Nokss (vērīgi aplūkodams Stārkvederu). Man vajadzēja viņu pazīt no fotogrāfijām. Bet kāpēc jūs tā par viņu runājat?
Mārgareta. Tāpēc, ka tā ir patiesība. (Nokss klusē.) Vai tad tā nav? (Smejas.) Varat neatbildēt. Jūs zināt, ka tā ir patiesība — rūgta, bet patiesība. Turpinot četrdesmit laupītāju alas apskati, jūs ieraudzīsit misteru Habardu — mūsu bagātnieku uzticamo spalvas varoni.
Nokss (ar riebumu). Es viņu pazīstu. Sākumā viņš sacerēja rakstus pret Standard Oil kompāniju, izlikdamies, ka viņus atmasko, bet velak, vienojies par cenu, kļuva viņu domu biedrs. Tagad viņš, kopš žurnāls Cartmrighfs kļuvis klaji reakcionārs, ir tur pats galvenais skribents. Viņa iekšējā seja nerada ne mazākās šaubas. Es, nudien, droši vien esmu Ali-baba un nesaprotu, kādēļ te atrodos!
Mārgareta. Jūs, ser, atrodaties te tāpēc, ka man tā iegribējās.
Nokss. Mums abiem ir daudz kas kopējs.
Mārgareta. Nākotne.
Nokss (lūkodamies viņā ar kvēlu skatienu, nopietni). Lāgiem man kļūst baismi, jo iemesli man šķiet daudz tuvāki tagadnei. (Mārgareta mazliet nobīstas, bet nespēj slēpt_prieku.) Protams, es nebaidos par sevi.
Mārgareta (steidzīgi). Neskatieties manī tā! Jūsu acis liesmo. Dažs labs var to pārprast.
Nokss (samulsis). Piedodiet… es nemaz nemanīju, ka … skatos uz jums citādi, nekā man …
Mārgareta. Vai zināt, kāpēc jūs te atrodaties? Tāpēc, ka es pēc jums aizsūtīju.
Nokss (dedzīgi). Es nāktu, vienalga, kad jūs pēc manis sūtītu, un ietu, vienalga, kurp jūs mani sūtītu.
Mārgareta (pārmezdama). Pag, pag… Gribu parunāt par jūsu rītdienas runu. Ap to visur trin mēles — kurn, šņāc, pareģo ko nelāgu. Es zinu, cik jūs esat aizņemts, un man nevajadzēja jūs saukt šurp. Bet man nebija citas izejas, es ļoti raizējos.
Nokss (iepriecināts). Cik dīvaini, ka jūs esat tāda, dzīvodama visu šo cilvēku vidū, ka jūs domājat par vienkāršo ļaužu likteni!
Mārgareta (kritiski). Es patiešām izskatos pēc savas nometnes nodevējas. Bet, kā tēvs pirms brītiņa teica, man tāpat bija savi sapņn Bērnībā lasīju grāmatas par taisnīgu pasaules iekārtojumu: Platona «Republiku», Mora «Utopiju» … (Nokss klausās viņu alkanā uzmanībā, viņa acis staro.) Sapņoju, ka arī es spēšu kaut mazliet tuvināt laiku, kad visi cilvēki dzīvos godīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Svēti apņēmos ziedoties cīņai par cilvēces laimi. Mans varonis bija Linkolns, un viņš palicis mans varonis arī šobaltdien. Bet ko es, meitene, spēju izdarīt? No dzīves mani norobežoja tūkstošiem sabiedrisku normu, tūkstošiem aizspriedumu. Vajadzēja man tikai pavērt muti un ierunāties par to, kas man nedeva miera, kad jau visi par mani smējās. Ko man bija darīt? Es taču biju tikai sieviete. Man nebija balsstiesību, man vajadzēja klusēt. Un sēdēt, rokas klēpī salikušai. Rīkoties varēja tikai gudrie un diženie vīrieši. Viņi balsoja, teica runas, pārvaldīja valsti. Sievietes vieta bija pie mājas pavarda, viņai vajadzēja aprūpēt kādu no šiem diženajiem vīriešiem, kas veica visus šos diženos darbus.
Nokss. Tātad jūs saprotat, kāpēc es prasu sievietes līdztiesību!
Mārgareta. Bet es šo to mācījos — vai arī domāju, ka mācos. Es agri uzzināju, kas ir vara. Manam tēvam bija vara. Viņš taču ir magnāts — tā laikam dēvē tādus cilvēkus? Man arī bija vajadzīga vara. Bet kā to iegūt? Es taču esmu tikai sieviete. Es atkal sāku sapņot — mazliet citādi. Varbūt šo varu man dos vīrs? Zinot šo sapni, jūs zināsit, kas es esmu un par ko es esmu kļuvusi. Es sastapos ar cilvēku, kas kļuva par manu vīru. Viņš šķita skaidrs un spēcīgs, viņš bija teicams sportists, cilvēks, kam patika būt svaigā gaisā, bagātnieks un politisks darbinieks ar lielu nākotni. Tēvs apsolīja — ja es kļūšot Calmersa sieva, viņš pataisīšot viņu par štata saimnieku, gubernatoru un sūtīšot uz Savienoto Valstu senātu. Tas ir viss.
Nokss. Tā? Kas notika tālāk?
Mārgareta. Tālāk? Es kļuvu viņa sieva. Un sapratu, ka vara atrodas daudz spēcīgāku ļaužu rokās, nekā es biju domājusi. Viņi atņēma man vīru un padarīja to par mana tēva politisko rokaspuisi. Turpretī man, tāpat kā agrāk, nebija nekādas varas. Es neko nespēju darīt. Es biju cietusi neveiksmi. Tad es nodomāju: nākotne pieder bērniem. Vismaz šai jomā man palīdzēs tas, ka esmu sieviete! Esmu taču māte. Varu dot pasaulei krietnu un veselīgu dēlu, izaudzināt tīru, cēlu cilvēku ar siltu sirdi. Ja es to paveikšu, viņš spēs īstenot manu sapņu viņš padarīs pasauli tīrāku un visus cilvēkus, kas tajā dzīvo, — laimīgākus. Es nolēmu priekšzīmīgi pildīt mātes pienākumus. Tieši tāpēc es atteicos no baznīcas sīkajiem žēlsirdības darbiņiem, sāku iekārtot bērnudārzus un cīnīties par strādnieku'dzīves apstākļu uzlabošanu, par īres reformu, lai palīdzētu mazajiem puisēniem un meitenēm, kas ierodas pasaulē, neko nezinādami, un kas var savu nākotni gan padarīt gaišu,,gan aptumšot.
Nokss. Jūs esat brīnišķīga sieviete! Tāpēc arī es tik paklausīgi nāku, kad jūs mani saucat.
Mārgareta. Un beidzot es sastapu jūs. Jūs bijāt brīnišķīgs. Manās acīs jūs bijāt bruņinieks, kas cīnās ar vējdzirnavām, neprātīgs sapņotājs, kas devies kaujā pret mantīgo un dižciltīgo varu un tic, ka no nākotnes būs iespējams atkarot laimi un īstenot to tagadnē. Es nešaubījos, ka jūs pazudinās. Bet jūs joprojām dzīvojat un varonīgi cīnāties! Un jūsu rītdienas runa …