tomēr ari viņa atļauj tēvam izturēties viņas viesistabā, kā tam tik. Dausets iet pāri skatuvei ar tasi vienā rokā un cepumu škiviti — otrā. Sākumā Stārkveders viņu nepamana. Konija abus vēro.) Tēt, dzer teju … (Nākamās ainas laikā Dausets, stāvēdams pie Stārkvedera, nevarīgi tur rokās tējas tasi un cepumu škiviti. Ratlends pa tam pie galda saņem savu tējas tasi un pļāpā ar dāmām.)
Stārkveders (paskatās uz Koniju, tad uz tasīti, nenoteikti norūc — tas nozīmē noraidījumu. Pamanījis Dausetu, palūkojas viņam sejā, tūlīt aizver piezīmju grāmatiņu, vajadzīgajā lappusē iebāzis pirkstu). Ā, tas esat jūs!
Dausets (pūlēdamies neizrādīt apmulsumu). Ļoti priecājos, mister Stārkveder. Negaidīju, ka jūs te sastapšu… Nedomāju, ka jums patīk arī pasaulīgi uzjautrināties, no sirds priecājos …
Stārkveders (valdonīgi un asi). Kāpēc jūs neieradāties šorīt no rīta?
Dausets. Biju sasirdzis … gulēju gultā …
Stārkveders. Tas nav nekāds attaisnojums, ser. Kad jūs izsauc, jums jāierodas! Skaidrs? … Likumprojekts atdots atpakaļ komisijai. Kāpēc tas atdots atpakaļ komisijai? Jūs teicāt Doblmenam, ka parūpēsities, lai viss būtu kārtībā.
Dausets. Notika kļūda. Tā dažkārt gadās.
Stārkveders. Kas tai komisijai noticis? Vai jums- vairs senātā nav ietekmes? Ja nav, tad sakiet to skaidri un gaiši, — es atradīšu citu, kam tā ir.
Dausets (sašutis). Man nepatīk, ka ar mani tā runā, mister Stārkveder. Man arī ir sava pašcieņa … (Stārkveders neticīgi norūc.) Esmu kārtīgs cilvēks … (Stārkveders atkal ierūcas.) Man ir savs noteikts stāvoklis štatā. Jūs piemirstat, ser, ka sava štata administrācijā es ieņemu visai ievērojamu vietu.
Stārkveders (aprauj viņu tik asi, ka Dausetam izkrīt no rokas tase). Nedomājiet man rādīt zobus! Jūsu štatā noteicējs esmu es. Mana roka jūs cēlusi, no manas rokas jūs varat krist. (Dausets satrūkstas: viņš to nav zinājis. Cenzdamies slēpt apjukumu, viņš noliecas, lai salasītu lauskas.) Atstājiet tās mierā! Es ar jums runāju. (Dausets aši izslienas. Konija, kas visu redzējusi, pazvana.) Es nopirku jūsu štata administrāciju un samaksāju par to skaidrā naudā. Jūs esat gluži vienkārši kustams īpašums, ko es šai darījumā ieguvu kā piedevu. Jūs kļuvāt par senatoru, lai klausītu manām pavēlēm. Skaidrs? Vai skaidrs, es prasu.
Dausets (satriekts). Skaidrs ..,
Stārkveders Likumprojekts jāizgāž.
Dausets. Klausos, ser!
Stārkveders. Tas jāizgāž klusām, lai avīzes nesaceļ troksni. (Dausets pamāj ar galvu.) Varat iet! (Dausets nomākts dodas pie citiem, kas sēž ap tējas galdu. No labās puses smiedamies ienāk Čalmerss ar Habardu un ierauga Stārkvederu. Reibums abiem mirkli izgaist. Stārkveders tik tikko atbild uz Habarda palocišanos.) Panāc šurp, Tom! (Habards saprot mājienu un dodas pie tējas galda. Ienāk sulainis. Konija norāda uz saplēsto tasi. Kamēr sulainis vāc kopā lauskas, Stārkveders klusē, joprojām pētīdams piezīmju grāmatiņu. Čalmerss stāv viņa priekšā, juzdamies mazliet neveikli un gaidīdams, ko sievastēvs sacīs. Pie tējas galda šķind trauki. Habards sasveicinās ar pārējiem un vai nu saņem, vai noraida tējas tasi. Salasījis lauskas, sulainis aiziet.)
Stārkveders (aizver piezīmju grāmatiņu, iebāzis vajadzīgajā vietā pirkstu, un pievērš Čalmersam caururbigu skatienu). Tom, tev mīlas romāns Ņujorkā jāizbeidz. Skaidrs?
Čalmerss (satrūkdamies). Kas jums tādas pasakas stāstījis? Vai Habards?
Stārkveders. Kam man Habards? Es ziņas saņemu no saviem avotiem.
Čalmerss. Vai vērts runāt par tādām blēņām?
Stārkveders. Blēņām? Es zinu visus sīkumus. Ja gribi, varu tos tev atstāstīt. Tas jāizbeidz! Es i nedomāju ielaisties ar tevi strīdā.
Čalmerss. Nemaz nenojautu… ka esmu bijis tik neuzmanīgs.
Stārkveders. Cilvēks ar tavu stāvokli nedrīkst būt neuzmanīgs. Uz mūsu pleciem gulstas dižens un svēts pienākums — atbildība par deviņdesmit miljonu cilvēku likteņiem. Vajag tik mums paslīdēt kājai, un viņi būs pazuduši. Jau tā viņu dvēseles medī tumsoņi demagogi. Ja tie uzvarēs, šie ļaudis ies bojā, mūsu zeme ies bojā, civilizācija ies bojā. Es nevēlos atgriezties viduslaikos!