Čalmerss. Nemaz nedomāju, ka tas ir tik nopietni.
Stārkveders (paraustīdams plecus un uzraukdams uzacis). Nav nekāds brīnums. Tu taču esi tikai viens no mašīnas ritentiņiem. Es un vēl daži cilvēki — mēs esam pati mašīna. Taču tu esi mums vajadzīgs ritentiņš, un mēs negribētu tevi zaudēt.
Čalmerss. Zaudēt? Mani?
Stārkveders. Man vajag tikai pakustināt pirkstu, un tu būsi pagalam. Tu esi saimnieks savā štatā. Lieliski. Tomēr neaizmirsti: ja es iegribēšu, rit pat nopirkšu visu tavu štatu. Un tev vairs nebūs uz ko balstīties. Tev ir grūti pārveidot savu raksturu, bet atceries jel, cik diženi ir mūsu uzdevumi. Un esi uzmanīgs, ļoti uzmanīgs! Mēs esam spiesti izmantot arī vāja rakstura cilvēkus. Taču tu tikai to vien dari kā izdabā savām miesas kārībām. Tu dzer. Kaut gan tev nav stipra sirds. Es saņemu ziņojumus no tava ārsta. Lai nu kā, nenostādi sevi muļķīgā stāvoklī! Neaizmirsti — tu esi precējies ar manu meitu. Viņa ir stipra rakstura sieviete un dara mums abiem godu. Es nepieļaušu, ka tu viņu apkauno.
Čalmerss. Labi. Būšu uzmanīgs. Bet, ja nu jūs ierunājāties par… savu meitu, es gribētu šo sarunu turpināt. (Bridi klusē. Stārkveders neizrāda ne mazāko nemieru.) Mārgareta draudzējas ar Noksu. Viņš nāk šurp, uz mūsu māju. Viņi ir pilnīgi nešķirami.
Stārkveders. Jā?
Čalmerss (steidzīgi). Man, protams, nav pret viņu ne mazāko aizdomu. Taču jūs piekritīsit, ka jūsu meitai un manai sievai neklājas pastāvīgi tikties ar šo kauslīgo anarhistu, kas nemitīgi uzbrūk mums un visam, ko mēs pārstāvam.
Stārkveders. Es par šo tematu sāku ar viņu runāt, bet mūs pārtrauca. (Domādams sarauc uzacis.) Tu esi viņas vīrs. Kāpēc tu nesauc viņu pie kārtības? (Pa durvīm, kas atrodas skatuves dziļumā, ienāk misis Stārkvedera. Viņa palokās viesiem un, ieraudzījusi vīru, tuvojas Stārk- vederam.)
Čalmerss. To nu var gan saukt pie kārtības! Raksturiņš viņai… līdzīgs jūsējam. Turklāt es baidos, ka viņa kaut ko jauš par manām … nerātnībām.
Stārkveders (zobgalīgi). Par nevainīgajām nerātnībām? (Čalmerss grib atbildēt, bet ierauga misis Stārkvederu.)
Misis Stārkvedera (sapikušā, aizvainotā balsi). Ak, re, kur tu esi, Entonijj Laikam atkal runā par politiku. Tikko es izdzeršu tasi tējas, mums jābrauc. Tomijs neizskatās ta, ka es gribētu. Mārgareta viņu mīl, bet ir nolaidīga. (Stārkveders atkal sāk pētīt piezīmju grāmatiņu.) Nezinu, ar ko tas viss beigsies, ja mātes vairs neprot audzināt bērnus. Mārgareta metusies uz bērnudārziem un rūpējas par visiem citiem bērniem, vienīgi savu pašas dēlu aizmirst. Būtu jel tikpat uzcītīgi apmeklējusi baznīcu! Misteru Ratlendu viņas izturēšanās joti apbēdina. Es gribēju ar viņu parunāt.. . bet labāk to izdari tu, Entonij! Mani viņa nekad nav lāgā klausījusi. Viņa visu mūžu allaž darījusi tā, kā gribējusi. Atsitusies tevī. Manā laikā bērni klausīja vecākus. Visā vainīgi šie tempi. Nekam nepietiek laika. Man arī — jāiedzer tēja un jāskrien prom. Konija tik tikko paspēs pārģērbties. (Dodas pie tējas galda; Konija piepilda viņas tasīti.)
Stārkveders (atrāvies no piezīmju grāmatiņas, vēršas pie Calmersa, kas joprojām gaida viņa rīkojumus). Pagaidām viss, Tom.
(Čalmerss dodas pie galda, taču šai bridi ārā atskan balsis. Ienāk Mārgareta kopā ar Peru sūtņa sievu Doloresu Ortegu un Japānas sūtniecības sekretāru Macu Sakari, kurus sastapusi vestibilā. Čalmerss pagriežas un iet viņiem pretī. Viņš sasveicinās ar Doloresu Ortegu kā ar senu paziņu. Viņu iepazīstina ar Sakari. Mārgareta sasveicinās ar visiem viesiem pēc kārtas un, aizstājusi Koniju pie galdcu, turpina tējas liešanu. Sakari pieiet pie Mārgaretas. Pārējie pamazām sadalās trijās grupās: Čalmerss ar Doloresu Orļegu; Ratlends, Dausets un misis Stārkvedera; Konija, misis Dauseta un Habards. Čalmerss pasniedz tēju Doloresai Ortegai; Sakari, gaidīdams savu tasi, pļāpā ar Mārgareta.)
Mārgareta (pasniegdama tasi Sakari). Tā kā neērti piedāvāt jums šo šķidrumu. Atzīstieties — droši vien mūsu tējas uzliešanas paņēmiens jums šķiet barbarisks?
Sakari (klanīdamies). Jā, jūsu amerikāņu tēja, tāpat kā tēja pie angļiem, pavisam nav tāda kā mūsu tēja. Bet cilvēks pie visa kā pierod. Amerikāņu tējas mācību gadus es izgāju sen, kad studēju Jēlā. Sākumā šis dzēriens mani mulsināja. Bet tikai sākumā. Tagad … es nudien domāju … kā lai to saka … ka sāku ar jūsu tēju aprast.
Mārgareta. Jūs esat ļoti iecietīgs pret mūsu trūkumiem.
Sakari (klanīdamies). Gluži pretēji. Es visiem spēkiem cenšos nesaskatīt jūsu lieliskajā zemē nekādus trūkumus.
Mārgareta (smiedamās). Jūs esat nelabojami pieklājīgs, mister Sakari.
(Parādās Nokss. Brītiņu svārstīdamies, paliek stāvot uz sliekšņa, tad dodas pie Mārgaretas.)
Sakari (ieraudzījis Noksu, lūkojas, kurai viesu grupai piebiedroties). Ja atļausit, es jūs atstāšu, lai nobaudītu šo… kā lai to saka… tēju.,.. (Paklanās un piebiedrojas Konijai, misis Dausetai un Habardam.)
Nokss (sasveicinādamies ar Mārgaretu un tiem, kas sēž viņai blakus. Viņa kustības ir mazliet neveiklas, redzams, ka te viņš jūtas neomulīgi. Mārgaretai). Nezinu, kādēļ atnācu. Man taču te nav ko darīt. Pie jums viss šķiet tik dīvains.
Alārgareta (ieliedama viņam lēju, bezrūpīgi). Kāpēc? Ja jūs esat Ali-baba, kur gan citur ir jūsu vieta, ja ne četrdesmit laupītāju alā? Bet jūsu pulkstenis un naudas maks te, nudien, ir drošībā … (Nokss neapmierināts sagrozās; viņu nepatīkami aizskārusi Mārgaretas vieglprātīgā balss noskaņa.) Nu, nerauciet pieri! Reiz pa ilgiem laikiem taču jāatpūšas. (Norāda uz Stārkvederu.) Re, kur sēž tumsas valdnieks, tas pūķis, kuru jūs pūlaties nonāvēt. (Nokss skatās uz Stārkvederu. Mārgaretas vārdi viņā acīmredzot izraisījuši izbrīnu.) Cilvēks, kas tur savās rokās apdrošināšanas sabiedrības, trestus un bankas, metalurģijas un tēraudliešanas monopolus, ogļraktuves un kuģu būvētavas, cilvēks, kurš ir varenāks par Rotšildiem, cilvēks, kurš izgāzis jūsu likumprojektu par bērnu darbu un nožņaudz ikvienu brīvības asnu, ko jūs aizstāvat. Vārdu sakot, tas ir mans tēvs.